Tirzmaliete atstāj Ņujorku un atgriežas mājās

2021. gada 13. augusts 00:00

2610

Tirzmaliete atstāj Ņujorku un atgriežas mājās

Gluži kā Sprīdītis tirzmaliete Sintija Ingaglio pēc Rīgas tehniskās universitātes beigšanas gribēja iepazīt pasauli. Augustā aprit gads, kopš viņa pēc 15 gadu prombūtnes ir atgriezusies. Tagad Sintija labi jūtas nelielā baltā mājā “Sidrabiņi”, pie kuras zied pašas sētās saulespuķes.
Pa solītim vien
“Laikam bija pienācis laiks atgriezties. Jau sen mani vilka atpakaļ. Tagad esmu te uz visiem laikiem,” pauž Sintija. Viņa skaidro, ka nebija viena izšķirošā lēmuma – visu laiku kā pa pilienam šī vēlme atgriezties krājās, līdz pagājušajā vasarā tika piepildīta. Bērnības atmiņas un izjūtas rosinājušas sākt rakstīt pasakas par Tirzu.
Lai gan universitātē apguvusi uzņēmējdarbību un ekonomiku, sirds aicinājumu pievērsties mākslai Sintija piepildīja Ņujorkā, studējot grafikas dizainu un gleznojot. “Gan pasakas, gan gleznas, protams, saistās ar manu dzīvi. Vienas pasakas varonis ir Tirzas ceļš, kas mani vienmēr gaida mājās. Es pati kā ceļmala skrienu pa pasauli ar savu puķaino kleitu,” ieceri atklāj S.Ingaglio.
Sintija vienmēr bijusi aktīva. Dzīvojot Ņujorkā, viņa apmeklēja dažādus saviesīgus pasākumus, kur bija daudz svešu cilvēku. Ar laiku radās secinājums, ka tā viņa zaudē laiku, ko varētu pavadīt ar saviem tuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem. “Tādu mazu solīšu, kas mudina atgriezties, ir bijis daudz, līdz ceļš mani ir atvedis uz laimīgo zemi, – uz mājām,” teic Sintija.
Tiesa, Amerikā viņa bija labi iedzīvojusies, mācījās. Tagad pietrūkst daudz no tā, kas bija tur un nav te, tomēr apvienot nav iespējams. “Varbūt man tagad ir pat grūtāk šeit iedzīvoties, lai gan regulāri vismaz divas reizes gadā esmu braukusi uz Latviju un dzīvojusi te mēnešiem. Neuzskatu, ka labāk ir Amerikā vai Latvijā. Ir savādāk,” secina Sintija. Viņa ir nolēmusi dzīves posmu Ņujorkā atstāt pagātnē. Tur palika latvietes – draudzenes, kuras nevēlas atgriezties. “Tomēr šeit ir mana vieta, kur vēlos būt,” ir pārliecināta Sintija.
Atklāj sev grafisko dizainu
Pēc universitātes jaunajai sievietei gribējās ceļot un iepazīt pasauli. Kādu laiku viņa dzīvoja Zviedrijā, Itālijā, lai iepazītu šo valstu kultūru. Tad draudzene aicināja uz Ameriku. Lai gan Sintija par tādu iespēju nebija domājusi, piekrita. “Iesaistoties kultūras apmaiņas programmā, aizbraucu, kaut gan Amerika nebija valsts, par ko sapņoju. Bija apņemšanās labāk apgūt angļu valodu. Ņujorkā studēju grafisko dizainu, jo māksla mani vienmēr ir saistījusi. Mans ceļš uz mākslu ir bijis mazliet dīvains. Lai gan jau pamatskolā ļoti patika zīmēt, neesmu mācījusies mākslas skolā, arī šī priekšmeta pasniedzēja nepamanīja manas dotības,” atzīst S.Ingaglio. Gulbenes 2.vidusskolā viņa mācījās biznesa novirziena klasē, tāpēc loģisks turpinājums bija studijas tehniskajā universitātē. “Sapratu, ka šīs zināšanas vienmēr būs vajadzīgas un noderēs, lai gan nav tuvas sirdij. Arī mākslas ceļā biznesa pamati noder. Šīs zināšanas izmantoju, kad izstrādāju dizaina reklāmas, domājot par to, kā ieinteresēt un piesaistīt potenciālos pircējus. Ņujorkā man bija interneta veikals onlainā, kur arī noderēja mārketinga zināšanas un prasmes,” stāsta Sintija. Interneta veikalā viņa piedāvāja gan pašas, gan citu dizainētas un gatavotas rotas. Šo darbošanos Sintija pārtrauca Covid – 19 pandēmijas dēļ. Pēc rotām bija mazs pieprasījums, jo ierobežojumi liedza apmeklēt pasākumus, kur tās noderētu. “Ieturēju pauzi, bet iespējams, ka varēšu atsākt veikaliņa darbību. Visam savs laiks,” spriež Sintija.
