Mācos dzīvot no jauna

2021. gada 23. jūlijs 00:00

2116

Pavisam nesen, 18.jūlijā, svinīgā pasākumā Vidzemes apgabaltiesas iecirkņa zvērinātai tiesu izpildītājai Gunai Dangai tika pasniegta Tieslietu sistēmas III pakāpes Goda zīme, kas ir tiesu sistēmas augstākais apbalvojums. Šādu informāciju ir publiskojusi Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padome. “Dzirksteles” saruna ar G.Dangu par darbu un dzīvi Gulbenē, kura ir viņas dzimtā pilsēta.

– Cik sen jūs esat savā profesijā?
– Tiesu izpildītāja esmu kopš 1998.gada. Ilgi. Protams, patīkami saņemt apbalvojumu. Patīkami justies novērtētai. Bet... varbūt esmu savā ziņā kompleksu mākta, jo liekas – tikai daru savu darbu. Ļoti cenšos. Cenšos tik ļoti, ka līdz šim esmu strādājusi pat vairāk stundu, nekā oficiāli vajadzētu, neesmu atļāvusies atvaļinājumu izmantot ilgāk par divām nedēļām. Man bija iekrājušās neizmantotas atvaļinājuma dienas vēl par 2010.gadu! Bija laiks, kad baidījos – tik daudz strādājot, var sākties izdegšana. Tomēr vīrs Aleksandrs līdz šim mani vienmēr atbalstīja... Mans darbs nav viegls. Gadās arī kļūdīties. Visu laiku ir jāmācās, ir jāseko līdzi izmaiņām likumos. Tiesu izpildītājam ir jābūt universālam visos juridiskajos jautājumos, turklāt vēl ir jāpārzina nodokļu sistēma un jābūt zināšanām grāmatvedībā.
Reizēm ir ienācis prātā – varbūt jāmaina nodarbošanās. Fiziskais darbs noteikti būtu vieglāks. Kaut tikpat svarīgs un nepieciešams kā mans un tikpat cienījams un augstu vērtējams, kaut, iespējams, nepietiekami labi atalgots. Tomēr garīgajā darbā emocionāli, psiholoģiski cilvēks nogurst vairāk. Tā liekas. Tagad ir bijuši brīži, kad nožēloju to, ka reizēm darbā esmu bijusi no pulksten 7.00 līdz 23.00. Domāju, kāpēc tā, kāpēc tik daudz stundu esmu atdevusi darbam, nevis bijusi kopā ar vīru, ar bērniem. Vajadzēja vairāk būt kopā ar ģimeni. Tagad gribētu to labot... Esmu vecmāmiņa. Ja manējie atbrauc ciemos, es laikus no darba esmu mājās. Man ir gadu un četrus mēnešus vecs mazdēliņš un mazmeitiņa, kurai tūlīt būs divi mēneši. Manai meitai Suzannai ir 26 gadi. Viņa visu laiku izglītojas. Ir pabeigusi studēt filoloģiju Latvijas Universitātē. Pabeigusi arī studijas Rīgas Juridiskajā augstskolā. Tagad viņas mērķis ir maģistra grāds jurisprudencē. Dēls ir jūrnieks. Viņš ir Aleksandrs. Saša. Tapāt kā tētis.

