Dēliņš

2021. gada 27. jūlijs 00:00

Turpinājums no 16.jūlija

Neskatoties uz Vallijas bažām, brauciens uz vecāku mājām izvērtās gluži jauks. Jāzeps centās uzturēt omu, Vitolds – atbildēt uz drauga jokiem, Velta – līdzēt pie bērna pieskatīšanas, Vallija – ieklausīties apkārtējo rūpēs un atbalstā, lai gan trauksme un nemiers darīja savu. Iebraucot vecāku mājas pagalmā, viņas sirds auļoja nevaldāmā galopā un šķita – kājas saļims zem pusgadu vecā bērna svara.
Par laimi, attiecību izregulēšanas un izlīgšanas karognesēja lomu pats no sevis bija uzņēmies Jāzeps, un viņš jau pirmajā acumirklī atrada pieeju tēvam, uzslavējot labi kopto saimniecību. Māte izkusa laimē brīdī, kad paņēma uz rokām mazdēlu, un bērns viņai plati uzsmaidīja. Pēc pusstundas, kad visi jau bija sasēdināti ap galdu, sarunas ritēja itin sirsnīgā gaisotnē. Atzinīgi tika vērtēti atvestie cienasti – Jāzepa kūpinātā cūkgaļa, Veltas ceptā torte, kā arī Vitolda dāvinātā kafijas servīze un galda piederumu komplekts.
Lielākais pārsteigums Vallijai bija tēva attieksme pret Vitoldu. Tajā nebija nedz nopēluma par lielo gadu starpību, nedz par novēlotu apciemojumu. Visi trīs vīri, gandrīz vai vienaudži ar visai nelielu gadu starpību, draudzīgi un lietišķi apstaigāja saimniecību un sprieda par svarīgākajiem darbiem, kas tuvākajā nākotnē būtu jāpaveic “Kas vēl nebūs! To nu gan ne!” Vallija klusībā protestēja, jo nespēja sevi iedomāties atgriežamies tēva mājās, turklāt – pie savas meitas un mazdēla tēvs vēl joprojām nebija pienācis. Vēlāk gan māte piestāja vīram blakus un iespieda mazdēlu rokās – mantinieku jau no mazām dienām vajagot radināt pie dzimtas saknēm, tomēr puika palaida tik skaļu brēcienu, ka nekavējoties tika atdots Vallijai. Iespējams, tieši šajā brīdī jaunā sieviete sajuta, ka slieksnis starp viņu un tēvu tā arī paliks nepārkāpts.
Sešas stundas ilgais mājupceļš ievilkās dziļā naktī, jo krietni iereibušais tēvs nespēja vien atvadīties no tikpat krietni iereibušā znota, tāpēc izbraukšana atlikās no stundas uz stundu. Vallijai ar pūlēm nācās apvaldīt spēji briestošo nepatiku pret šo negaidīto draudzību, un tikai klēpī gulošā Ilmāriņa dēļ viņa muti turēja ciet. Kad pēc mēneša Jāzeps ar Vitoldu atkal posās apciemot tēvu, Vallija aizbildinājās ar dēla zobu nākšanu. Šoreiz vīri tur uzkavējās ilgāk, jo bija nolēmuši šķūnim uzlikt jaunu jumtu.
Tamlīdzīgi braucieni atkārojās līdz pat vēlam rudenim, kamēr tēva saimniecībā smagākie vīru darbi tika paveikti. Vallija ar puiku līdzi aizbrauca tikai vienu reizi, un arī tikai tāpēc, ka māte ļoti lūdza atvest mazdēlu. Tad saslima Jāzeps, un vēlākie plānotie ciemos braucieni tika atlikti uz pavasari.
Gada sākumā ciemā tika uzsākta bērnudārza celtniecība, jo izrādījās, ka aizvadītā gada Līgovakars bijis bagāts ar auglīgiem papardes ziediem. Tā būšot iespēja arī Vallijai atgriezties darbā, sprieda kantora sievas, tomēr viņa nesteidzās. Kas to lai zina, kad tas bērnudārzs vēl taps gatavs, turklāt – kurš gan labāk par viņu zinās, kas nepieciešams viņas dēliņam. Apņēmusies pusslodzes darbus paveikt mājās, viņa jutās apmierināta ar atrasto zelta vidusceļu. Gan iespēs bērnu pieskatīt, gan naudu nopelnīt, gan arī mājas soli nepamest novārtā.
