Mamma un uzņēmēja – iedvesmot sevi un citus

2021. gada 6. augusts 00:00

614

Mamma un uzņēmēja – iedvesmot sevi un citus

Novadniece Zane Cinglere – jauna, enerģiska sieviete, mamma un uzņēmēja, kura ikdienā rod spēku iedvesmot citus sociālajās platformās un savā uzņēmuma “Vikrem.lv” mājaslapā personiskajā blogā. Viņa saka – vispirms mēs katrs esam cilvēks un tikai tad mums ir pārējās lomas. Zane rada iespaidu, ka viņai vienmēr ir, ko teikt par norisēm sabiedrībā, par sievietes iekšējo spēku un kā sabalansēt uzņēmējdarbību ar produktīvu klātbūšanu ģimenei. Viņa ir izcīnījusi cīņu ar diagnozi “vēzis”. Zane ir pārliecināta, ka “diagnoze nebija spriedums, bet gan iespēja dzīvot citādāk”.
– Jūs esat mamma četriem bērniem, bet visām sievietēm nav lemta šī loma.
– Jā, ne visas sievietes var būt mammas, un tam var būt dažādi iemesli. Gan veselības problēmas, gan sajūta, ka sevi neredz kā mammu, jo ir karjera un sevis attīstīšana vai sevis kā sievietes izdzīvošana. Manuprāt, tas ir pilnīgi normāli. Mēs katrs atrodam veidu, kā sevi piepildīt. Nav pareizi domāt, ka kāda sieviete nav laimīga, jo nav mamma. Iespējams, viņa ir daudz laimīgāka nekā es ar saviem četriem bērniem un mammas lomu. Sievietei ir svarīgs viņas piepildījums un sajūtas.
– Kas, jūsuprāt, atstāj lielākus nospiedumus – sociālajos tīklos pozitīvie ieraksti par to, ka mēs, mammas, visu varam, vai arī atklātie stāsti, ka reizēm iet grūti?
– Sociālie tīkli nav realitāte, un liela daļa šo ierakstu nav īsti un nav dzīvi. Redzot kādu slavenību ar pārdodamu preci rokās vai bērnu klēpī ar tīru muti, nenozīmē, ka tā sieviete arī ikdienā ir tik smaidīga, piepildīta un laimīga. Varbūt aiz tā ir milzīgs haoss, tomēr nauda jānopelna. Protams, ir mērķauditorija, un tāda arī aug mūsu jaunā paaudze, kura skatās uz šiem foto, no kuriem arī būvē savu nākotni. Tomēr īstā nākotne ir katrā pašā un tajā, kādu to attīstām. Saprotam, ka ierakstus sociālajos tīklos ieliek parasts cilvēks. Tās ir viņa pārdomas un piedzīvotais. Pat ja viņam nav daudz sekotāju, bet kāds ieraksts lasītāju aizķer līdz sirds dziļumiem un liek paņemt dzīvi savās rokās, uzvilkt sporta apavus un paskriet kaut kilometru, tas jau ir daudz! Daudz ir, ja kāds ieraksts palīdz cilvēkam varbūt vakarā nenomazgāt traukus, bet izlasīt kādu labu grāmatu un pabūt ar sevi.
– Kur jūs smeļaties spēku, kad piezogas grūtie dzīves brīži?
– Manuprāt, latviešu sievietēm ikdiena nav viegla. Citur pasaulē sievietes sevi tik ļoti nenodzen, tik ļoti neiespringst un ļaujas kādreiz būt vājas. Pazīstu tos posmus, kad trūkst spēka, kad viss krīt un brūk, un kā smiltis slīd cauri pirkstiem. Tad ir vienkārši jāļaujas. Esmu tad piedzīvojusi, ka kāds no malas pamudina, paprasa, kā es varu citus iedvesmot, vai ka mans bērns atnes puķīti un iedod buču. Tie ir tie skaistie brīži blakus grūtajiem. Protams, spēku dod apkārtējie, iedrošinot, ka viss būs labi. Tie ir cilvēki, kuri nevis skaita, cik tev aiz muguras ir laulību, cik bērnu vai cik darbus esi nomainījusi, bet uzmundrina. Grūtajos brīžos arī cilvēki tiek izsijāti, kurš “savējais”, kurš “svešais”, neatkarīgi no tā, cik gadus varbūt viņi ir jau tavā dzīvē. Ir tie “savējie”, kuri redz tevi, jo ir uz viena viļņa un kopā ar tevi mērķē tālāk. Citi paliek tev aiz muguras, un tev jāsaprot, ka nav svarīgi viņus vairs vilkt līdzi.
– Kā neaizmirst uz sevi paskatīties kā uz tādu, kurai arī ir vajadzības?
