Ciemiņu un pagasta svētku strāvojuma mēnesis – jūlijs

2021. gada 10. augusts 00:00

Kas bijis jūlijā, kas atmiņā palicis? Ritēja vasara, karstums un tropiskās naktis nogurdināja un izsūca spēkus. Cerība piedzīvot kādu prieka pilienu, ja ne veldzējošu lietu, bija. Arī dabu pa brītiņam lietus gāziens atsvaidzināja, ja laimējās atrasties pareizajā ģeogrāfiskajā punktā zem lietusmākonīša. Latvijā vietām bijis arī iznīcinošs sausums, kamēr turpat netālu zeme vai aizrijusies no ūdens bagātības.
Man pār vaigu noritēja arī daža asara, un tad iestājās samierināšanās: kā ir, tā ir, un viss, kas notiek, notiek bieži arī uz labu. Ik vakaru, nogurdinošā sausuma un karstuma laikā nepagurusi, laistīju gurķus, tomātus un nīkulīgās puķes. Vai visam gadam saēdos zemenes un ik dienas klausījos stārķu klabatās kā pulksteņa sekunžu rādītāja tikšķos: iet laiks, drīz jāceļas spārnos! Prātā bijušais jau kā vēsture, rītdiena viesās kā cerība ar jauniem plāniem. Katru dienu kā gaistošu mirkli centos baudīt ar ticību, cerību un mīlestību. Reizēm biju pilnīga pesimiste, reizēm kā neglābjama optimiste, kura ar interneta palīdzību savienota vai ar visu pasauli. Ko rūkt un pukoties, ka mazbērni telefonus gandrīz no rokām neizlaiž, ja pati tāda? Salasījos dažādas ziņas un viltus ziņas. Internetā redzēju dabas katastrofas Vācijā un laimīgi nopūtos: mēs bijām pasargāti!
Jūlijs man bija satikšanās laiks ar Vācijas radiem. Agrāk vasaras viducī satikāmies un uzpildījām dvēseles ar labām emocijām. Arī šis jūlijs neizpalika! Lai arī pandēmija sprauda robežas un epidemioloģiskie liegumi bija vai ik uz soļa, izdevās satikt tālākus radiņus no stihijas neskartās Vācijas daļas. Virtuālo tikšanos vietā realitāte! Radinieki atbrauca ar savu transportu pāri Eiropas valstu robežām bez lieliem stresiem, pat it kā bezrūpīgi: testi negatīvi un uz priekšu, uz Latviju! Izmantojot modernās tehnoloģijas, arī Vācijā palikušie tika piesaistīti tikšanās prieka baudīšanai. Atkal uzvirmoja sajūta, ka visi esam līdzās.
Valts, nu jau jaunekļa gadus sasniedzis, uz līdzatvestā mūzikas instrumenta sniedza koncertu. Biju gandarīta, ka manu ieteikumu mācīties pie mūzikas skolotāja ģimene ņēmusi vērā. Izrādās, Vācijā tas nav lēts prieks un stundas takse mūzikas skolotājam nav mazā. Noklausījāmies Emīla Dārziņa “Melanholiskā valša” motīvu, latviskas melodijas un nopietnākus vingrinājumus. Biju no sirds aizkustināta: latvieši pasaulē neiznieko laiku un talantus, bet piepilda savus sapņus!
Jaunākais – Toms – emocionāls un sirsnīgs zēns, no sirds centās runāt bez vācu akcenta. Tas ne tik viegli padevās. Skolas mācības svešajā valodā bija darījušas savu: cits valodas ritms, aizmirsti latviešu vārdi un jēdzieni. Tomēr vienlaikus vēlēšanās uzzināt vairāk par Latviju un atcerēties savu agro bērnību, kas ritēja, kā viņš teica, mājās – Latvijā.