S.Ingaglio patīk darboties, būt kustībā, tāpēc vienmēr atrod darbiņus un iespējas sevi izpaust. Bija laiks, kad viņa Ņujorkā dekorēja kāzu, dzimšanas dienas un citu svētku tortes. “Mana stiprā puse bija grafiskais dizains, bet pieprasījums bija plašāks, tāpēc pārmetos uz kūkām. Pamēģināju, un izrādījās, ka šī mana darbošanās ir īstajā brīdī un īstajā laikā. Lai gan nebija ne atbilstošu zināšanu, ne pieredzes, viss izdevās – biju galvenā kūku dekorētāja,” stāsta Sintija. Viņai bija interesanti izmēģināt kaut ko neiepazītu, apliecināt prasmes jaunā pārbaudījumā.
Dziesmas un sarunas iedvesmai
Nesen, piedaloties gleznošanas plenērā Tirzā, Sintija saprata, ka vēlas vairāk pievērsties mākslai. Viņa pieļauj, ka varētu atrast privātskolotāju, kas ļautu labāk apgūt un pilnveidot viņas gleznošanas prasmes. “Kad aizbraucu uz Ņujorku, man it kā pazuda gleznošanas izjūta uz vairākiem gadiem. Kad tā atjaunojās, iestājos praktiskā dizaina skolā. Tagad jānogaida, kad pāries Covid laiks, jo tas mani it kā piespiež pie zemes,” atzīst Sintija.
Pievēršanās pasaku grāmatai ar ilustrācijām, kurām jau ir uzmetumi, ir jauns izaicinājums. Pasaku varoņus jau vērtējusi galvenā kritiķe – brāļa meitiņa, lai autore saprastu, kas varētu patikt bērniem. “Negribas vēl atklāt visu, bet pasakas būs par lietām, par kurām esmu domājusi, piemēram, kāpēc izzūd dabīgās pļavas, kāpēc izcērt mežus. Ja pasakās ielikšu visu savu sirdi, tad tām vajadzētu būt labām,” domā S.Ingaglio.
Viņa nekoncentrējas ne gleznas, ne pasakas sižetam, jo rezultātā vienmēr rodas kaut kas cits. Viss notiek darba procesā, tāpēc galvenais ir sākt darīt. “Pietiek uzvilkt kaut līniju, tad es zinu – tā noteikti kaut kur aizvedīs,” uzsver Sintija. Pēc atmiņas ir uzgleznota mammas māja, kur pie vecmāmiņas meitene dzīvoja.
No bērnības viņa spilgti atceras dalību Tirzas ansamblī “Taurenīši”, ar ko kopā ir braukts uz konkursiem un koncertiem pa visu Latviju, arī uz Vāciju. Tagad Sintiju atkal aicina dziedāt pagasta amatierkolektīvos. Ņujorkā viņa dziedāja latviešu korī, ar ko kopā 2013.gadā atbrauca uz Dziesmu svētkiem Latvijā.
“Tagad vairāk iznāk dziedāt, ejot pa mežu, arī mājās savā nodabā. Brālis smejas, ka man mežā nav jābaidās no lāčiem vai vilkiem, jo nekad neeju klusēdama. Tā arī ir, kur vēl labāk izdziedāties kā mežā!” smejas Sintija. Dziesma palīdz, ja ir skumīgs prāts, var arī prieku izdziedāt. Protams, arī ģimenes svētkos un kopā sanākšanas reizēs neiztiek bez dziesmas. “Dziedāšana ir tā, kuras man Ņujorkā ļoti pietrūka. Esmu arī secinājusi, ka pietrūka tuvu un dziļu sarunu. Varbūt nebiju tādos cilvēkos? Atbraucu uz Latviju, un atkal ir tās supersarunas, kur spriež par visu ko,” atzīst S.Ingaglio. Tagad viņai šādās sarunās gribas iesaistīties vēl un vēl.
Divas mīļas vietas
“Domājot par savu dzīvi un to, cik nejauši es nonācu Ņujorkā, var teikt, ka es par visiem 100 procentiem izbaudīju to pilsētu ar stundām ilgām pastaigām pa ielām. Apmeklēju Ņujorkas Brodvejas šovus, kas ir pazīstami visā pasaulē. Baudīju superīgos restorānus, parādes, veikalus, muzejus, kā arī cilvēku plūsmu. Divas tik dažādas man mīļas un tuvas vietas pasaulē – Ņujorka un Tirza. Tirzas klusie lauki, meži un ceļi, klusums un miers. Ņujorkai – cilvēku plūsma, dzīvīgums, nepārtrauktā kustība un spožums. Tas ir pasakains skats, kad tumsā no attāluma var redzēt, kā iedegas Ņujorkas pilsēta.
Jau tā doma vien, ka mani novadnieki Elza Ķezbere un Ludolfs Liberts staigāja pa tām pašām ielām Ņujorkā un pa tiem pašiem ceļiem Tirzā, liek manai sirdij sajust patīkamu satraukumu. Sajūtu kaut kādu līdzību mūsu dzīvesstāstos, un tas iedod man diezgan lielu iedvesmu, lai gleznotu, rakstītu un darītu kaut ko priekš Tirzas,” salīdzina S.Ingaglio.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Tirzmaliete atstāj Ņujorku un atgriežas mājās

Kategorijas