Kad slūžas netur, glābj komunikācija

2021. gada 27. jūlijs 00:00

Apvainošanās, aizvainojums – šo jēdzienu pamatā ir vārds “vaina”. Vienalga, vai cilvēks vainīgs jūtas pats vai arī vainu mēģina uzspiest citiem. Pēc nodarījuma, situācijas, kas izsauc karstas emocijas, piemēram, dusmas, svelošu pāridarījumu, mēdzam rīkoties. Kā to darīt jēgpilni – lai nenodarītu pāri sev un citiem, skaidro psihologi Inese un Jānis Ozoliņi.

Nepazūd bez sekām

“Aizvainoties ir tāpat kā iedzert indi un cerēt, ka otram no tā kļūs sliktāk,” salīdzina Inese un Jānis Ozoliņi. “Bērni pēc sāpīga pārdzīvojuma mēdz censties sevi savainot vai pat nogalināt, iztēlojoties, kā pāridarītāji stāvēs pie zārka un nožēlos. Ja šai fiziskai vai emocionālai brūcei nevelta dziedējošu, saudzējošu uzmanību, tā iekaist un sāk strutot.”

Speciālisti uzsver, ka no cieņpilnas komunikācijas viedokļa aizvainojuma pamatā vienmēr ir konkrēts notikums tagad vai pagātnē. Ja viens no vecākiem, skolotājs pret bērnu bijis pārāk bargs, aizvainojums var tikt pārnests uz visu dzimumu. Tāpēc dzirdam viedokli, ka “visi vīrieši ir cūkas” un “visas sievietes raganas.” Tāpat pēc kādas nācijas, etniskās grupas pārstāvja rīcības mēdz izskanēt secinājums “viņi visi ir tādi”.

Ja aizvainojums ir ielaists ļoti dziļi, tas var sadedzināt – radīt fiziskās un psihiskās veselības problēmas. J.Ozoliņam praksē nācies saskarties ar situāciju, kad klients atzīst: es to nespēju “norīt”, “pārstrādāt”. “Tiesa, nav iespējams vienkārši nedomāt par sarūgtinājumu, taču neviena neatrisināta emocija nepazūd bez sekām. Neizteiktās, “norītās” sāpes mēdz pārvērsties dažādos iekaisumos. Cilvēks var pazaudēt balsi, iedzīvoties angīnā, astmā, sirdskaitē un pat onkoloģijā. Turpretī atrisināta situācija kļūst par vērtīgu ieguvumu, pieredzes pērli.”

Kad skaistuma siena sabrūk

Aizvainojums nereti izpaužas kā konflikts arī veikalā: kasiere ne tā pircējam iepirkumu maisiņu vai produktu pasniegusi. Reizēm tirdzniecības vietas video ierakstos skaidri redzams, kā nenozīmīgai vārdu apmaiņai seko kliegšana, lamāšanās. Parasti šī agresivitāte saistīta ar emocijām, kas cilvēkā sakrājušās, un pārdevēja ir kā “trigers”, kas ar savu uzvedību to atgādina.

Jo vairāk cilvēks cenšas būt laipns un tolerants darbā, sabiedrībā, jo vairāk viņš noraujas, sabļaujot uz bērniem, dzīvesbiedru vai saviem vecākiem. Žults visbiežāk tiek izgāzta tieši uz tuvākajiem, un tas atstāj iespaidu gan uz pāra, gan draugu attiecībām. Ja tās nelīdzsvaro, slūžas vairs netur, un uzbūvētā skaistuma siena kādā brīdī sabrūk.

“Bieži vien reliģiskajās organizācijās cilvēks tēlo, ka ir sirsnīgs, iejūtīgs, piedalās dažādos sociālās glābšanas un palīdzības projektos, bet ģimenē komunicē arvien neiecietīgāk, pazemojošāk. Nepiepildītās gaidas, vajadzības viņš izgāž uz ģimenes locekļiem, jo, esot kopā ar viņiem, ir grūti izlikties. Kaitina, kā viņi stāv, elpo, krāc vai čāpstina muti pie galda. Atkal jau kurpes, zeķes, kosmētika, rotaļlietas pa visu māju mētājas! Jo cilvēks mums ir tuvāks, jo aizvainojums ir sāpīgāks. Ja kāds ir aizvainojies, tas nozīmē, ka sirdī viņam pret mums ir dziļas jūtas,” konfliktsituācijas iezīmē psihologi.

Atpazīt vajadzību

Iemesls aizvainojumam visbiežāk ir vajadzība, ko nespējam piepildīt un izpaust pārējiem saprotamā veidā. Svarīgi ir neizdarīt pārsteidzīgus secinājums, bet iedziļināties konkrētajā gadījumā. I.Ozoliņa min piemēru: “Dažkārt arī man kāds kaut ko nepamatoti skarbi uzraksta vai pasaka. Padomāju, analizēju un mēģinu uz karstām pēdām situāciju risināt. Gadījumā ar pārdevēju es atgrieztos pie kases un teiktu: pieņemu, ka jums šodien ir grūta diena, tomēr nav labi, ka kliedzat.”

Ja mana vajadzība ir cieņpilnas attiecības un apkalpojošais personāls veikalā ir laipns, pretimnākošs, es izjūtu gandarījumu. Pretējā gadījumā klāt dusmas, aizvainojums, pazemojums, izmisums.

