Dēliņš

2021. gada 3. augusts 00:00

Turpinājums no 27.jūlija

Vallija nolēma biežāk ieskatīties skolā, pavērot, kā dēliņš iejuties, aprunāties ar klases audzinātāju. Tāda pārāk jauna viņa izskatījās, tikko no augstskolas, neprecēta – vai gan tādai meitenei liela sajēga par bērnu audzināšanu? Tiesa, pirmā klasīte pavisam neliela, tikai piecpadsmit skolēni, tomēr desmit no tiem ir zēni, un kas to lai zina, ar kādiem niķiem nāksies sastapties.

Gribot negribot prātā ienāca pašai savi skolas gadi, īpaši pirmās klases rūgtās aizvainojuma asaras par puiku neganto bļaustīšanos, viņai mājup ejot: teļa ļipa, govs pļeka, zaķa spira un kas tik ne vēl, lai zvaigājošajam baram aiz muguras būtu lielāka jautrība. Labi, ka no tā visa nepielipa riebīga iesauka ilgiem gadiem. Tievajam un lēnīgajam Dzintaram nepaveicās, viņš līdz pat skolas beigām tika saukāts par slieku, bet mazais Jānis – par smirdīgo āzi, jo viņa drēbes allaž bija piesūkušās ar kūts smaku. Vallija labi atceras, kā pusskriešus, asaras rīdama un pirkstiem aizspiedusi ausis, steidzās mājup, lai tikai neko nedzirdētu. Kad Vallija tolaik par savām asarām izstāstīja tēvam, viņš tikai visgudri pamācīja:

– Grūtības norūda! Paciet. Reiz viņiem apniks.

Ja viņš tolaik kaut ar vienu skaļāku saucienu būtu puikām ko iebildis… Ar tēva skarbo skatienu un rokas vēzienu vien būtu pilnīgi pieticis, lai ap Valliju iestātos miers. Tik ļoti toreiz pietrūka vecāku aizstāvības…

