Darbs piepilda dienu

2021. gada 27. jūlijs 00:00

1496

“Ir jāsapņo, lai dzīvotu, un jādzīvo, lai sapņotu un piedzīvotu,” tā savas omītes Intas Dikmanes 80. dzimšanas dienā “Facebook” ierakstījusi viņas mazmeita Dārta Dikmane-Stūriška.

Jubilejas rītā, saulei austot, rancēniete lidoja gaisa balonā kopā ar saviem mīļajiem – bērniem un mazbērniem. Mēdz teikt, ka no augšas viss labāk redzams – ne tikai Rankas pagasts, kurā Inta dzīvo, atmiņās iezīmējas arī dzīves spilgtākie brīži – sāpes, prieki, asaras un smaids.
– Vai tas bija bērnības sapnis – lidot gaisa balonā, ko izdevās īstenot?
– Lidojums ar gaisa balonu bija laimīga sakritība, kas aizsākās ar joku. Mani bērni un mazbērni vēlējās mani iepriecināt un jautāja, ko es vēlētos saņemt dzimšanas dienā. Vārds pa vārdam, līdz nonācām līdz idejai par gaisa balonu. Lidojums bija pārsteidzošs, bet nebija satraukuma, jo lidoju kopā ar savu ģimeni. To īpašu padarīja izvēlētā lidojuma vieta, kura bija mums visiem labi pazīstama un iemīļota – Rankas pagasts, kurā dzīvoju jau vairāk nekā 50 gadus. Varēja redzēt skaistos līkločus, ko met Gauja, pazīstamas vietas, pamāt ar roku draugiem, paziņām, saviem mīļajiem, ieraudzīt ikdienišķo no cita skatpunkta, vienkārši baudīt mirkli un dabu. Pacelšanās gaisā notika saullēktā, kad dabā ir īpaša noskaņa – saule spīd tik spoži, paceļas rīta migla, gaiss ir dzestrs un zeme elpo.

– Kādas ir spilgtākās bērnības atmiņas?
– Mani kopā ar ģimeni – māti, tēvu un tēva māsu – izsūtīja 1949.gada 25.martā. Toreiz dzīvojām Alūksnes novada Mārkalnes pagastā. Izsūtīšanas iemesls bija formāls, tēva brālis slēpās mežā, bet mans tēvs Eduards nebaidījās no izsūtīšanas, jo uzskatīja, ka neko sliktu nav darījis un nav iemesla izsūtīšanai, tāpēc neslēpāmies. Mūs izsūtīja uz Tomskas apgabala Parabeļu. Mans tēvs bija kalējs, amatnieks, tāpēc mūsu ģimeni neaizsūtīja uz kolhozu, bet palikām pilsētā, kur tēvs ātri atrada darbu. Līdz ar to mana bērnība Sibīrijā bija laba, lai gan, protams, nebija viegli iesākumā. Bija jāiet skolā, bet pirmajā gadā es nepratu krievu valodu. Mēs necietām šausmīgu badu vai lielu trūkumu. Mana mamma Vera strādāja – pie pilsētas akas tirgoja ūdeni. Sibīrijā pavadījām septiņus gadus, kuru laikā mēs bijām labi iekārtojušies – bija sava māja, sava saimniecība, govs, cūka, vistas. Interesanti, ka toreiz vietējie iedzīvotāji nezināja, ka govs pienu dod arī ziemā, ja vien to tur kūtī un pienācīgi aprūpē. Tas vietējiem bija liels brīnums, ka latvieši būvē māju lopiem.

– Kāpēc izvēlējāties apgūt grāmatvedību, kas vismaz jaunībā daudziem šķiet garlaicīga nodarbošanās?
– Man padevās matemātika, interesēja skaitļi, sakarības. Man grāmatvedība nekad nav likusies garlaicīga, mums visiem ir interesanti darīt to, kas padodas, ko mēs izprotam.

– Kā iespējams tik ilgi nostrādāt un kā mainījušies grāmatvedības likumi, ietekmējot mūsu dzīvi?
– Savs darbs ir jāmīl, tad strādāt ir viegli. Darbs sakārto dienu un piepilda to, ir labi justies vajadzīgam, just, ka spēj būt noderīgs citiem, – tā ir laba sajūta. Turklāt esmu radusi strādāt un negribēju sēdēt mājās tikai tāpēc, ka var saņemt pensiju, tāpēc turpināju strādāt līdz pat 80. dzimšanas dienai. Izmaiņas, laikam ritot, var iedalīt pirms valsts neatkarības atgūšanas, kad bija plānveida ražošana, un pēc neatkarības atgūšanas, kad ir brīvais tirgus, kurā visu nosaka pieprasījums un piedāvājums. Ļoti ir mainījušies datu apstrādes paņēmieni grāmatvedībā. Vairāk nekā 25 gadus biju galvenā grāmatvede Rankas kartonu fabrikā, jo tolaik lielākā uzņēmumā nepietika ar vienu grāmatvedi, tāpēc mēs bijām četri grāmatveži. Tagad ļoti daudz var paveikt ar datorprogrammas palīdzību. Zemnieku saimniecībā “Ķelmēni” par grāmatvedi nostrādāti vēl 25 gadi. Deviņdesmitajos gados parādījās pirmās datorprogrammas, es vēlējos turpināt strādāt, tāpēc mācījos un apguvu datorprasmes, lai turpinātu darīt to, kas man patīk. Daudzi mani kolēģi padevās un nolēma neturpināt darba gaitas.

