Mālpils muižas stāsti

2021. gada 17. augusts 00:00

Dzirdot par Mālpils muižu, pirmais, kas ienāk prātā – tur filmēts novadnieces Leldes Kovaļovas seriāls “Bezvēsts pazudušās”. Arī dienā, kad ierodamies muižā, tur atrodas filmēšanas grupa, jo seriālam filmē turpinājumu.

Mālpils muiža ir izcils 19.gadsimta klasicisma arhitektūras piemineklis ar plašu parku, dīķi un strūklakām. Mūsdienās Mālpils muižā ierīkota luksusa klases dizaina viesnīca un atrodas viens no labākajiem restorāniem Latvijā. Muižas greznās zāles un halles ir lieliski piemērotas kāzām, īpašām svinībām, kā arī semināriem un banketiem. Arī mēs pamanām kāziniekus.

Vieta ir sena

Vietējais gids stāsta, ka par Mālpils muižu tā saucas tikai pēdējos simts gadus. Pirmā muiža Mālpilī parādījās 14.gadsimtā. Vieta ir sena, kādreiz saucās Lemburga – “virsaišu upe” lībiešu valodā. Muižu 1626.gadā zviedru-poļu kara laikā poļi atkāpdamies nopostīja. Ilgi tad nevienas muižas nebija, līdz 1760.gadā ienācējs no Igaunijas teritorijas Gustavs Vilhelms fon Taube uzbūvēja jaunu muižas ēku, kas, protams, atšķīrās. Un nākamie īpašnieki jau katrs kaut ko būvēja klāt.

Labākajos gados muižai piederēja ap 10 000 hektāru zemes, apmēram 130 zemnieki saimniecības, muižas kompleksā bija 38 ēkas. Bija visas saimniecības ēkas, kas nepieciešamas, pat cietums. “Kungs bijis bargs, savus zemniekus pamatīga dzenāja un sodīja, sišana un cietumā likšana bijusi parasta lieta. Senči viņam starp tiem dāņiem, kas Tallinu būvēja. Acīmredzot tās dāņu vikingu asinis izpaudās attieksmē pret saviem dzimtcilvēkiem. Sišana, kāršana, dedzināšana ugunskurā bijusi parasta lieta. Bijis pat karātavu kalniņš, moku soli. Tā viņš 15 gadus te valdījis, daudz ko sabūvējis,” stāsta gids.

Lai būtu skaistāka apkārtne, barons izdomājis, ka izraks dīķu kaskādi. Četri dīķi izrakti ar rokām. Raka četru metru dziļumā, vidējo dīķi izlika ar lielajiem laukakmeņiem. Tajos laikos bija tāda mode – lai zirgus varētu peldināt un viņi dūņās negrimtu. Rakt vajadzēja visiem, darbs bija apjomīgs. “Piemēram, jaunajām māmiņām, kad mazulim bija trīs dienas, ceturtajā dienā bija jānāk uz darbu. Ņēma līdzi mazuļus, lika rindiņā dīķa malā. Barons atļāvis puikas divreiz dienā pabarot, meitenes vienreiz. Cik bērnu izdzīvoja, nav zināms. Vēl bija likums, ka dzimtcilvēki nedrīkstēja žēloties par kungu nekādā veidā. Ja pieķēra, vainīgajam izrāva nāsis un mūžīgā katorgā uz Sibīriju,” par barona nežēlību stāsta gids.

1775.gadā, pastaigājoties pa dārzu, baronam iekodusi odze un viņš nomiris. Viņu apglabāja tajā vietā, kur čūska iekodusi. Bērni tajā vietā uzlikuši pieminekli. Vecākais dēls mantojis muižu, bet 1806.gadā pārdevis Vilhelmam Blakenhāgenam, kurš nopirka to meitai. Nākamais īpašnieks bija Frīdrihs fon Grote, kura dzimta bija īpašnieki šai muižai četrās paaudzēs.

Muižu nodedzināja

1905.gadā muižu nodedzināja. 800 cilvēki bija sapulcējušies skatīties, kā muižu dedzinās. 1911.gadā ēku atjaunoja. 1920.gadā barona īpašumus nacionalizēja. “Muižas ēkā vienu laiku bija skola, pēc tam atpūtas nams brīvības cīņu veterāniem, 1935.gadā muižu nopirka dzīvošanai Mālpils pienotavas grāmatvedis Teodors Kerselis par 35 000 latu. Pēc pieciem gadiem mainījās vara, muižu noņēma. Tad bija mājturības skola, tad hidromeliorācijas skola, tehnikums un tā līdz 1965.gadam. Pēc tam sovhoztehnikuma pārvalde, pēdējos gados zemkopības un meliorācijas muzejs. 1992.gadā muižu atdeva Andrim Kerselim – likumīgajam mantiniekam,” stāsta gids.
2003.gadā Mālpils muižu iegādājās Aldis Plaudis. Muižas restaurācija sākās 2006. gadā un noslēdzās 2008.gada augustā. Viņš atvēra viesnīcu. Mēbeles muižā ir senas, taču ne no šīs muižas laikiem. Tās iepirktas Rietumeiropas antikvariātos. Ir liela gleznu privātkolekcija – apmēram 50 mākslinieku gleznas, kā arī 44 mākslinieki piedalījušies akcijā un zīmējuši uz dažādiem koka gabaliem, kas atrasti, restaurējot muižu.

Kā nu bez spokiem!

Savs stāsts gidam ir arī par muižas spokiem, ko viņš pats arī izjutis. Piemēram, ieslēdzas televizors, būkšķēšana un klauvējieni esot dzirdami regulāri. Savukārt kāda istabene līdzi ņēmusi mazo meitiņu. Kādā numuriņā meitenīte jautājusi, vai tas melnais onkulis arī nāks līdzi. Pēc pāris nedēļām atkal istabene uzkopusi to numuriņu, bet meitiņa teikusi: “Mamm, skaties, tas melnais onkulis tepat vien stāv.” Kāda cita istabene sakopusi numuriņu un gribējusi iet projām, bet kaut kāds spēks to nelaidis. Lielais spogulis palicis bāli duļķains un rāvis viņu iekšā. Viņa nokritusi zemē un izrāpojusi gaitenī. “Bet pirms kāda gada tajā numuriņā nakšņoja viena meitene. Viņa no rīta jautā: “Vai jums spoki ir?” Es saku: “Tādi nekaitīgi ir.” Viņa saka: “Es vienu redzēju.” Viņa atmodusies no tā, ka kaut kas uz viņu skatās. Gultas galā stāvējusi gara auguma slaida meitene caurspīdīgā baltā tērpā un viļņojusies. Meitene čukstējusi: “Ej prom.” Un tēls aizgājis. Bet kara gados sešas meitenes augšas stāvā ēdušas, te pēkšņi ieskrējis liels, pinkains suns. Paglaudījušas, iedevušas sviestmaizi. Viņš paēdis un aizgājis. Kad lejā prasījušas, kas tas par suni, tur nosmējušies – kurš te suni laidīs. Arī mūsdienās kāda jauna istabene noskrēja lejā: “Kas te to suni ielaida, tāds pinkains?” – bet nekāda suņa nebija,” stāsta gids.

+ 19

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mālpils muižas stāsti

Kategorijas