Dzirkstele.lv ARHĪVS

Logo

Meistare meklē aizvien jaunas deču idejas

Mārīte Dzene
Laikraksta arhīvs

2021. gada 20. jūlijs 00:00

683
Meistare meklē aizvien jaunas deču idejas

Tikai pārsimts metru no Latvijas – Krievijas robežas ir simtgadīga lauku sēta, kas atgādina Brīvdabas muzeju. Balvu novada Šķilbēnu pagasta “Jankos” dzīvo tekstilmāksliniece, rakstniece, skolotāja un dūla Annele Slišāne.

Te viņa iecerējusi īstenot sapni – izveidot eksperimentālu tekstilmākslas muzeju, kur pamatu veidotu pašas austie 100 deči Latvijai. Tagad tie ir apskatāmi “Jankos”, bet pirmā visu simts deču izstāde bija Latgales vēstniecībā “Gors”, ievadot Latvijas simtgades svinības. Tā bija A.Slišānes īpašā dāvana valsts jubilejā. “Ideja radās, domājot par manu pienesumu Latvijai. Skaitīju laiku un sanāca 100 nedēļas līdz svētkiem, tāpēc nolēmu noaust 100 dečus,” pamato māksliniece. Turklāt katram dečim ir savs stāsts, kas no personiskās pieredzes pierakstīts aužot.

Top grāmata neredzīgajiem

Augustā apritēs pieci gadi, kopš viņa uzsāka darināt savu īpašo dāvanu – 100 dečus, kur katrs darbs ir unikāls – austs no cita materiāla.
“Man jāsaka paldies deķiem, ka viņi man ir parādījuši izpratni par bezgalību un bezgalīgu deķu iespējamību,” saka A.Slišāne. Ka nekas nav beidzies ar vērtīgo dāvinājumu, apliecina ne tikai grāmata “100 deči Latvijai”, kas tika izdota 2018.gadā. Ir sākts īstenot jauns Kultūrkapitāla fonda atbalstīts projekts programmā “KultūrELPA” kā turpinājums vairāku gadu darbam – grāmata par dečiem neredzīgajiem taktilā jeb taustes un audiovizuālā formātā. Tas nozīmē, ka šo grāmatu varēs redzēt, dzirdēt jeb lasīt nedzirdīgie un neredzīgie. Top arī mājas lapa, kur ar grāmatu varēs iepazīties digitāli, kā arī sekot deču tālākai dzīvei.

“Iecere par šāda formāta grāmatu radās jau sen, sazinājos ar dažādām organizācijām Latvijā. Daudzi bija apmeklējuši vai dzirdējuši par deču izstādi, tāpēc vienojāmies par šāda veida grāmatas veidošanu, turklāt Latvijas Neredzīgo bibliotēka palīdzēs stāstus sagatavot Braila rakstā, lai papildinātu bibliotēkas grāmatu piedāvājumu, un ar Latvijas Nedzirdīgo savienības palīdzību tiks izveidota video grāmata zīmju valodā,” norāda A.Slišāne. Viņa pieļauj iespēju, ka ar grāmatas palīdzību varētu ierādīt un apgūt aušanu arī tie, kuriem ir vāja redze vai dzirde. Tagad viņa auž nelielus darbus taktilās jeb taustes grāmatas ilustrācijām.

Aušanai noder dažādi materiāli

A.Slišāne ir veikusi eksperimentus aušanā ar dažādiem materiāliem, izrādot cieņu dabai un kultūrvēsturiskajam mantojumam, kā arī izmēģinot jaunus tekstila veidus. Viņas deči austi no puķēm, no dažādu augu stiebriem, no dzīvnieku un mākslīgajām tekstilšķiedrām.
Tagad māksliniece domā, kādu deči darināt šogad, kad būs Latvijas 103. dzimšanas diena. “Janku” bioloģiski vērtīgo zālāju brīnumu pilnajās pļavās viņa katru dienu no jauna iemīl dzimto pusi un Latviju, sastopot to pagalmā, pļavā, mežā, purvā, silā, upē, ezerā un jūrā, lai pēc tam satikšanās prieku un mīlestību paustu savos darbos. Kopā ar tiem ir izstaigātas bērnības takas, kas smaržo ar vīgriezes saldmi un pelašķu rūgtumu, atmiņas pieglaužas ar pieneņu pūku maigumu un nātru dzelkšņiem. Vībotņu dečs smaržo vēl piecus gadus, bet vīgriežu dečs arvien liek sajust vasaras vidus aromātu.