Diemžēl tēvs neiejaucās, puikas paaugās, un vienā dienā viņu bērnišķīgā apsaukāšanās pārauga vēl grūtāk paciešamā lamuvārdu lavīnā, jo tā taču bija viņu ikdienas izklaide – likt Vallijai bēgt. Skolas telpās, protams, viņi valdījās, vismaz – neļāva sevi pieķert, bet ārpusē katrs rādīja, ko prot. Labi, ka Vallijai tolaik blakus bija Mudīte, bet viņai krājumā bija vectēva spīvās gudrības, pēc kurām ausis sarka pašiem puikām. Un tad vēl tās muļķīgās izdarības ar ūdens liešanu somās un apavos! Vallijas apsaldēto kāju pirksti vēl joprojām atcerējās to ziemas dienu, kad sākumā slapjiem, vēlāk sasalušiem zābakiem žļurkstināja mājās.
Kā lai no tā visa pasargā Ilmāru? Kā lai pamana, kurā brīdī šis palaidnību un muļķīgo aizvainojumu staignājs sāk veidoties ap viņu? It kā jau tagad laiki citi, un Ilmāra klasē visi bērni izskatās labi audzināti, tādi paklausīgi un kārtīgi. Arī vecāki šķita gluži kulturāli un izglītoti. Tā vismaz Vallija bija secinājusi īsajās tikšanās reizēs, tomēr – piesardzība nekad nevar būt lieka. Viņa izlēma pavērot. Pieteikusies par klases vecāku komitejas priekšstāvi, Vallija ieguva pamatotas tiesības pāris reizes nedēļā ierasties skolā – it kā lai risinātu organizatoriskus jautājumus, it kā lai piedāvātu savu palīdzību. Jaunajai skolotājai tas patika, un viņa labprāt ļāva Vallijai pasēdēt stundās blakus nerātnajam Dainim. Tad puika klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis un nevienam netraucēja.
Tā pirmā pusgada laikā, atsaucoties uz personīgo vērojumu, ka Ilmārs mājās nepilda skolā uzdotos rakstu darbus, Vallija iemanījās ne tikai klātienē piedalīties dažādās stundās, bet arī pavērot vairākas praktiskās nodarbības. Skolotāja gan uzsvēra, ka puika ir ļoti attīstīts un visu bez grūtībām paveic skolā. Ja vien Ilmārs nokārtotu dažus pārbaudes darbus, viņu viegli varētu pārcelt uz otro klasi. Apsvērusi šo domu, Vallija izteica vēlēšanos iepazīties ar otrās klases audzinātāju un pavērot skolēnus stundas laikā, bet redzētais viņu neiepriecināja – otrklasnieki izrādījās daudz skaļāki un nevaldāmāki. Turklāt bija noskaidrojies, ka klusais un sīkais puišelis Valdiņš, kas skolā turas blakus Ilmāram, ir kolhoza priekšsēdētāja mazdēls. Šāda draudzība dienās varētu būt noderīga, tāpēc Vallija izlēma neko nemainīt.
Līdz pirmās klases beigām ciešāka draudzība starp Ilmāru un Valdi gan neveidojās. Skolā abi it kā turējās blakus, bet Vallija ievēroja, ka tas vairāk ir Valdiņa interesēs. Augumā lielāko, pēc izskata nopietnāko un gudrāko puiku Ilmāru klasē respektēja un tikpat nopietni izturējās arī pret viņa tieksmi pēc savrupības. Valdiņš šajā situācijā spēlēja tādu kā jaudīga transporta piekabes lomu, ar tikko jaušamu tieksmi reizēm nedaudz nosvērties no kursa. Vallijai šķita, ka Ilmāru šī situācija apmierina, un viņa izlēma neiejaukties. Pat Lamančas Donam Kihotam Migels de Servantess bija piešķīris ieročnesēju Sančo Pansu.
Cieši sekojot dēliņa gaitām arī otrajā un trešajā klasē, Vallija laiku pa laikam brīnījās: kas gan bija tas īpašais pievilkšanas spēks, kas Valdiņam lika justies labi allaž klusējošā vērotāja Ilmāra klātbūtnē? Varbūt tā bija brīvā telpa ap Ilmāru, kurā Valdiņš sajutās neaizskarams? Varbūt abus vienoja kopīgā nepatika pret fizkultūru, kas Ilmāram radīja nepārvaramu sastingumu, bet Valdiņam īsā auguma dēļ vienkārši nepadevās? Vallija bez sirdsapziņas pārmetumiem sacerēja dažādus attaisnojošus iemeslus, lai puikam jau iepriekšējā dienā nesāktos vēdergraizes gaidāmo sporta nodarbību dēļ. Tieši tāpat rīkojās arī Valdiņa mamma, un tā abi zēni kļuva par “solabiedriem” arī uz nevingrotāju-skatītāju soliņa sporta zāles malā.