– Šis gads jums ir viens no dramatiskākajiem – Covid-19 jums atņēma dzīvesbiedru.
– Laikam ir jāpaiet ilgam laikam, lai nebirtu asaras. Mācos dzīvot no jauna. Vienubrīd likās – pār mani tagad birst sadzīves problēmas. Bet dēls sacīja: “Mamma, problēmas bija visu laiku. Vienkārši – tētis visu risināja.”
Tagad analizēju, ka manā un vīra dzīvē ir sāpīgas liktenīgas sakritības. Man bija 17 gadi, kad zaudēju savu mammu. Ir pagājuši 30 gadi, kopš viņas vairs nav blakus. Bet manam tētim, kad viņš zaudēja savu sievu un manu mammu, bija 47 gadi. Mans vīrs šo pasauli atstāja 47 gadu vecumā. Viņa vectēvs mira, būdams nedaudz vairāk par 40 gadiem, un arī ar plaušu vainu. Arī viņš no slimnīcas dzīvs vairs neatgriezās.
Pēc sava vīra zaudēšanas es pagaidām nespēju aiziet uz baznīcu... Nav aizvainojuma uz Dievu, tikai sāp. Nesaprotu – kāpēc vīrs netika pasargāts?! Mierinājuma vārdus man spēja atrast vienīgi mūsu dzimtas simtgadīgā vecmāmiņa Anna. Dievam ir vajadzīgi labākie no mums – viņa teica. Saša bija ļoti labs cilvēks. Labestīgs.
Pēc mana vīra saslimšanas gadījuma Balvu slimnīcā tika izveidota reanimācijas telpa Covid-19 pacientiem. Kad Saša ārstējās Balvos, viņam vajadzēja atrasties reanimācijas palātā, – ārsts reanimatologs pats to viņam pateica. Bet toreiz tādu iespēju inficētajiem nebija. Līdz pēdējam brīdim, arī, kad Saša vairs nespēja parunāt pa telefonu, viņš turpināja man rakstīt un visu stāstīt. Visas tās ziņas esmu saglabājusi.
Es Veselības inspekcijai uzrakstīju iesniegumu ar lūgumu izvērtēt mana vīra ārstēšanu un Balvu slimnīcas rīcību. Uzskatīju, ka tur varēja izdarīt vairāk un ātrāk, nevis sākt radikāli rīkoties tikai pēc mūsu ģimenes uzstāšanas. Man liekas, ka attieksmei pret savu darbu ir jābūt atbildīgai. Kad Saša tika pārvests uz Valmieras slimnīcu, bija nokavēts, palīdzēt vairs nevarēja.
Es nekad neesmu uzskatījusi, ka Covid-19 ir “feiks”. Mēs abi ar vīru jau sākumā apzinājāmies, ka tā ir reāla infekcijas slimība. Viņš saslima laikā, kad Latvijā vēl bija maz pieredzes precīzas diagnozes noteikšanā un kvalitatīvā ārstēšanā. Protams, mums neienāca prātā, ka inficēties var, pat tikai apmeklējot veikalu. Mūsu gadījumā citu skaidrojumu neredzam. Joprojām manī ir dusmas par tādām novērotām situācijām, kad esmu redzējusi veikalā Covid-19 pozitīvu cilvēku, kuram jāatrodas karantīnā. Kā tas ir iespējams?! Kā kaut ko tādu var atļauties?! Kā var domāt tikai par sevi un nedomāt par citiem? Viens infekcijas slimību gandrīz nejūt, citam tā var būt nāvējoša. Tas ir mīts, ka pietiek regulāri sportot un iet ārā pastaigās, lai izvairītos no saslimšanas ar Covid-19. Mēs ar vīru sportojām, katru otro vakaru gājām garās pastaigās. Mēs nebijām mājās sēdētāji. Mums nebija sirds un asinsvadu saslimšanas.
Man pašai pēc izslimošanas ar Covid-19 pusgads ir pagājis. Vakcinēties vēl neesmu gatava, jo testa rezultāti liecina, ka man ir augsts antivielu līmenis.

– Saka – dzimtajā pusē pat sienas palīdz! Tā ir?
– Gulbene man ir mīļa. Šeit es jūtos mājās. Vienīgi liekas – kaut kā pietrūkst mūsu pilsētas attīstībā, tāpēc esmu iesaistījusies vietējā politikā pēc Jaunās konservatīvās partijas uzaicinājuma. Mans mērķis nebija kļūt par deputāti, taču gribas būt sadzirdētai. Gulbeni ar viesu acīm ieraugu brīžos, kad ciemos atbrauc radi, draugi. Ko parādīt, kur aizvest? Ir tikai dzelzceļa stacija un Vecgulbenes muiža. Protams, vedu rādīt Stāmerienu. Un tad gribas sacīt – kāpēc uz turieni nevaram aizbraukt pa veloceliņu? Būtu ideāls brauciens ģimenēm ar bērniem! Nopeldētos ezerā un brauktu atpakaļ. Gulbenē un novadā ir īstenoti daudzi projekti, bet svarīgas nianses ir ignorētas. Sevišķi redzams tas ir, salīdzinot ar kaimiņu pilsētām, valstīm. Mūsu Gulbīšu parkā bērnu rotaļlaukumā mazajiem joprojām ir reizēm jākrīt dubļos. Kāpēc tur nevarētu uz zemes būt bērnus saudzējošs pārklājs? Tāda saruna bija pirms diviem gadiem. Toreiz novada domes priekšsēdētājs Normunds Audzišs bija izbrīnīts: vai tad tiešām tāda pārklāja neesot?! Būšot tas jānokārto! Vai tad kaut kas ir mainījies pa šo laiku?
Es ļoti ceru, ka strādās novada jaunā dome un viss notiks. Lai gan šobrīd nesaprotu, kāpēc tur ir koalīcija un opozīcija, kāpēc visi 15 deputāti nevarētu draudzīgi strādāt kopā. Kāpēc nevar saiet kopā un runāt kā līdzīgs ar līdzīgu? Kāpēc ir tādas ambīcijas? Tie ir mani secinājumi, tiešraidē internetā vērojot pirmās jaunā sasaukuma deputātu sēdes.

