Aicina doties ar kājām uz Alūksni

2021. gada 27. jūlijs 00:00

Sanita Indriksone no Stāmerienas jau divus gadus kopā ar domubiedriem ir pierādījusi, ka 33 kilometrus ir iespējams veikt teju septiņās stundās.

Sanita atzīst, ka viņai vienkārši patīk staigāt un tieši tādēļ pirms trim gadiem ir bijis pa spēkam arī viens posms no pasaules slavenā Santjago ceļa. Viņai ir arī atbilde uz jautājumu, cik smaga drīkst būt mugursoma, dodoties vairāku dienu un pat nedēļu pārgājienos.

Pārguruši, bet sajūsmā

Desmit gadus pa bānīša sliedēm – tā īsumā varētu noraksturot Sanitas izvirzīto desmitgades mērķi sev un ikvienam aktīvās atpūtas cienītājam. Šis būs trešais gads, kad Sanita aicinās sev pievienoties tos, kurus nebaida pārgājiena plānotie kilometri.

Sarunā ar “Dzirksteli” jaunā sieviete stāsta ne tikai par mīlestību pret savu novadu un cilvēkiem, kurus sastapusi pēdējos gados ejot vienā solī, bet arī par sirds aizraušanos, kas viņu aizvedusi tālos sevis pārvarēšanas un meklēšanas piedzīvojumos. “Es ar smaidu šogad 7. augusta rītā (pulksten 7.50) pie dzelzceļa stacijas sagaidīšu tos, kuri būs gatavi noiet plānotos 33 kilometrus pa bānīša sliedēm. Par šo pasākumu netiek prasīta nekāda samaksa, un var ieplānot arī noiet tikai daļu no posma. Posmā ir kopā desmit pieturvietu, kur var palikt un sagaidīt bānīti, kas aizvedīs līdz Alūksnei. Mums būs divas pauzes. Pirmā būs pēc pirmajiem desmit kilometriem Stāmerienā un otrā – Papardē. Pēc tās jau arī sasniegsim Alūksni. Mums ceļš ir jānoiet astoņās stundās, jo jāpaspēj uz to brīdi, kad bānītis izies no Alūksnes uz Gulbeni,” sīkāk skaidro pārgājiena organizatore. Viņa ir pateicīga “Gulbenes-Alūksnes” bānītim par sadarbību nu jau trīs gadu garumā. Posma pieveicējus Alūksnē gaidīs papildu vagoniņš. “Tas mums parasti tiek īpaši sagatavots, kur visi kopā pārguruši, bet ar sajūsmu sakāpjam un braucam mājās uz Gulbeni,” stāsta Sanita.

Viņa parasti iet kopā ar soļotājiem grupas beigās, tā iedrošinot katru, kurš vēlas pievienoties. Pirmajā pārgājiena gadā jaunākajam dalībniekam bija vien deviņi gadi, bet vecākajai sievietei bija 70. “Cilvēki gāja kopā arī ar suņukiem. Pērn bija atbraucis puisis pat no Jūrmalas. Protams, garākos pārgājienos ir jābūt gatavam, ka būs tulznas. Katram ir savi lūzuma punkti, bet, kopā ejot, viens otru pavelk un iedrošina. Šajā kustībā ir tik liels gandarījums, un palīdz apziņa, ka, lai arī sākumā kilometri liekas daudz, kopā noiet tos ir vieglāk,” pārliecināta ir Sanita. Ja kaut kādu iemeslu dēļ nepievienotos neviens līdzi nācējs, stāmereniete sev apsolījusi, ka šo novadā iedibināto pārgājiena posmu noies arī viena pati.

Pārgājieni – mana ikdiena

Uz jautājumu, kādēļ viņa to dara, atbilde ir īsa un konkrēta – “man vienkārši patīk staigāt.” Sanita nu jau saka, ka iešana īsākos vai garākos pārgājienos ir viņas dzīves sastāvdaļa.

Viss sācies brīdī, kad pēc vienpadsmit bankā nostrādātajiem gadiem jaunā sieviete piedzīvojusi “izdegšanu” un veģetatīvo distoniju. “Brīdī, kad sāka nākt virsū sienas un negribēju vairs palikt dzīvoklī, es sāku biežāk iet laukā. Tā arī ar vienu manu draudzeni sākām kopā staigāt. Tad 2018. gadā izplānojām Santjago ceļu. Pēc gada es viena pati sešās dienās nogāju 180 kilometrus Īrijā (Dingle way), nesatiekot ceļā nevienu cilvēku.”