Ilmārs izrādījās ļoti attīstīts un zinātkārs bērns, kas Vallijas izpratnē prasīja nemitīgu kontroli pār viņa darbību un virkni ikdienišķu aizrādījumu. “Dēliņ, nekāp tur, nogāzīsies!”, “Neskrien tik ātri, nokritīsi!”, “Dēliņ, nazi neaiztiec, sagriezīsies!” “Dēliņ, karsts, apdedzināsies!” – katram bija redzams, cik ļoti Vallija pārdzīvoja katru iespējamo sāpi un skrambu uz Ilmāra ādas.
Vitolds gan tā saudzīgi centās Vallijai aizrādīt: ja pats neko neizmēģinās, tad pieredzi neiegūs, un tajās stundās, kad Vallija bija aizņemta ar darbu vai izgājusi uz veikalu, ļāva puikam gan kāpt, gan skriet, gan aiztikt, gan apdedzināties. Iegūtās brūces, protams, nepalika nepamanītas, un tad pamatīgu sutu dabūja abi, visvairāk gan Vitolds, un skaļā balsī izteiktie audzinošie monologi parasti beidzās ar spriedumu: ”Es viņu vairs neatstāšu divatā ar tevi!” Pēc tam kādu laiku Vallija puiku visur staipīja sev līdzi, tad dusmojās, ka neko nevarot padarīt, jo dēliņš visu laiku jāpieskata, līdz beidzot padevās, un bērns atkal uz pāris stundām tika uzticēts Vitoldam.
Aizrādījumu “Tur nelien, nosmērēsies!” nepavadīja īpašas soda sankcijas, tāpēc visbiežāk tēvs ar dēlu savu kopējo laiku pavadīja dārzā: raka un rušināja zemi, sēja, stādīja un laistīja, un, kad Vitolds baļķim šķērsām pārlika labi noēvelētu dēli, arī šūpojās. Vallija gan arī tad atrada iemeslu aizrādīt: “Dēliņ, prātīgāk, nokritīsi!” – bet kurš gan viņā klausījās.
Tajā vasarā Jāzeps apzinīgi pildīja Vallijas tēvam doto solījumu un ik pārnedēļas kopā ar Vitolda ģimeni brauca uz Vidzemi. Jau rudenī tika izlemts, ka Vallijas vecāku mājai nepieciešams iekštelpu remonts, un visi piekrita palīdzēt. Puika bija paaudzies un vairs neraudāja, ieraugot vectēva skarbo seju, mājas pagalmā bija izgāzta liela dzelteno smilšu krava un nolikta paliela skārda vanna, kur bērnam plunčāties, un Vallija, redzot Ilmāra prieku par smiltiņām un peldi, aizmirsa domāt par iemesliem, kuri dēļ varētu nebraukt.
Tēvs, Vitolds un Jāzeps aizrautīgi rosījās pa māju, māte augas dienas stāvēja pie plīts, un Vallija ar puiku netraucēti varēja vāļāties no palagiem uzslietā teltī, lasīt grāmatas, barot cāļus, trušus un aitas, rakt smiltīs alas un plunčāties lielajā vannā. Bija brīži, kad Vallijai šķita: viss vēl var atgriezties sen ierastajās savstarpējas sapratnes sliedēs, kā tolaik, kad viņa šeit jutās kā mājās, kad abas ar Mudīti slēpās bēniņos un sačukstējās par maznozīmīgiem niekiem…
Kaut kad pašās vasaras beigās, kad lielie darbi jau bija apdarīti, tēvs tomēr pamanījās atgādināt par senajām domstarpībām:
– Mūsu meita jau tāda izglītota, baltrocīte, ar vieglu sirdi pameta vecākus, lai paši tiek galā. Daudz viņa par mums domājusi?
