Gulbenes pusē akmeņi nav daudz pētīti

2021. gada 23. jūlijs 00:00

659

“Gulbenes puse nav tā bagātākā ar akmeņiem, bet nav arī tā nabadzīgākā,” “Dzirkstelei” saka dabas pētnieks Andris Grīnbergs, kurš ir Latvijas Petroglifu centra, kas nodarbojas ar arheoloģijas pieminekļu un ģeoloģisko objektu apzināšanu un pētniecību, vadītājs.
A.Grīnbergs stāsta, ka tukšāki apvidi ir Zemgales līdzenumā, Bauskā, daudz bagātāka ar akmeņiem ir Valmieras, Talsu puse. “Bet šis tas Gulbenes novadā ir, proti, gan dižakmeņi, gan kultūrvēsturiskie akmeņi. Dižakmeņi Gulbenes novadā varētu būt atbīdīti ar ledāju vairāk nekā pirms 15 000 gadu,” spriež A.Grīnbergs.

Līdzīgās domās ir arī ģeologs, pētnieks Juris Zaķis no Lejasciema, kurš “Dzirkstelei” stāsta, ka Latvijas lielākā Nīcgales dižakmens “etniskā dzimtene” ir Dienvidrietumu Somijas klintājs. Vairāk nekā 600 kilometrus ledājs to bīdījis vismaz tūkstoš gadus ilgi un pirms 13 līdz 14 gadu tūkstošiem pametis tagadējā vietā.

“Pēdējā apledojuma beigu posmā Latvijas teritorijā izveidojās trīs ledus lielplūsmas. Uz Latvijas austrumu daļu, tajā skaitā arī mūsu novada teritoriju, virzījās tā saucamā Peipusa ledus lielplūsma, kas, atduroties pret Hānjas un Alūksnes augstienēm, sadalījās divos “lobos” (daļās): gar augstieņu rietumpusi iespiedās Vidusgaujas lobs, gar austrumu pusi – Lubānas lobs, kas, kā zināms, no Somijas atnesa Nīcgales dižakmeni. “Lobi” savukārt sadalījās vairākās “mēlēs”. Kā Nīcgales dižakmens, tā Plēķu, Robežkalna un Paideru akmeņi, kas atrodami Gulbenes novadā, ir sarkanbrūni rapakivi granīti, tiem ir vienāds mineraloģiskais sastāvs un struktūra, tos atnesusi viena un tā pati ledus lielplūsma (atšķiras tikai “lobi” un ledāja “mēles”). Tas liek domāt, ka tie nāk no viena un tā paša Somijas reģiona. Arī to ceļošanas laiks un ilgums nevarētu būtiski atšķirties,” prāto J.Zaķis.

Skāruši vismaz četri leduslaikmeti

To, kā akmeņi radušies, sendienās skaidroja vienkārši – akmeņus sanesis neviens cits kā pats velns, visādas nejaucības darīdams un nelabas ieceres lolodams. Ne velti mums ir liels daudzums Velnakmeņu.

“Vēlāk gan gaišākie prāti centās rast racionālu izskaidrojumu, bet pagāja ilgs laiks, līdz nonāca līdz glaciālai (apledojuma) teorijai, kas tika pieņemta ne uzreiz un ne bez karstām diskusijām. Vēl manā studiju laikā “glaciālisti” un “antiglaciālisti” diezgan nikni centās viens otru apkarot. Šobrīd gan par to, vai leduslaikmets bija vai nebija, zinātnieki šķēpus vairs nelauž,” stāsta J.Zaķis.

Viņš skaidro, ka kvartāra ģeoloģiskajā periodā, kas aizsākās pirms 2,58 miljoniem gadu un kurā mēs dzīvojam joprojām, leduslaikmets nebija vienreizējs notikums. Ir pierādījumi, ka Latvijas teritoriju šajā laikā skāruši vismaz četri leduslaikmeti. “Tātad četras reizes pāri mūsu zemei slīdējušas kilometriem biezas ledus masas, kas ar gigantisku spēku ārdīja zem sevis esošos iežus. Ģeologi lēš, ka mūsu apvidū ledājs ir “noskalpējis” pamatiežu virskārtu 30 metru biezumā. Un ne tikai pie mums, tas notika visā plašajā ledāja izplatības areālā. Noārdītais materiāls, protams, tika drupināts, berzts, mīcīts, samalts kā vissmalkākie milti un vēl smalkāk. Vien mehāniski izturīgākie no pamatnes atrautie iežu gabali saglabāja lielāku vai mazāku apjomu, kas, ledājam izkūstot, laukakmeņu veidā iegūla pāri gājušā ledāja pēdās,” stāsta J.Zaķis.