– Tad, kad jūti, ka buksē, ir divi varianti – vai nu tu kaut ko maini, vai arī nečīksti un vienkārši eksistē. Es domāju, ka, tiklīdz tu spēj nodefinēt, ko tu vēlies, tu spēj salikt visus darāmos darbus uz papīra. Ja, piemēram, sev pasaku, ka tāda es sev spogulī nepatīku, es uzstādu sev plānu mainīties – nūjot, skriet, vingrot. Lai cik grūti man to bija izdarīt, es sākumā sevi piespiedu, jo sapratu, ka to nevajag maniem bērniem, bet to vajag man. Man gribējās atkal uzvilkt S vai M izmēra drēbes. Man gribējās ieiet veikalā un nopirkt to, kas man patīk, nevis to, kas man der. Tā pusgada laikā maziem solīšiem man 17 kilogrami ir pieveikti! Brīnumpulverīšu tajā nav, ir tikai mūsu katras milzīgais darbs. Tas jāiegulda darbā ar sevi gan mentāli, gan fiziski. Ja mocīsimies un lauzīsim sevi gadiem, tad arī atveseļosimies gadiem. Vēl es sevi uzlādēju nūjojot, cenšos 8-13 kilometrus dienā pieveikt, vēl klausos dažādas lekcijas latviešu, krievu un angļu valodā par izaugsmi un par sevis mīlēšanu. Dzīve ir skaista! Tādēļ vērts ir sevī ieguldīt, lai mēs no rīta pamostos nevis ar domu, cik šausmīgi, ka man atkal uz darbu, bet gan – paldies par šo skaisto dienu, ko es no tās iemācīšos? Es domāju, ka tiešām viss ir mūsu galvā un dzīves uztverē, tikai tas ir jānodefinē. Tomēr mēs, sievietes, esam ļoti dažādas. Vienai ir labi būt mājsaimniecei un rūpēties par ģimenes pavardu, cita ir laimīga, strādājot vienā darbavietā 30 gadus. Vēl ir sievietes, kuras vēlas augt un pārmaiņas. Lai mēs katra izbaudītu savu dienu, mums ir sevi jāmīl un jāciena, mums sevi ir jāieliek pirmajā vietā. Jā, bērniem vajag jaunus apavus un skolas somu, bet arī tev vajag varbūt jaunu kleitu, frizūru vai atpūtu. Tas ir jāsabalansē mūsu ikdienā, tad arī to varēsim ieaudzināt saviem bērniem. Tad viņi tālāk savā dzīvē nesīs šo sajūtu, ne tikai to, ka mamma mūždien bija piekususi un pūcīga. Mamma primāri ir sieviete, un, ja viņa jūtas kā sieviete, viņa būs arī laimīgāka mamma saviem bērniem. Vēl man svarīgi bija pamainīt savus ēšanas paradumus, jo, pabarojot pilnībā ķermeni ar visu nepieciešamo, arī smadzeņu darbība tiek darbināta citādākā režīmā. Ja to visu es nespēju uzņemt tikai caur pārtiku, es to balansēju ar kvalitatīvām lietām, mēģinot saprast, kādēļ tas manam fiziskajam un mentālajam ķermenim ir vajadzīgs. Man topā no lekcijām, ko klausos, ir Uguns skola, Pēteris Kļava, Viestura Meikšana un Zanes Daudziņas lekcijas, arī Lienes Uresinas skatījums uz dzīvi. Pēdējā laikā mīļākās grāmatas ir “Ultra prāts” un M.Obama “Izaugt”. Nemainīga vērtība kopš vidusskolas laikiem – “Mazais princis”.
– Kā apvienojat ar savu mammas lomu un uzņēmuma vadīšanu?
– Manas šābrīža sajūtas ir tādas, ka mēs tiešām nevaram visās jomās būt perfektas, un kādā brīdī kāda no tām cietīs. Es nevar būt perfekta mamma, perfekta sieva un vēl veiksmīgi vadīt uzņēmumu. Tiklīdz kādu jomu palaid pašplūsmā, tā cieš. Kad biju darbos līdz ausīm 24/7, līdztekus centos būt laba mamma, man cieta attiecību joma. Tiklīdz nolēmu paiet malā no biznesa un ļauties rūpēm par ģimeni, cieta uzņēmums. Tas, var teikt, pat “aizgāja pa burbuli”. Katrreiz ir jāizvērtē, ko mēs vēlamies. Visu dabūt reizē gatavu nav iespējams. Arī pasaulē laist ceturto bērnu un cerēt, ka viss būs pa vecam, nav iespējams. Visiem bērniem vajag uzmanību, laiku un mīlestību. Tiklīdz ienāk jaunais, tam tiek iedots, noņemot no esošā. Tas ir normāli, un tas ir jāpieņem. Man bija grūti ar šo pieņemšanu un skaļu pateikšanu: Zane, tu nevari visu, izdomā, ko vēlies, ar ko būsi vislaimīgākā un mierā ar sevi. Un tad arī mēs šādos brīžos veidojam lielos dzīves pagriezienus. Man svarīgi ir būt mierā ar sevi, skatoties spogulī, es teiktu: jā, tāda es sev patīku, šādu es vēlos, lai “kopē” mani bērni, ļaujot viņiem baudīt dzīvi, ne lielāko dzīves daļu labot kļūdas un mācīties, lai atrastu katram pašam sevi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mamma un uzņēmēja – iedvesmot sevi un citus

Kategorijas