Kad atļāvu izvēlēties no mūsu grāmatu klāsta katram interesējošo, nopriecājos par zēnu izvēli. Mākslas grāmata ar Leo Svempa gleznu reprodukcijām kā pirmā iekrita Toma acīs, un izvēle nostiprinājās, kad pastāstīju, ka mākslinieks ir Gulbenes novadnieks un ļoti slavens tieši ar saviem klusās dabas gleznojumiem. Tomam patīkot zīmēt! Vācijā viņam esot labas akvareļkrāsas, un vecāki viņa darbiņus apbrīnojot. Kad uzdāvināju arī Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu” ar paša autora zīmējumiem, acis vēlreiz iemirdzējās. Pašķirstījis “Baltās grāmatas” lapas, viņš nekavējoties pavēstīja, ka lasīs grāmatu ik dienas māsām un mazajam brālim priekšā un zīmēs kā Jaunsudrabiņš ar tušu jau tuvākajās dienās. Varbūt tieši šo Latvijā gūto emociju iespaidā izaugs kāds pasaulē slavens un talantīgs mākslinieks? Grāmatā bija jāieraksta arī mans veltījums. Es novēlēju Tomam kļūt par īstu mākslinieku. Viņš manu vēlējumu uztvēra ļoti nopietni.
Un tad likās, ka man iestājies tukšais laiks: tikai dabas vērošana un melanholija. Bet izrādījās, ka esmu gatava pieslēgties pasaules notikumiem un, pirmkārt, pasaules sporta olimpiādei, kaut neesmu sporta fane un maz ko saprotu pat no populāro spēļu noteikumiem. Sekoju Latvijas Tokijas radiostudijai: olimpiādes atklāšanai un sportistu delegāciju gājienam. Atklāšanas parāde televīzijas programmā bija īsts baudījums! Vairāk nekā 200 delegācijas kā raibs karuselis ierāva arī mani. Katras valsts sportisti sevi demonstrēja tik dažādi: pat meta salto, dejoja, auroja un dziedāja, demonstrējot savas valsts īpatnības un savu esības prieku. Protams – vislielākā interese par savējiem – latviešiem pēc valsts piederības, ne tautības. Sajūsmināja arī zelta medaļnieku atgriešanās mājās, kad visa Rīga dunēja auto tauru sveicienos un svinīgās prominenču uzrunās, un mūsu zelta puišu tāds kā slavas samulsums un prieka radītais atslābums. Vai vēl ko pasaulei mūsu sportisti parādīs, to es jūlijā nezināju... Latvija var!
Pēc tradīcijām jūlijs ir dažādu pierastu svētku laiks. Esam pandēmijas nospiesti, apātiski, reizēm arī vienaldzīgi, savai vietai pielipuši. Pat ciemos aizbraukt un svaigā gaisā ar radiem satikties liekas vesels notikums. Pārvarēju sevi, neierāvos kā gliemezis čaulā un ciemojos mazmeitas ģimenes sapņu vietā, viņu dabas stūrīša tādā kā iesvētīšanā. Ja cilvēkā ir mīlestība uz dabu un puķēm, agri vai vēlu tā izpaužas. Zīmīgi, ka gandrīz pirmais darbs vietas labiekārtošanā ir liliju dobe, kas tieši jūlijā uzziedēja pirmo reizi. Karstais laiks bija arī kā radīts dīķa ūdenspriekiem un pievakares maigā vējiņa baudīšanai. Pirmo reizi redzēju bērnu un gados jauno izklaidi ūdensbumbā dīķīša ūdeņos. Sapratu, ka tieši tāds ir tas burbulis, kurā esam pandēmijas iesprostoti, un katra kustība, ko noslēgtajā telpā veicam, ir atkarīga gan no tā, kas ir mūsu burbulī, gan paša drosmes un pieredzes ķepuroties. Es, protams, savos gados neuzdrīkstējos atrakcijas ar ūdensbumbu izbaudīt... Citreiz!
Nākamie svētki bija Tirzas pagasta svētki. Nebiju optimistiski noskaņota, zinot pandēmijas nospraustos ierobežojumus un vietējo ļaužu izolētību... Tomēr! Kad pie izpušķotā kultūras nama ieraudzīju no Gulbenes atvesto svētku vilcieniņu un mazmeita mani tikpat kā ierāva vagoniņā, radās svētku sajūta. Tikko bija noticis pirmais svētku notikums – mazo tirzmaliešu godināšana. Atcerējos savu “peršiņu”, ko toreiz veltīju pirmajam mazmazbērnam – jaunajam tirzmalietim Tomam, un atkal to ierakstīju savā veltījumā:
“Ak, tu manu puķuzirnīt! Tinies, pinies, augstu pakāp,
Pieturoties žurbulītim – savai Tirzai!
Uzziedi ar krāšņiem ziediem, izplet rokas saules stariem,
Kas tik dāsni sirdis silda mūsu Tirzā!”
