Visvairāk krusta koku – Gulbenes novadā

2021. gada 3. augusts 00:00

1028

“Gulbenes puse ar krusta kokiem ir visbagātākais areāls Latvijā. Tas ir pilnīgi noteikti,” “Dzirkstelei” apliecina vēsturnieks un dabas pētnieks Andris Grīnbergs.

A.Grīnbergs stāsta, ka jau kopš senseniem laikiem Vidzemes ziemeļu un ziemeļaustrumu daļā bija tradīcija, ka bēru gājiens ceļā no mājām uz kapiem pie kāda konkrēta koka apstājās un kāds no aizgājēja tuvākajiem radiniekiem iegrieza stumbrā krustiņu. “Tas tādēļ, lai mirušais nenāk atpakaļ, netraucē mājiniekus, nesauc vēl kādu sev līdzi,” skaidro A.Grīnbergs.

Viņš zina teikt, ka šī tradīcija ir bijusi visu 20 gadsimtu. “Pieļauju, ka arī vēl 19.gadsimtā, tikai nezinām, kādos apjomos. Pirmie raksti par krusta kokiem publicēti 20.gadsimta sākumā, un tajos jau minēts, ka tradīcija ir sena, līdz ar to, cik konkrēti sena tā ir, var tikai minēt,” saka A.Grīnbergs.

Dabas pētnieks Guntis Eniņš savā pētījumā “Dzīvi krusta koki” uzsver, ka vesela brīnumu bagātība atrodas mums līdzās, bet mēs kā aklie ejam garām un cauri vēl neatklātām, bet jau zūdošām savas tautas garamantu vērtībām. Mēs braucam uz tālām zemēm svešus spožumus apbrīnot, bet pašu bagātības pa to laiku zūd aizmirstībā. Modernais laikmets noslauka senās tradīcijas un senās zīmes.
Kas to būtu domājis, ka kaut kur Latvijā, spītējot divu pasaules karu šausmām, triju okupāciju postam, internetam un internacionālās kultūras viļņu spiediena spēkiem, ir vēl saglabājusies kāda sena veļu kulta tradīcija. Tā šķiet kā pirmatnības sala straujajā Laika upes plūdumā, sala, kur Laiks ir apstājies pie krusta kokiem – liecības par senu, no nezināmu laikmetu dziļumiem nākušu bēru tradīciju.
Tradīcija saistās ar tuva cilvēka zaudējumu

Par šo bēru tradīciju ir dzirdējusi arī Staru bibliotēkas vadītāja Sarmīte Stupāne, kura “Dzirkstelei” stāsta, ka, dodoties uz kapiem un atpūtinot zirgus, kādā no kokiem bērinieks iegrieza krustu. “Kurā katrā kokā negrieza. Vienā kokā ir vairāki krusti. Tā bija tāda tradīcija, kas tagad jau izzudusi,” saka S.Stupāne.

Arī Līgo pagasta bibliotekāre Anitra Markoviča stāsta, ka vecākie iedzīvotāji atceras – vedot mirušo uz kapiem no Siltā puses, purviņā pie kapiem vīrieši izkāpuši no ratiem un devušies griezt krustu kādā kokā. It kā noteikta koka nav bijis, katrs izvēlējies pēc saviem ieskatiem. Tur abās ceļa pusēs pamatā auga priedes un bērzi.

A.Grīnbergs uzsver – tā kā šī tradīcija ir ļoti privāta, saistīta ar tuva cilvēka zaudējumu, ar viņa izvadīšanu pēdējā gaitā, cilvēki, kas zina par to vai pat piedalījušies šādā notikumā, nevēlas par to plaši runāt. “Viens ir tas, ka tā sanāk atsaukt atmiņā kāda tuvinieka bēres, otrs – ka daļa no tradīcijas kādreizējiem lietotājiem kautrējas par šādu it kā pagānisku senču tradīciju praktizēšanu, trešais – ka joprojām šāds rituāls tiek uztverts ar bijību,” saka A.Grīnbergs.