Kā rozīnes baltmaizē vīd sarkani granāta kristāli

Tā kā ledājs virzījās pāri plašām teritorijām ar atšķirīgu ģeoloģisko uzbūvi, laukakmeņu petro-
grāfiskais sastāvs ir daudzveidīgs. J.Zaķis skaidro, ka ir sastopami nelieli no Igaunijas atnestie silūra kaļķakmens laukakmeņi, bet neviens dižakmens nav ne no dolomīta, ne kaļķakmens. Lielāka mehāniskā un sala izturība piemīt magmatiskajiem un metamorfizētajiem iežiem. No tā izriet, ka mūsu laukakmeņus visbiežāk veido dažādi granīti, sienīti, diorīti, gabro, gneisi, migmatīti, kvarcīti un amfibolīti. Tie ir veikuši garu ceļu no Skandināvijas un Karēlijas.
Laukakmeņu lielo daudzveidību ģeologi nav ne sistematizējuši, ne klasificējuši, taču to mineraloģiskais sastāvs, struktūra un citas īpašības ir pētītas un salīdzinātas ar attiecīgo iežu atradnēm dabā. Dažkārt tas ļauj precīzi noteikt vietu, no kuras attiecīgais laukakmens ir atceļojis. Dažkārt akmenī starp tā pamatmasu veidojošajiem minerāliem var atrast citu, retāku minerālu ieslēgumus. “Ir gadījies uziet granītu, kurā kā rozīnes baltmaizē vīd sarkani granāta kristāli. Diemžēl šos pusdārgakmeņus no akmens masas izkalt nesabojātus nav iespējams. Šad tad akmenī pavīd arī kāds pirīta kristāls, ko nezinātājs var sajaukt ar zelta tīrradni. Arī granīta sastāvā esošā vizla reizēm atmirdz zelta krāsā, kādēļ tautā tiek saukta par “kaķu zeltu”,” stāsta J.Zaķis.

Reģistrēti 29 akmeņi

A.Grīnbergs stāsta, ka datubāzē Gulbenes novadā ir reģistrēti 29 dažādi akmeņi – dižakmeņi, kultūrvēsturiskie akmeņi. Daži kultūrvēsturiskie akmeņi ir arī zuduši, piemēram, Galgauskas pagastā un Sinolē.
“Kultūrvēsturiski interesants Gulbenes pusē ir Rožkalnu Raganas akmens, kas apvīts ar teikām. Pie Druvienas skolas ir divi akmeņi ar iekalumiem – tie arī ir interesanti. Robežakmens Rankas ciemā Palsas upītē arī ir ļoti interesants. Pēc nostāsta pie tā ir sanākušas vairāku muižu robežas. Robežakmeņi parasti izmēros ir samērā nelieli, bet šis Palsas upītē ir paliels. Tam virsmā iekalts liels krusts (31×35 cm). To var atrast tikai zinātājs, bet šis noteikti ir viens no interesantākajiem robež-
akmeņiem,” stāsta A.Grīnbergs.

Viņš ir pārliecināts, ka Gulbenes novadā vēl daudz ir tādu akmeņu, kas būtu potenciāli pētāmi. “Ja pašvaldība vēlētos tā pa īstam savu teritoriju izpētīt, tad varētu izveidot tādu kompleksu pētījumu visas vasaras garumā visa novada teritorijā, un tad jau noteikti atrastos ne viens vien interesants eksemplārs, kas būtu aizsargājams un būtu atvērts tam, lai sabiedrība par to arī zinātu. Te nav runa tikai par dižakmeņiem, bet arī par kultūrvēsturiskiem akmeņiem, robežakmeņiem, var būt arī dažādi senie kulta akmeņi, dobumakmeņi. Gulbenes pusē dažāda veida senās kulta vietas arī nemaz tik daudz nav zināmas. Iespējams, vēl kaut kas kaut kur arī ir saglabājies un ir pētāms, jo Gulbenes novads nav ļoti pētīts,” stāsta A.Grīnbergs.