Jāzeps un Vitolds gan metās Valliju aizstāvēt, bet viņa jau bija uzrūgusi spontānās dusmās un skaļi paziņoja:
– Nudien, savu kāju vairs te nesperšu! Kad jau es tik slikta, tad man arī nevajag!
No viņas prāta tā arī nebija pagaisušas reiz piedzīvotās izmisuma pilnās nakts stundas uz dzelzceļa stacijas cietā sola un tēva negantās dusmas: reiz meita tik lepna esot, reiz tēva mājās esot tik slikti, lai tālāk pati! Ne špicku kastīti, no viņa naudas pirktu, neļaušot iznest pāri slieksnim!
Izlīguma piedāvājumu no tēva Vallija tā arī nebija sagaidījusi, lai gan ļoti cerēja uz atvainošanās vārdiem, īpaši tagad, kad Vitolds ar Jāzepu tik daudz bija palīdzējuši, kad mazais Ilmārs kumuroja pa pagalmu, kad pienākt pie meitas un ieskatīties viņai acīs bija tik vienkārši…
“Nudien, savu kāju vairs te nesperšu!” viņa todien vēl un vēlreiz atkārtoja pie sevis un patiešām – turpmākos gadus cieši turējās pie savas apņemšanās. Ilmāram nesen bija nosvinēta desmitā dzimšanas diena, kad visa ģimene kopā devās uz Vallijas tēva bērēm.
Starp šiem diviem dzīves pagrieziena punktiem gan vēl bija neveiksmīgais Ilmāra bērnudārza periods, par kuru Vallijai bija savs neapstrīdamais viedoklis. Tur neprašas auklītes un audzinātājas nespēja nošķirt kārtīgos bērnus no blēņdariem, jo gandrīz vai katru dienu uz Ilmāra kājām un rokām parādījās jauni zilumi un nobrāzumi. Puikām patīkot skriet un Ilmārs neesot izņēmums – skaidroja audzinātājas, bet Vallija gan zināja labāk: viņas dēliņš tāds neesot! Ilmārs esot rāms, kluss un paklausīgs.
Kad ciemā ievācās kāda baltkrievu ģimene un viņu jaunākā atvase sāka apmeklēt Ilmāra grupiņu, zēna valodas prasmes strauji attīstījās nevēlamā virzienā. Mājās pie vakariņu galda kā deserts ar putukrējumu, ar zināmu triumfa piedevu, tika pasniegti “jaunatklājumi”– no Vitjkas apgūtie lipīgie krievu lamuvārdi. No četrgadnieka mutes tie izskanēja negaidīti skarbi un aizvainojoši, un Vallijas atmiņās atsauca to sāpīgo bērnības epizodi, kad pār viņas lūpām, tikpat nejauši kā slapjais ziepju gabals no rokām, izšļuka jaunapgūtais vārds “kuce”, kad tēvs kā viesulis cēlās no galda un šāva ar plaukstu pa Vallijas muti… Viņa tā nedarīs, viņa negrib, lai dēliņam pēc tam divas dienas džinkst ausīs! Viņa steigsies noskaidrot faktus un ieviest kārtību.
Kā viesulis Vallija aiztraucās uz bērnudārzu, bet audzinātājas tikai plātīja rokas. Viņas jau esot runājušas ar Vitjkas vecākiem, bet – ko gan tur daudz var izmainīt, ja tāds ir viņu ikdienas runasveids. Vallijas nervi nospriegojās līdz pēdējam. Daudz nedomādama, viņa aiztraucās pie Vitjkas vecākiem, lai “sakurtu īstu pirti”, bet – jau pēc īsa brīža iznāca nosarkusi līdz pat ausu ļipiņām, it kā patiešām pirtī būtu pabijusi. “Kāds kauns!” viņa šņukstēja caur aizvainojuma asarām.
Šī bija pirmā reize, kad Vallija pieprasīja Vitoldam pamest darbu. Būs labāk, ja dēliņš dzīvos mājās. Gan jau paši pratīs puiku sagatavot skolai. Vitolds neiebilda, jo Vallijas ieskicētā bilde, kurā viņu maigais un klusais Ilmārs pinas ar sabiedrības padibenēm, šķita patiesi biedējoša.
