Sasmeļas spēku no Latvijas saules

2021. gada 13. augusts 00:00

368

Laimas Kotas pastāvīgā dzīvesvieta kopš 2011.gada ir Stambulā kopā ar viņas vīru, turku literātu un sabiedrisko darbinieku Ahmetu Kotu, taču šo vasaru Laima izbauda Latvijā. Kā pati stāsta “Dzirkstelei” – palaikam uzturas pie katra no saviem četriem bērniem. Priecājas, ka viņi dzīvo rosīgi. Dēls Krišus atdod sevi darbam, ģimenei, bērniem. Marta beigusi studijas vienā augstskolā, turpina to darīt nākamajā. Iestājusies arī zemessardzē – palepojas Laima.
Atbraucot uz Latviju, ar steigu sanņem vakcīnu
Tirzas pagastam viņas dzīvē ir īpaša nozīme, jo tur pati ir dzīvojusi ilgu laiku kopš deviņdesmitajiem gadiem. Tirzā ir tapis ne viens vien L.Kotas sarakstītais literārais darbs. Šogad Latvijā viņa uzturas kopš aprīļa. Pati stāsta – vīrs, redzēdams, cik ļoti ierobežota Covid-19 pandēmijas laikā Turcijā jūtas Laima, palaidis viņu uz dzimteni pie bērniem, nopircis sievai biļeti uz Latviju un teicis: “Esi tur, cik ilgi jūti, ka to vajag.” Kamēr te vasara, Laima plāno būt Latvijā. Pēc tam ceļš vedīs uz viņas tagadējām mājām – Turcijā pie vīra.
Laima saka, ka Latvijā uzreiz ir saņēmusi vakcīnu pret Covid-19. Darījusi to Lizumā. Nav šaubījusies ne mirkli. Apmeklējusi arī Gulbenē frizētavu “Tīna” pie meistares Daigas Ņikitinas un ir ļoti apmierināta ar savu jauno matu griezumu. Gulbenē viņa arī izmanto iespēju baudīt savas iemīļotās kūkas kafetērijā “Pienenīte”.
Šovasar Laima cītīgi strādā bērnu lauku īpašumos, pļauj zālienu, rosās dārzā, ir izbaudījusi karstās vasaras priekšrocības un arī neērtības. Piemēram, ka lauku akās trūka ūdens un tāpēc ar to bija jāapietas ļoti taupīgi. Rakstniece priecājas par kopā būšanu ne tikai ar bērnu ģimenēm, mazbērniem, bet arī apciemo citus radus, draugus. Viņa iet sabiedrībā. Tiekas ar citiem literātiem un literatūras cienītājiem. Viena no Laimas domubiedrēm ir Tirzas rakstniece Ieva Bērziņa.
Laikrakstam Laima stāsta, ka septembrī viņai paredzēta dalība Latvijas televīzijas raidījumā “LiteraTūre”, kur notiks saruna par Tirzas izcelsmes emigrācijas dzejnieci Elzu Ķezberi, dzimušu Pinni (1911-2011). Tūlīt piebilst – grāmatu par E.Ķezberi viņa nerakstīs. Tikai atbalsta rakstnieku un literātu sarunas un piedalīsies tajās.
Sašuvusi mēteli, izraudot mammas zaudējumu
Pie tējas tasītes Sarkanās pils pagalmā rakstniece tika iztaujāta lielākoties par to, kā latviešu sieviete jūtas, dzīvojot Turcijā, kāda ir šī cita pasaule, turienes sadzīves kultūra.
Laimas stāstījums bija ļoti krāsains, bagāts detaļām un personiskām izjūtām. Skartas tika arī delikātas tēmas. Piemēram, ticības jautājums. Laima atklāja – viņa labprāt dodas uz mošeju. To vīrieši apmeklē atsevišķā telpā, sievietes – otrajā stāvā. Arī tas, ka lūgšanas notiek, metoties ceļos, kas raksturīgi islāma kultūrai, Laimai ir saprotami. Latvijā līdzīgi notiek katoļu baznīcā, uz kuru viņa gājusi kopš mazām dienām, un zinājusi visas dziesmas un dievkalpojuma norises kārtību. Turcijā vīriešiem piektdienās obligāti ir jāapmeklē mošeja, stāsta Laima. Sievietes var to nedarīt. Laima teic – tas ir varens vīrišķīgs spēks, kad vīri stāv plecu pie pleca un runā visi reizē vienus vārdus.
Laima Turcijā apmeklējusi turienes valodas apmācības kursus un ieguvusi sertifikātu, kas ļāva iestāties universitātē un studēt mākslu. To arī viņa pirms kāda laika ir cītīgi darījusi. Taču tad Latvijā smagi saslima Laimas mamma. Aizmirstot par visu citu, Laima devās uz dzimteni. Turcijā viņa atgriezās pēc mammas zaudēšanas. Pa to laiku jau bijusi atskaitīta no universitātes. Vīram teikusi – grib šūt drēbes. Viņš Laimai nopircis “Singer” šujmašīnu. Laima šuvusi sev vilnas auduma mēteli ar oderi. Izšuvusi uz tā bezdelīgas. “Tā bija sava veida terapija,” viņa atzīst. Un piebilst: “Pusotru gadu raudāju pēc mammas.”