“Pamanot kāda necienīgu (manā izpratnē) izturēšanos, uzdodu sev jautājumu: kā es varu viņam paust cieņu, smalkjūtību? Tādējādi vēršoties pie personības, parasti izdodas aiziet no virspusīgā konflikta un veidot miermīlīgāku sarunu,” pieredzē dalās J. Ozoliņš. “Nelaipnai pārdevējai mēdzu pajautāt, vai viņai kaut kas nav atgadījies. Reizēm pietiek ar dažiem teikumiem, bet reizēm sieviete turpat pie letes sāk runāt kā pie bikts, izstāsta psihologam savu problēmu. Un pārējie rindā stāvošie ir tikai ieguvēji. Principā ikviens var dzīvot bez aizvainojuma sajūtas, jo jebkuru situāciju, vajadzību iespējams izrunāt, izlīdzināt. Diemžēl ne visi cilvēki spēj ieklausīties un cieņpilni komunicēt. Atbildību par slikto omu viņi izvēlas uzvelt citiem. Tas ir kā nest ogles plaukstā un cerēt, ka otram no tā sāpēs.”
Spēle ar atklātām kārtīm

Kuram gan negadās saīgt, ja netiek piepildīta elementāra vajadzība atpūsties. Atklāti paziņojot kolēģiem, ģimenei, ka esmu noguris, jo bijis smags cēliens, izdodas izvairīties no necienīgas rīcības.

Reizēm aizvainojamies par to, ka kāds ne tā paskatījās, pateica, bet reizēm arī par to, ka nepaskatījās, nepateica, nepiezvanīja.
“Latvijas iedzīvotājiem ir tendence vainot sevi, un tieši pašvainošana bieži vien sagrauj foršas attiecības. Tad es mēģinu veidot sirsnīgu draudzību, lai otrs cilvēks jūtas laimīgs par, viņaprāt, līko degunu, nestandarta gurniem vai vidukli. Noliekam uz galda manas un tavas vajadzības un tās izrunājam, līdz varam teikt – ar mums viss ir kārtībā,” iesaka J.Ozoliņš.

Ir teiciens: tikko mēs ar vienu pirkstu vainojoši rādām uz citu personību, trīs pirksti rāda atpakaļ – uz mums. “Tas bieži vien nozīmē, ka otra cilvēka kaitinošās rakstura īpašības piemīt arī mums. Tās spoguļojas. Tātad te atkal ir darbiņš ar sevi. Vispirms jāmēģina atrast to sajūtu, ka pilnīgi visi ļaudis savā dvēselē ir labdabīgi un viņu rīcības pamatā ir kāds labs motīvs.”
Uz pāru terapiju pie personības izaugsmes treneriem Ozoliņiem nesen ieradusies jauna, jauka ģimenīte. Atklājies, ka viņam, pārdzīvojot iekšējas grūtības, bijusi tendence kā lācim “ielīst alā” – nekomunicēt. Turpretī viņai sarežģītās situācijās gribējies pabūt kopā ar dzīvesbiedru, no sirds izrunāties. Nepamatots aizvainojums parasti rodas, kad nezinu un sāku izdomāt otra slēptos motīvus, bet šeit ir spēle ar atvērtām kārtīm.

“Ja pāris nebūtu atradis risinājumu, kā abu vajadzības izzināt un piepildīt caur cieņpilno komunikāciju, kur terapeits ir mediators, iespējams, šī ģimene pēc laiciņa ar lielu sprādzienu būtu izjukusi,” spriež konsultanti. “Konstruktīvi vienojāmies, ka vīrs laikus sieviņai paziņos par milzīgu slodzi darbā sarežģīta projekta dēļ un vajadzību dažas stundiņas pabūt vienatnē. Sieva tad parūpēsies par maltīti, bet neizprašņās un nepārmetīs: “Varbūt, ka tev ir cita, ja ar mani nerunā, neesi tik jautrs kā rozā briļļu periodā.” Iespējams, vīrs tobrīd domā par zāles pļāvēju, kam aizdedze nestrādā, varbūt norūpējies par nezināmas izcelsmes troksni automašīnā.

Savukārt sieva grūtību gadījumā palūgs vīru vakarā pacietīgi viņu uzklausīt, divatā pastaigāties pa mežu, izbraukt ar divriteņiem vai arī daļu atvaļinājuma pavadīt pie jūras bez telefona.

Kad viņi mācījās par to runāt laikus, pirms sācies konflikts, bija prieks šo pāri satikt atkal. Izrunāšanās par katra vajadzībām ļauj ģimenē savienot pat diametrāli pretējas vajadzības. Tikpat svarīgi tas ir arī draugu un draudzeņu attiecībās. Biežāk gan paliekam notikuma līmenī.”

Bet ko iesākt tad, ja viena no konfliktējošām pusēm mēģina izlīdzināt pārpratumu, bet otra noslēdzas savā lepnībā, egoismā? Jāmēģina atrast veidu, kā viņam izrādīt uzmanību, sirsnību, un ieklausīties. “Kad vajag savienot divus dīķus, ir pilnīgi vienalga, no kuras puses sāk rakt grāvi. Tas, kurš otra virzienā spers pirmos solīšus, ātrāk iemācīsies cieņpilni komunicēt. Ar tādu mērķi mēs taču nākam uz šīs planētas.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kad slūžas netur, glābj komunikācija

Kategorijas