– Kas jūsu darbā ir galvenais vadmotīvs?
– Es nešķiroju cilvēkus. Mani klienti mēdz būt cilvēki ar sabiedrisko stāvokli. Un arī tādi, par kuriem saka – viņš jau pēdējais dzērājs. Vai tāds, kuram viņa lauku mājās pat elektrības nav. Es nešķiroju. Cenšos pret visiem izturēties vienlīdz labi, cenšos katram skaidrot viņa situāciju, atbildēt uz jautājumiem. Ja redzu, ka cilvēkam nav naudas un nav saprašanas, kur meklēt juridisko palīdzību, no savas puses daru vēl vairāk, skaidroju, palīdzu, iesaku, kā atrisināt viņa jautājumus. Ir gadījies palīdzēt uzrakstīt iesniegumus pašvaldībai, tiesai, lai tikai cilvēka problēmas risinātos un lai viņa dzīve kļūtu vieglāka. Protams, tālākais būs atkarīgs no cilvēka paša.
Man nav labo un slikto. Man ir cilvēki ar problēmām, nelaimēm. Un viss.

– Darbā ir bijušas situācijas, kuras izsit no līdzsvara?
– Nupat esmu Valsts policijai uzrakstījusi iesniegumu par draudu izteikšanu man uz e-pastu sūtītās vēstulēs. Tur rakstīts, ka nogalinās, pārgriezīs rīkli. Cilvēkam ir jāseko līdzi un jāsaprot, kāpēc viņam no konta ir noņemta nauda un kādā apmērā. Manā darba praksē daudzreiz bijis jāsastopas ar neapmierinātību. Bet, kad izskaidroju, kad cenšos ar cilvēku runāt par viņa situāciju, bieži saņemu pretī atvainošanos. Saka – nebija sapratuši vai nezināja. Bet ir arī tādi cilvēki, kuri tiesu izpildītāju uzskata par ļaunuma iemiesojumu un viss. Jāatceras – ja ir tiesas nolēmums, ir pienākums to pildīt, ja jau viss tik tālu ir nonācis. Vienlaikus – ir jānoskaidro savas tiesības arī šajā brīdī. Daudzi domā – ja uz kakla ir “uzsēdies” tiesu izpildītājs, tad viss ir galā – cilvēks tiek izģērbts pliks un paliek uz ielas. Nē, ir jābūt aktīvam, ir jālīdzdarbojas! Ir jārunā! Ir jāsaprot sava situācija un jāmēģina to risināt. Šodien tiesas, kreditori, piedzinēji izturas pret cilvēku ļoti lojāli, ļauj turpināt strādāt un pamazām kārtot savas finanšu saistības. Reti kurš izdomā neko nedarīt, lai parādi vispār nebūtu jāmaksā. Cik ilgi tā var? Gadu, divus? Cilvēki iesaistās dialogā, raksta iesniegumus, risina problēmas. Tāda ir lielākā daļa. Cilvēki cenšas. Protams, apstākļi, kāpēc katram izveidojies parāds, ir atšķirīgi. Ir arī ļaunprātīgie nemaksātāji, kuri paņēmuši kredītu un uzskata, ka atpakaļ nebūs, ko piedzīt. Tomēr lielākajai daļai kredīts ņemts ar labu domu un lieliem mērķiem, bet tad ir sekojusi krīze un straujas pārmaiņas. Tiem, kuri kredītsaistībās ir iedzīvojušies 21.gadsimta pirmajā desmitgadē, kad lielus aizdevumus deva visiem, ir tiesības vērsties bankā un lūgt dzēst kredītu. Liekas, joprojām daudzi to nezina. Gribas aicināt – izmantojiet savas tiesības! Tieciet vaļā no parādu sloga! Un nebūs vajadzīgs maksātnespējas process. Jāmēģina ir turpināt dzīvot, strādāt un rūpēties par bērniem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mācos dzīvot no jauna

Kategorijas