Vitolds ar tēva tiesībām gan pret šo kārtību skaļi iebilda, jo – kas gan tas esot par puiku, kurš neprotot ātri skriet, mest bumbu grozā un kūleņot? Kā viņš iemācīsies aizstāvēties, ja nepratīs kauties? Kas ar Ilmāru notiks, kad pienāks rīkojums doties armijā? Vai arī tad iejūtīgā mammīte glābs ar ārsta zīmēm un daiļrunīgiem sacerējumiem?
Vallija, protams, klusējot nepadevās, bet tikpat skaļi atcirta, ka dzīvē daudz svarīgāka ir matemātiskā un loģiskā domāšana, kā arī bagāts zināšanu pūrs. Turklāt, kaut arī līdz šim viņa to esot noklusējusi, jo nevēlējusies vīru sarūgtināt, Ilmāram patiešām jau kopš bērnības esot atzīta plakanā pēda…
Vallija manīja, ka šis novēlotais jaunums Vitoldu burtiski izsita no sliedēm, un pie sevis klusībā lūdzās, kaut vīrs nesadomātu šo faktu pārbaudīt pie galvaspilsētas dakteriem. Ar vietējo ārsti jau sen pašos pamatos viss bija nokārtots, un šķita – šīs speciālistes atzinums spēs puiku pasargāt no visiem smagākajiem pārbaudījumiem.
Tomēr Vitolds neatlaidās. Pēc desmitā vai piecpadsmitā skaļāka strīda par Ilmāra izglītošanās virzieniem viņš izlēma dārza teritorijā ierīkot sporta laukumu un pats rūpēties par dēliņa fizisko formu. Viņam par prieku Ilmārs pats ar lielu sajūsmu ķērās pie velēnu rakšanas, laukuma līdzināšanas, stabu rakšanas un prātoja, kā viņi abi ar Valdiņu trenēsies un tad rudenī parādīs tiem citiem, ko viņi spēj!
Un patiešām – vasarā pēc trešās klases Valdiņš kļuva par regulāru ciemiņu Ilmāra mājās. Vitolds bija nopietni piestrādājis, lai puikām būtu, kur attīstīt savus spēkus un veiklību – mājas sporta laukumā netrūka nedz basketbola groza, nedz volejbola tīkla, nedz smilšu bedres lēkšanai tālumā un augstumā. Kaut kad vēlāk atradās arī matracis kūleņiem un dažādu cīņas paņēmienu apgūšanai, kā arī ar Valdiņa tēva Edgara gādību – divi mazlietoti velosipēdi. Atklājās, ka Vitoldam ir pietiekami daudz saprašanas, kā puikām visas šīs disciplīnas secīgi iemācīt. Traucēja vienīgi tas, ka visos treniņos, kas noritēja darbdienu pievakarēs, kā neiztrūkstošs skatītājs “tribīnēs” par sevi atgādināja Vallija. Tad atklājās, ka viņa spēj būt arī gana kaitinošs trenera rīcības kritizētājs. Puiku labad Vitolds izlikās nedzirdam sievas aizrādījumus, lai gan gadījās arī tādas reizes, kad viņš nikni atmeta visam ar roku un aizsteidzās prom, un Ilmāram pēc tam nācās viņu ilgi lūgties turpināt iesākto.
Ceturtajā klasē, neņemot vērā visas vasaras pūles, fizkultūras stundās abi puikas jau pašā sākumā tika atsijāti kā vājākie, lai gan tuvāk patiesībai būtu bijis teikt – biklākie un kautrīgākie. Vallijai atkal radās iemesls kareivīgā noskaņojumā doties uz skolu un izskaidroties ar nesen izdienējušo armijas leitnantiņu, kurš bija uzņēmies fizkultūras skolotāja funkcijas.
– Nu, ļoti nepatīkams tips, – viņa dzirdēja sūrojamies Valdiņa mammu un piekrita noskumušajai sievietei visā pilnībā. Ar tādu vienoties par saudzīgāku attieksmi pret bērniem būs neiespējami… Vallija izlēma ilgāk nevilcināties un uzrādīt skolā no ārstes iegūto izziņu par dēliņa plakano pēdu un dzemdību traumu, kas atstājusi paliekošās sekas uz kāju muskulatūras attīstību. Ar to pietika, lai Ilmārs turpmāk būtu atbrīvots no fizkultūras nodarbībām.
Vitolda uzraudzībā gan abi puikas turpināja trenēties mājas stadionā, un tas abus puišus saliedēja vēl vairāk. Ilmāra iespaidots, arī Valdiņš sāka mācīties labāk, un drīz vien abus puišus klasē minēja kā apzinīguma paraugu. Vallija varēja atviegloti nopūsties, ka tādi vārdi kā “zilzeķe” un “zubrilka” bija palikuši tālā pagātnē.