Rokdarbi ir tas, ar ko sievietēm jānodarbojas Turcijā, jo viņas “sēž mājās”. Vēl vairāk tas raksturīgs Covid-19 pandēmijas laikā. Laima stāsta – iesākuma daudzi uzskatījuši, ka islāma ticīgos sērga neskars. Bet tad viņas vīrs sācis iet uz bērēm, pēdējā gaitā pavadot vienu savu draugu pēc otra. Sākušies stingri ierobežojumi. “Pusotru gadu nedrīkstēja iziet ārā. Vecajiem cilvēkiem bija jāsēž mājās. Noteiktas stundas drīkstēja iziet ārā vecāki ar bērniem. Tad drīkstēja iziet ārā cilvēki vecuma posmā 65+. Parkā visus soliņus sastūma kaudzēs, uz tiem nedrīkstēja sēdēt, jo turki ir ļoti komunikabli, satiekoties apkampjas, bučojas un dzer tēju. Nekādas tējas! Tā vairs nelikās Stambula. Vakaros mums bija komandantstunda. Bija pateikts, un visi ievēroja,” stāsta Laima.
Protams, grāmatu lasīšana bija un ir Laimas iekšējās pasaules neatņemama sastāvdaļa. Viņas vīram Turcijā pieder milzīga bibliotēka. Tajā iekļautas arī divas grāmatas latviešu valodā no Laimas personiskā krājuma. Tās ir “Tūkstoš un vienas nakts pasakas”. Vīra bibliotēka izvietota kādā pašvaldības ēkā Turcijā. Par vīra sakrāto grāmatu daudzumu Laima saka: “Apjoma dēļ tā bibliotēka ir neiedomājama! Grāmatas viņš ir krājis 50 gadus. Jau viņa tēvs to darīja.” Lasīšanas kultūra šajā valstī ir svarīga.
Pieradusi izskatīties kā no tautu deju kolektīva
Vai turcietes ievēro modes tendences? Laima teic – turienes mode nav eiropeiska. No 2015.gada pamazām Turcijā atgriežoties islamizācija. Tas nozīmē – sieviete sabiedrība piesedz sevi. Un tas ir sava veida protests pret publiskas atkailināšanās kultūru. “To var saprast. Man tas patīk,” saka L.Kota. Viņas uzskats – tā vai citādi pēc 45 gadiem mini kleitās tērpties nav diezin ko jēdzīgi. Kaut darīt, protams, var. “Kā Maija Pļisecka teica. “Vai var dejot 80 gadu vecumā? Var! Bet nesmuki izskatās.” secina L.Kota.
Ierasts, ka tirgus vienmēr visām tautām ir bijusi sevis izrādīšanas vieta. Tikai ne Turcijā! Laima stāsta – reiz, uz tirgu iedama, ievērojusi sev pievērstus apkārtējo skatienus. Attapusi, ka pie vainas ir sarkanie briļļu rāmji. Bez tām viņa bijusi tāda pati kā visi. Vienāda. Gluži kā tautas deju kolektīvā. Un jutusies pasargāta.
Savas dzīves gaitu sākumā Turcijā Laima kopā ar savu vīru, gatavodamās doties uz kāda jaunā pāra svinību pasākumu, uzvilkusi košu, sarkanu kleitu. Viņai teikts – tas nederot. Ar trešo piegājienu ģērbusi mugurā melnu kleitu. Derējis. Uzsējusi arī lakatu, taču – pa savam.
Laima arī atzīst, ka Turcijā precēšanās ir laikā izstiepta tradīcija, kur jau var apmulst, kad ir saderināšanās un kad jau laulības noslēgšana. Gājusi uz šādiem vairākiem svētkiem, dāvājot līgavai zelta aproces. Turcijā var arī atsaukt saderināšanos, ja, piemēram, līgava uz trim dienām pazūd ar kādu citu stiprā dzimuma pārstāvi. Tas nozīmējot – viņiem ir jāprecas. Tur nemēdzot būt tā, ka var tā vienkārši pamīlēt un pēc tam pamest sievieti. Vēl būtiski – Turcijā vīrs strādā un apgādā ģimeni. Sievai nav jāiet darbā. Vīrs nopelna pensiju ne tikai sev, bet arī savai sievai vai māsai. Tas nozīmē – Laimai nav vairs jāstrādā. Par viņu gādā vīrs. Taču, kā redzams, viņa nekad nesēž, rokas klēpī salikusi, jo nemaz neprot dzīvot garlaikojoties. Turklāt mājas solis arī ir strādāšana. Laima saka – viņai ar vīru ir diezgan liela māja. Reizi mēnesī viņa sauc palīgus purināt paklājus, mazgāt logus. Turcijai raksturīga sadzīves kultūras daļa ir mājas mīlestība un tīrība mājās.

Īsumā par Laimu Kotu, dzimušu Vucinu (59)
● Latviešu rakstniece (iepriekš pazīstama arī ar uzvārdu Muktupāvela);
● dzimusi Rēzeknē, augstāko izglītību ieguvusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē;
● vairāku romānu, īsprozas darbu, lugu, biogrāfisko romānu autore, piemēram, “Šampinjonu derība” (2002), “Mīla. Benjamiņa.“ (2005), “BrāliBrāli: balsu burvji brāļi Kokari” (2008), “Mana turku kafija” (2012), “Cilvēks ar zilo putnu” (2020);
● ar Gulbenes novadu saista dzīvošana Tirzas pagastā vairāk nekā 20 gadu garumā;
● Turcijas iedzīvotāja jau desmit gadu;
● četru bērnu mamma, visi dzīvo Latvijā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sasmeļas spēku no Latvijas saules

Kategorijas