– Vai ceļošanas aizrautība noder līdzsvaram, jauniem iespaidiem un enerģijai?
– Mani aizrauj daba, ziedi, dažādi dabasskati un parādības. Turpretim nepatīk pilsētas trokšņi, cilvēki tur ir steidzīgi, nelaipni, tāpēc mani ceļojumi vienmēr ir saistīti ar dabu. Šobrīd gan mani ceļojumi ir piezemētāki, jo veselība vairs neļauj ilgstoši lidot, bet arī Latvijā un tuvējā apkaimē ir vēl daudz, ko redzēt. Mans pirmais lielais ceļojums ārpus Latvijas, ja neskaita izsūtījumu uz Sibīriju, bija pavasarī uz tulpju ziedēšanas svētkiem Holandē – to noteikti ir vērts redzēt! Tik skaisti! Pirmais ceļojums uz siltajām zemēm – uz Kanāriju salām, ir būts arī Norvēģijā, apskatīti kalni, ūdenskritumi. Mans pēdējais lielais un vistālākais ceļojums bija uz Šrilanku kopā ar mazmeitu Dārtu un dēlu Aldi. Šis ceļojums bija grūts, jo tur ir pilnīgi cits klimats, mitrums, saule, kā arī ļoti garš un nogurdinošs lidojums, bet iespaidi un piedzīvotais ir tā vērts. 2009.gadā kopā ar dēliem Māri un Aldi, mazmeitu Dārtu bijām aizbraukuši kādā ļoti īpašā ceļojumā – apskatīt Parabeļu, kur dzīvoju laikā, kad mana ģimene bija izsūtīta. Tas bija iespaidiem bagāts ceļojums, ļoti daudz kas bija mainījies. Tur ir attīstījusies naftas industrija, Parabeļa ir ievērojami uzplaukusi. Manas mājas gan vairs nebija, tās vietā ir uzbūvēts lidlauks, tomēr bija liels prieks, ka daudz kas ir mainījies uz labo pusi.

– Bērni un mazbērni ir lielākā dzīves vērtība un prieks!
– Man ir trīs bērni – Māris, Maija un Aldis, viņu bērni un mani mazmazbērni ir neatņemama un ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. Es jūtos labi, jo vienmēr apkārt ir ģimene, kas mani atbalsta, par mani rūpējas, mēs bieži sanākam kopā, lai svinētu svētkus. Esmu ļoti priecīga, ka visi mani bērni, mazbērni ir atraduši savu vietu dzīvē. Mazbērni jau ir lieli, un visi, kas ir atbilstošā vecumā (septiņi no astoņiem), ir ieguvuši augstāko izglītību un stabili stāv uz savām kājām, astotais – jaunākais – Reinhards ar labām sekmēm vēl mācās vidusskolā. Pēdējos gados mani iepriecina paši mazākie – mazmazbērni Elizabete un Meldra.

Mana omīte – ģimenes labais gariņš
Mana omīte man asociējas ar smaidu, ar siltu pīrāgu smaržu, viņa vienmēr ir atvērta jaunām idejām, piedzīvojumiem, spēj saskatīt labāko, arī tad, ja situācija nav nemaz tik vienkārša. Viņa ir mūsu ģimenes labais gariņš, kas saliedē, apvieno un satur kopā visu plašo radu saimi. Manas bērnības skaistākās atmiņas saistās ar nebēdnīgu laiku, skaistiem stāstiem un pasakām, ko omīte katru vakaru mums lasīja pirms gulētiešanas. Viņa ar savu darba tikumu un mīlestību ir radījusi brīnišķīgu miera oāzē, dzimtas mājās gleznainās Gaujas krastā “Mīlmaņos”, kurās viņa saimnieko jau vairāk nekā 50 gadus. Tā ir īpaša vieta, kur mēs visi pulcējamies, svinam svētkus un atbraucam ciemos, kad esam sailgošušies pēc mājām, pēc bērnības, smiekliem un laba vārda, bet visvairāk pēc omītes siltā acu skatiena.
- Dārta Dikmane-Stūriška

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Darbs piepilda dienu

Kategorijas