Vitoldam patika būt divatā ar dēlu. Kad Vallijas nebija mājās, viņi rātni un klusi mācījās rakstīt burtus un ciparus, un vakarā ar lepnumu tos atrādīja mammai. Pamazām Ilmārs iemācījās arī saskaitīt un atņemt, un tad izradījās – apkārt ir tik daudz klāt skaitāma un nost ņemama! Rotaļlietas, trauki, grāmatas, kurpes, malkas pagales… Kādā dienā Vallija neizturēja un spalgi uzbrēca: “Vai tev jau neapnika?” – bet jau pēc mirkļa steidzās pie bērna, cieši apskāva viņu un mierinoši čukstēja ausī: “Piedod, dēliņ, piedod…”
Kad puika iemācījās pazīt naudaszīmes, viņa dzīve kļuva vēl interesantāka. Tagad viņš tēva darbnīcā varēja iegādāties visvisādus instrumentus, un par nekļūdīgu iegaumēšanu reizēm nopelnīt piecus rubļus. Kad Ilmāra “bankā” naudas bija sakrājies pietiekami, viņi abi devās uz veikalu, lai pirktu krāsas uz zīmuļus, jo – gan tēvam, gan dēlam patika zīmēt.
Vitoldu jau no mazotnes bija aizrāvusi apkārtnes vērošana, un nesen viņš ievēroja arī Ilmāru cieši lūkojamies kāda jāņogu krūma pazarēs. No tās reizes viņi abi kopā, viens otru netraucējot, bieži devās vērot dārzu, pļavu, kokus un pēc tam zīmēja – smilgas, lapas, ziedus... Zēns mēdza pamanīt visdažādākos sīkumus: vabolītes, zirneklīšus, skudras, tīmekļus un centās tos uzzīmēt. Pat Vallija atzina: dēliņam ir mākslinieka talants.
Ilgāk pavērojusi puiku, viņa aptvēra pārsteidzošu līdzību ar sevi dēla vecumā: arī Ilmārs tāpat kā viņa uz visu raudzījās ar nedaudz pievērtām acīm, vienlaikus uz labo pusi pieliecot galvu un reizumis ar rādītājpirkstu ierīvējot zodā dziļu rievu. Varbūt arī viņam šis žests palīdz rūpīgāk ieskatīties, ieklausīties, izprast un visu dzirdēto noglabāt dvēseles dziļumos?
Kad Ilmārs sāka apmeklēt skolu, jau pašā sākumā noskaidrojās, ka viņš savās zināšanās ir krietni apsteidzis pārējos, un, iespējams tāpēc jau pašā sākumā nošķīrās no pārējiem. “Vai tiešām viņu sagaida mans savrupnieces liktenis?” ar bažām domāja Vallija un vēroja pārējos skolēnus. Vai starp viņiem ir kāds, kurš līdzīgi Mudītei, varētu pastiept savu draudzīgo roku Ilmāram? Kāds gan ir tas zēns, kurš izvēlējies apsēsties Ilmāram blakus? Kas viņiem būs kopīgs? Vai viņš spēs būt ne tikai uzticams solabiedrs, bet arī neaizstājams draugs?
Kad pēc pāris nedēļām Vallija ar Ilmāru uzsāka sarunu par skolu, puika izvairīgi atbildēja, ka neesot ko stāstīt. Taujāts par solabiedru un citiem skolēniem, Ilmārs atmeta ar roku un atbildēja – viņi visi izturoties kā mazi bērni.
– Tev skolā nav skumji? – piesardzīgi jautāja Vallija, lai gan mēles galā bija pavisam cits jautājums, ko bērns varbūt nesaprastu: “Vai tu nejūties vientuļš?”
– Nē, – Ilmārs atbildēja nekavējoties. – Tur es katru dienu drīkstu saskaitīt un atņemt. Un man patīk zīmēt.

(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dēliņš

Kategorijas