Krusti pamazām aizaug

Senā tradīcija gan tiek aizmirsta, un iegrieztās krusta zīmes kokos ir arvien sliktāk ieraugāmas. “Protams, laikazobs dara savu un krusti pamazām aizaug. Pēc vairākiem gadu desmitiem reizēm ir tā, ka ļoti grūti jau vairs atpazīt. Ātrāk krustam aizaug horizontāli grieztā līnija. Bieži ir tā, ka ir saglabājusies vertikālā līnija un, ja ļoti uzmanīgi skatās, var saskatīt arī horizontālā virzienā, ka tur kaut kas ir bijis, bet miza jau ir apvēlusies pāri visam. Koki arī nav mūžīgi – tos gan nejauši nozāģē, gan vētras nolauž. Tā kā šie koki atrodas ceļmalās, tad tie arī iet bojā dabas apstākļu dēļ. Bērinieki tālu no ceļa negāja un nemeklēja kokus, kuros griezt krustus. Tie pārsvarā ir ceļa malām tuvākie koki,” stāsta A.Grīnbergs.

Viņš norāda, ka visvairāk šādu krusta koku mūsdienās Latvijā vēl ir pagastos ap Gulbeni. Dažviet ir atsevišķi stāvoši – vientuļi koki, kuros saskatāms viens vai vairāki iegriezti krusti. Tāda, piemēram, ir Krapas krusta priede. “Dzirkstelei” tajā izdevās saskaitīt piecus iegrieztus krustus. Savukārt A.Grīnbergam savulaik tajā izdevies saskaitīt 13 krustus. Krapas krusta priede ir unikāla ar to, ka tās stumbram apkārt aplikta sēta, lai teļi netiek klāt mizai. Lopi vairākas reizes sētu bija salauzuši, kā rezultātā priede nokaltusi. Tomēr pēc laika tā atdzīvojusies, un arī tagad tā zaļo. Par to pārliecinājās arī “Dzirkstele”.

Krusta priede atrodas Daukstu pagastā 200 metrus no Krapas senkapiem vecā Stāķu-Krapas ceļa malā. Priedei stumbra apkārtmērs ir 2,8 metri, augstums – 12,5 metri, vainags – kupls, jo šī priede vienmēr augusi klajumā.

“Piemēram, Ušuru ezera tuvumā vairāki krusta koki vēl aug gar ceļu uz kapiem. Vēl citviet, piemēram, Krapas un Staru tuvumā, ir saglabājušās birzis ar krusta kokiem. Staros krusti griezti pārsvarā bērzos un eglēs, Krapā – priedēs un eglēs, savukārt Beļavas pusē – priedēs un apsēs. Galgauskas pusē vēl vairākās vietās ir saglabājušies šādi koki, arī Kapu kalnā Daukstu pagastā ir fiksēti 22 krusta koki – 20 priedes un 2 egles. Apsekojot pirms vairākiem gadiem Staru krusta koku birzi, bija saglabājušies 22 koki, kuros griezti krusti. Tas arī ir interesanti, kādos kokos šie krusti ir griezti. Pilnīgi unikāls Latvijā ir krusta ozols, kas atrodas Beļavas pagastā. Tas ir vienīgais ozols Latvijā, kurā griezti krusti,” stāsta A.Grīnbergs.

Šis ozols ir pie paša ceļa netālu no autobusu pieturas “Ragubirzs”, pamanīt to ir ļoti viegli. Ja rūpīgi ieskatās, vēl var saredzēt iegrieztos krustus.

Īsti vēl nav aizmirsta

Lai arī senā tradīcija tiek aizmirsta un iegrieztās krusta zīmes kokos arvien sliktāk ieraugāmas, tomēr, kā uzsver A.Grīnbergs, Latvijā krusta koku tradīcija vēl netiek aizmirsta Madonas novada Liezēres pagastā. Viņš pieļauj, ka varbūt dažviet kaut kur arī Gulbenes pusē vēl griež krustus.
Viņš arī zina stāstīt, ka Igaunijā aiz Apes un Alūksnes šī tradīcija vēl tagad diezgan intensīvi tiek piekopta samērā plašās teritorijās. “Līdz ar to var teikt, ka šī tradīcija bija daudz plašāk izplatīta, nekā varbūt mums šodien liekas,” uzsver A.Grīnbergs.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Visvairāk krusta koku – Gulbenes novadā

Kategorijas