Kad izkāpu no svētku vilcieniņa, bija brīdis mākslas baudīšanai. Apskatīju bibliotēkā Agneses Markovas kā fotogrāfes debiju un ticu, ka ar laiku mums būs vēl viens fotogrāfs, pagasta notikumu atspoguļotājs. Lai veicas! Vairākas dienas pagastā notika glezniecības plenērs, veltīts pasaules slavenā mākslinieka tirzmalieša Ludolfa Liberta jubilejai. Sava mūža nogalē viņš esot izteicis vēlēšanos gleznot Tirzas senās mājas. Tas arī bijis kā pamudinājums plenēra rīkotāju izvēlei – vēstures pērles – senās ēkas, no kurām daudzas tiek apdzīvotas, ietērpt krāsu priekā un parādīt sabiedrībai šo skaistumu ar mākslas acīm. Plenērā bija piedalījušies gandrīz 14 otas meistari no Talsiem, Siguldas, Beļavas. Treiju dzimta bijusi atsaucīga gan plenēra sarīkošanā, gan citās iniciatīvās. Tirzmalietes Līgas Lāces, maskavietes Ineses Manguses, bijušās ņujorkietes, tagad tirzmalietes Sintija Ingoglio gleznas kļuva kā veltījums Tirzai pagasta svētkos.
Nožēloju, ka nevarēju būt klāt pasaules slavu ieguvušā dziedoņa un rakstnieka Marisa Vētras atceres pasākumā pie viņa dzimtās mājvietas “Dārtiņās”. Atsauksmes par piemiņas brīdi ir ļoti labas. Dabā esot sacēlusies vētra ar lietu, un tas ļoti piestāvējis – kā kāda zīme. Patīkami, ka kultūras namā satiku Agri Radoviču – Marisa Vētras daiļrades pētnieku, kurš turpina iesākto pētījumu, un topot pētījuma turpinājums. Pirmā grāmata tagad mūsu bibliotēkā ir ar viņa autogrāfu.
Alda Alberte, Tirzas kultūras nama vadītāja, bija daudz darījusi, lai sadarbībā ar Tirzas atsaucīgajiem cilvēkiem un darītājiem veiktu nenovērtējamo darbu šī grandiozā pasākuma kopā saturēšanā. Pie mākslinieka mājas “Valdiņos” (vai “Voldiņos”) jau pirms kāda laika ar Aldas gādību iestādīti deviņi ceriņu krūmi, kas atbilstot gadu skaitam, kurus Liberts šeit pavadījis. Ceriņi plauks un ziedēs kā viņa saulainā bērnība, un šīs mājas tagadējie saimnieki Gunārs un Skaidrīte Troškas modri sargās ceriņu stādus un uzņems viesus kā šinīs plenēra dienās tā dalībniekus. Arī pie mūsu kultūras nama ir iestādīti ceriņi kā piemiņa māksliniekam.
Ir ieceres arī nākamajos plenēros atspoguļot Tirzas vecās celtnes: “Dūnīti”, “Ķempus”, “Silagustus”, “Krāces”, “Kalvīšus” – “Ķezberus” un citas. Piebilstams, ka Tirza ir viens no tiem pagastiem, kurā vietvārdi ir apkopoti albumā un nodoti mūžīgā glabāšanā savā izcelsmes vietā.
Emocionāla un sirsnīga bija atkalredzēšanās ar rakstnieci un, manā uztverē, turcieti, agrāko tirzmalieti Laimu Kotu un viņas grāmatas „Cilvēks ar zilo putnu” prezentācija. Laima, balstoties uz dažādiem arhīvu un atmiņu materiāliem, rakstnieka Anšlava Eglīša dzīvi romāna veidā atspoguļojusi visai savdabīgi un intriģējoši. Tikai no viņas stāstījuma sapratu, ko bez viņas personīgā stāsta, lasot tikai romānu, nebūtu uzzinājusi. Radās interese par Anšlavu Eglīti, viņa darbiem. Domāju, ka Tirzas aura, “Zaļenieku” un “Brīvzemnieku” pagalmi un emocijas būs kā labs “ieraugs” tālākajai Laimas literārajai darbībai.
Ar pilnu krūti izjutu svētku starojuma mēnesi – jūliju!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ciemiņu un pagasta svētku strāvojuma mēnesis – jūlijs

Kategorijas