Viņa ir pārliecināta, ka tieši ejot sevī daudz ko var atrisināt. “Tev galva paliek pilnīgi tukša. Jo tu vairāk ej un jo garāki ir šie posmi, tev atslēdzas domāšana. Tev par vienīgo mērķi paliek nonākt galā, ieiet dušā un iekrist gultā,” neslēpj Sanita. Tomēr ceļā sastaptie un iepazītie cilvēki kļūst par dzīves bagātinātājiem un pat par ģimeni.

Pirms trīs gadiem noietais Santjago ceļš (Camino de Santiago) ir viens no populārākajiem svētceļnieku maršrutiem pasaulē. Šī ceļa galamērķis ir Sv. Jēkaba katedrāle, kas atrodas Spānijas ziemeļu pilsētā Santiago de Compostela. “Tā laikā iepazināmies ar daudziem svešiniekiem un ar vairākiem joprojām uzturam kontaktus, piemēram, meiteni Jolienu no Nīderlandes un kādu kungu Torstenu no Vācijas. Mēs to esam nodēvējuši par savu “camino” ģimeni,” ar smaidu stāsta Sanita.

Kurpe aizlidoja pa gaisu

Arī Latvijas īpaši izveidotie pārgājienu maršruti jau ir izpētīti. Noiets, piemēram, 136 kilometrus garais Kolka - Dubulti posms, ko Sanita pieveica nepilnās 52 stundās. Nupat jūnija pēdējā nedēļā divatā ar draudzeni Kintiju Ziediņu no Ikšķiles piecās dienās tika noiets “Camino Latvija” posms no Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles līdz Žagarei, kas ir pie Lietuvas robežas. Mērojot 133 kilometrus garo ceļu, draudzenes naktsmājas atradušas gan kādās viesnīcās, gan skolās, gan pie draugiem mājās. “Šogad ejot šo Latvijas “camino” posmu, piedzīvojām, ka cilvēcīgums nekur nav pazudis. Vienā veikalā mūs ar bezmaksas kafiju pacienāja, citā par brīvu - ar ūdeni, ļāva telefonu uzlādēt. Vienā vietā gribējām uzsildīt karsto ūdeni, mums teica, ka naudu neprasīs par to. Piedzīvojumi ir katrā pārgājienā. Piemēram, tepat Latvijā ejot, pirmajā pārgājiena dienā bija palikuši pēdējie 200 metri līdz naktsmājām. Teicu draudzenei, ka, lai cik neticami tas liktos, bet man tulzna mainījusi lokāciju. Izrādījās, ka patiesībā man kurpe bija saplīsusi un tādēļ sāka berzt citā vietā. Ar nākamo soli man kurpe burtiski aizlidoja. Ieejot viesnīcā, sapratu, ka mājās esmu atstājusi maisiņu ar maiņas apģērbu,” stāsta Sanita un atzīst, ka šajos brīžos galvenais ir nekrist panikā, jo izeja ir vienmēr.

Līdzi vilnas zeķes

Arī Sanitu savulaik tieši tāpat kā daudzus iesācējus satrauca, ka nav nepieciešamā ekipējuma, lai dotos kaut mazākā pārgājienā.
“Man likās, kur tad nu iešu, nav lietu, kas vajadzīgas. Tomēr pats svarīgākais ir ērti apavi. Man personīgi vienmēr ir līdzi mammas adītās vilnas zeķes. Lai cik būtu karsts laiks, tiklīdz apstājos, man muskuļi atsilst,” skaidro Sanita. Viņa stāsta, ka pirms došanās ceļā nereti tiek svērta katra mugursomā liekamā lieta. “Citreiz visu izšķir pat grami. No diviem šortiem jāliek tie, kas vieglāki. Šovasar ar draudzeni sapratām, ka ir tik karsts, tāpēc atteiksimies arī no guļammaisiem un dvieļa. Ja ņem šampūnu – tad mazākajā no iespējamajiem iepakojumiem. Saka, ka uz muguras drīkst būt desmit procenti no tava svara. Protams, tiksi uz priekšu, arī ja būs uz muguras vairāk. Man sanāk parasti smagāks nesamais, jo vienmēr ņemu līdzi papildus trīs litrus ūdens. Es atšķirībā no savas draudzenes ļoti daudz dzeru ūdeni, viņai pietiek ar 0,5 litriem ūdens. Citreiz ir piedzīvoti tādi pārguruma brīži, ka pat vari neko neēst,” dalās Sanita. Viņai arī ir likums – lai cik garš būtu ejamais posms, mājās ir jābūt sestdienā, lai svētdienas laikā varētu atpūsties un sagatavoties jaunajai darba nedēļai.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Aicina doties ar kājām uz Alūksni

Kategorijas