Saikne ar kultūrvēsturi ir daudzveidīga

Arī J.Zaķis vērš uzmanību uz to, ka aizsargājami ir ne vien dižakmeņi, bet arī visi akmeņi, kam ir kultūrvēsturiska nozīme: tie ir teikām apvīti akmeņi, ar vēsturiskiem notikumiem un vēsturiskām personām saistīti akmeņi, upurakmeņi, muldakmeņi, bļodakmeņi, bedrīšu akmeņi, pēdakmeņi, robežakmeņi, krustakmeņi un tamlīdzīgi. Tos ir pētījuši gan zinātnieki (Juris Urtāns un citi), gan novadpētnieki.
Guntis Eniņš grāmatā “Nezināmā Latvija”, runājot par pēdakmeņiem, atzinis, ka visi Latvijā zināmie pēdakmeņi ir dabisko ģeoloģisko procesu veidoti, tajos nav cilvēka roku iekalumu, kā tas ir Skandināvijā. “Jāpiekrīt – viņa aprakstītajos akmeņos tiešām pēdas nospiedumiem līdzīgos padziļinājumus veidojusi daba. Proti, magmatiskā ieža vienveidīgajā masā nereti ir iekausēti cita ieža ieslēgumi, kas vieglāk pakļaujas dēdēšanai. Tā akmens virsmā veidojas iedobumi, kuros ar iztēles palīdzību var saskatīt gan cilvēka, gan velna pēdas aprises. Šādus akmeņus varētu uzskatīt par pseidopēdakmeņiem. Tomēr Latvijā ir arī īsts pēdakmens. Pie mana drauga un studiju biedra mājas stūra Vecpiebalgā izsenis novietots kāds necils, nepilnu metru augsts laukakmens. Reiz uz Piebalgu ciemos bija atbraucis viesis no Zviedrijas – biologs un novadpētnieks K.Lennersteds. Ciemiņš tūlīt bija pievērsis uzmanību akmenim, jo tajā nekļūdīgi bija saskatījis pēdu iekalumus – vienu lielāku (vīrieša), otru mazāku (sievietes), attiecīgi 25 un 20 centimetru garumā. Turklāt abas ir kreisās kājas pēdas. Nav šaubu, ka tās ir mākslīgi iekaltas, jo akmens masa ir viendabīga, tajā nav svešu ieslēgumu. Diemžēl man nav izdevies noskaidrot, ar kādiem ticējumiem saistīti, ar kādu nolūku veikti šie iekalumi. Jādomā, ka tie radīti zviedru laikos Vidzemē, varbūt pat daudz senāk – vikingu laikos,” stāsta J.Zaķis.

A.Grīnbergs aicina ikvienu, kurš dabā pamanījis kādu interesantu atradumu, rakstīt uz e-pastu “petroglifi@ inbox.lv”.

Gulbenes novada lielākie akmeņi
● Plēķu dižakmens
(Galgauskas pagasts) – 30 m3;
● Jāņukalna akmens
(Tirzas pagastā) – 17 m3;
● Paideru akmens
(Lejasciema pagasts) – 13 m3;
● Vecpāpanu akmens
(Rankas pagasts) – 10 m3;
● Cincu akmens
(Lejasciema pagasts) – 10 m3;
● Robežkalna akmens
(Lejasciema pagasts) – 10 m3.

Avots: Latvijas Petroglifu centrs

Petroglifs - pirmatnējo cilvēku zīmējums, gravējums, iekalums klints sienā.

Petrogrāfija - ģeoloģijas nozare, kas pēta iežu mineraloģisko, ķīmisko sastāvu un ģeoloģiskās īpatnības.

Avots: tezaurs.lv

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gulbenes pusē akmeņi nav daudz pētīti

Kategorijas