Kad ziemā pēkšņi nomira Vallijas tēvs, bet māte atteicās pamest dzimtas māju un pārvākties pie meitas ģimenes, Vitolds izlēma uz Vidzemi braukt ik pārnedēļu nogalēs. Jāzeps pēc smagās slimošanas ļoti lēnām atguva spēkus, tāpēc līdzbraucējos pieteicās Valdiņa tēvs Edgars. Vallija gan sākumā rauca degunu, sak, kas tad tas par strādnieku, bet izrādījās, ka Edgaram nudien ir zelta rokas, kas tā vien meklē iespēju ko derīgu paveikt. Palikusi viena, māte daudz ko nespēja paveikt, tāpēc darba pietika visiem. Tā kā arī Valdiņam bija atļauts braukt līdzi, Ilmārs ar lepnumu izrādīja draugam vecmammas mājas noslēpumus. Drīz vien puikas Vallijas un Mudītes bērnu dienu slēptuvē bēniņos ierīkoja štābiņu. “Vēsture atkārtojas,” ar liegu smaidu pie sevis nopūtās Vallija un neiebilda, kad Ilmārs vaicāja, vai draugs drīkstēšot pie viņa vecmammas palikt visu vasaru – štābiņā esot tik daudz darāmā…
Līdzīgas vasaras sekoja vēl daudzas – gandrīz līdz pat vidusskolas beigām, kad Valda vecāki izlēma dēlu iesaistīt sadzīves tehnikas veikala darbā. Vallija savu pastiprināto kontroli pār notiekošo skolā bija beigusi jau tad, kad Ilmārs mācījās sestajā klasē, bet mērķi, uz kuru dēlu virzīt, vēl īsti nebija nospraudusi. “Vēl par agru,” viņa sevi mierināja. “Vēl ir laiks…” Abi puikas mācījās labi, apzinīgi pildīja visus norādījumus, un skolotājas par viņiem nesūdzējās. Ilmāra sekmes lika domāt, ka viņš skolu beigs ar zelta medaļu.
“Varbūt dēliņš gribētu mācīties par skolotāju?” Vallija klusībā minēja. “Bet varbūt par ārstu? Vai... juristu?” Ar prātu gan viņa saprata, ka tās ir tikai viņas iedomas, sabiedrībā iesakņojušies stereotipi par prestižām profesijām, ka daudz svarīgāk ir izvēlēties to profesiju, kas dēliņam pašam patiktu. Dēliņam, nevis viņai vai Vitoldam. Nopietnu atbildi uz šo svarīgo jautājumu no paša Ilmāra saņemt Vallija necerēja, jo jau kopš bērnu dienām puikam bija tikai viena atbilde: “Es būšu mākslinieks.” Vallija uzskatīja, ka tas nebija nekāds nopietnais mērķis, zīmēt un gleznot ikviens var arī pēc darba, lai gan, nenoliedzami, Ilmāram bija talants. Tomēr, ja tā loģiski padomā, vai gan ir vērts piecus gadus studēt, lai kļūtu par mākslinieku, ja tajā pašā laikā var apgūt tādu arodu, kas pastāvīgi spēj materiāli nodrošināt? Pēc Vallijas domām, iztikt ar mākslinieka ienākumiem spēj tikai entuziasti un nelabojami optimisti. Vitolds gan šai prātuļošanai nepiekrita un lēnprātīgi ieteica puiku nesteidzināt – nāks laiks, nāks padoms, turklāt nedrīkst piemirst: tā taču būs Ilmāra izvēle un Ilmāra dzīve. Šķiet, tieši todien Vallija pirmoreiz iedomājās: cik neizturami sāpīgi būs dēliņu palaist tajā “savā dzīvē”… Kā gan viņš viens pats, bez mātišķās pieskatīšanas un aprūpēšanas? Neiespējami…
Tad pienāca diena, kad Vallija sevi pieķēra bažīgi vērojam lēnīgumu, kas parādījies Vitolda kustībās un prātā. Cik ilgam laikam vēl pietiks viņa spēka un atbalsta? Cik garš dzīves ceļš viņam vēl atvēlēts? Kas notiks ar mātes māju Vidzemē un gadu gaitā pašu iekopto saimniecību? Vīram tomēr gandrīz jau septiņdesmit gadi… Tomēr neizskatījās, ka Vitolds domātu padoties. Viņš vēl arvien spītīgi gāja uz darbu, kā pats teica – lai locītavas un kauli neierūsētu, lai prāts skaidrs turētos un domāšana nemiglotos, un Ilmārs labprāt devās tēvam palīgā.
(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dēliņš

Kategorijas