“Aušana ir domāšanas veids, dzīvesveids un mīlestība. Tā ir gleznošana un meditācija stellēs,” atzīst Annele. Viņa dečos ieauž sapņus, debesu visumu un dabas patiesumu. Katrs darbs ir kā glezna noteiktam brīdim, kam noder gan dabiskie, gan visdažādākie audumi un dzija, gan sintētiskie materiāli.

Annelei patīk vākt nātres kailām rokām. ”Nātres aužu pilnmēness naktīs, buros... Uzklāj tādu nātru segu zem parastā palaga, guli un ārstē osteohondrozi vai reimatismu. Dečs tev atdod visu spēku un enerģiju,” stāsta A.Slišāne.  Turklāt nātru dečs palīdzot ārstēt skaudību, dzēlējas izvelkot to laukā tāpat kā ceļmallapas izvelk strutas no augoņa. “Skaudība jau nenodara pāri tam, kuru skauž, bet skaudējam,” pārliecināta māksliniece. 

Savukārt aužot dečus no otrreizējām izejvielām, viņa meklē arvien jaunas idejas, uzsverot domu par pasaules saglabāšanu un atklājot tekstilmākslas dažādību. Piemēram, no velosipēdu riepu kamerām sanāk zīdains dečs. Neparasts ir dečs no maizes izstrādājumu iepakojuma aizdares zīmotnēm, uz kurām ir datumi. “Tās ieaudu simtajā deķī, un tajā katrs var atrast savas dzimšanas dienas datumu. Ar savas dzimšanas dienas datumu aužot atradu pat trīs zīmotnes,” atklāj māksliniece.

Viņa saprata, ka tomēr visgrūtāk bija noaust tieši tādu deči, kāds bija vecmāmiņai. “Grūti bija tāpēc, ka mans mērķis bija noaust tieši tādu pašu deķi, bet sapratu, ka mūsdienās ir cits vilnas diegu biezums, pati dzija ir citāda, atšķiras arī krāsas. Vajadzēja ieguldīt daudz laika, lai taptu vecmāmiņas deča kopija. Sapratu arī, cik daudz laika un pūļu šajā darbā tika ieguldīts senāk,” skaidro māksliniece. Tomēr visas grūtības aizēno un aizrautību dāvā atklājumu prieks, apziņa, ka izdodas.

Stellēs smeļas iedvesmu un idejas

A.Slišāne tāpat kā viņas tēvs Ontons Slišāns, novadpētnieks, kultūras darbinieks, folklorists un literāts, ir talantīga un daudzpusīga.
“Ir prieks apzināties un attīstīt talantus, kādus mums katram piešķir. Saskaņā ar kosmosa likumu katram no mums ir dāvāti vairāki talanti. Katrs ir unikāls, tāpēc ir liels prieks iepazīt sevi un ieraudzīt savu vietu un uzdevumu šajā pasaulē. To var saprast, tikai apzināti meklējot,” uzsver māksliniece. Viņa nedomā, ka galvenā viņas dzīvē ir tekstilmāksla, jo neviena joma dzīvē nepastāv viena pati, viss ir saistīts. Tāpēc nav brīnums, ka viņas stāstu krājums “Tuoraga stuosti” ir konkursa “Latgolys prozys skaitejumi 2020” laureāts. Grāmatā ir 13 stāsti par cilvēkbērna izaugšanu, par sievietes ceļu pie sevis, savas būtības. “Prozas rakstīšana ir mēģinājums piefiksēt to nepārtraukto stāvokli, kādā pasaule ir manī, kā es to saredzu un jūtu,” saka A.Slišāne.

Tomēr viņa atzīst, ka tieši stelles ir vieta, kur smeļas iedvesmu, sakārto domas un rodas idejas. Annelei ir pieci dēli un meita. Visi palīdz mammai sagatavot aušanai nepieciešamos izejmateriālus, prot arī aust. “Kad jau var sasniegt stellēm paminas, tad noauž kādu lupatu deķi, bet lielāka ir interese par augu ieaušanu dečī,” atzīst A.Slišāne.

Gandrīz 15 gadus viņa Rīgā mācīja vizuālās mākslas vēsturi un mākslu, kā arī vada aušanas nodarbības gan pamatskolas audzēkņiem, gan pieaugušajiem. Vairāki viņas audzēkņi studē Mākslas akadēmijā. A.Slišānei ir divi maģistra grādi – mākslas pedagoģijā, mākslas vēsturē un tekstilmākslā. Kopš jūnija līdz pat septembrim viņas darbs “Mamma” ir Latvijas tekstilmākslas izstādē “Tradicionālais un laikmetīgais/Latvijas tekstilmāksla” Spānijas galvaspilsētā Madridē. Gulbenieši viņas darbus varēja skatīt, kad notika pirmais festivāls “Divi Jūliji”.
Kategorijas

Kategorijas