Dēliņš

2021. gada 17. augusts 00:00

Turpinājums no 3.augusta

Kādu laiku Vallija meklēja visādus ieganstus, lai dēlu atturētu no darba remontdarbnīcā. Kaut arī Ilmārs tikai reizēm pēc skolas piepalīdzēja tēvam, puiša rokas tāpat piesūcās ar dažādām eļļām un smērēm, un par nevainojami tīrām tās bija grūti padarīt, lai arī kādiem pulveriem berztu. Pēc Vallijas domām izglītotajam, apzinīgajam un allaž rūpīgi sapucētajam dēliņam nepiestāvēja tāds darbs, kur neveselīgā atmosfērā, pieciešot regulāro iedzērāju pliekanos jociņus, par kapeikām jāliec mugura visas dienas garumā, turklāt – eļļainā kombinezonā! Viņa, protams, savus iebildumus nenoklusēja un, līdzko bija iemesls, metās krāgā vīram: vai tiešām viņš iedomājoties, ka dēlam – teicamniekam būtu jāapgūst tāda prasta, smaga un netīra darba iemaņas?
Uz to Vitoldam bija daudz ko teikt, vārdi kā bites spietoja pašā mēles galā, tomēr viņš izvēlējās īsu atbildi, kas šādos un tamlīdzīgos gadījumos Vallijas dusmīgajam monologam pielika treknu punktu:
– Ko tad tu pie manis nāci, ja es tāda prasta darba darītājs? Varēji gaidīt to savu inteliģento profesoru vai akadēmiķi!
Parasti ar šo trāpīgo secinājumu palaikam uzliesmojusī vārdu pārmaiņa beidzās, jo Vallija saprata: lai kādus iebildumus viņa izvirzītu par Ilmāram nepiemēroto darbu, vīrs visgudri atspēlēsies ar pašas Vallijas vārdiem vai rīcību. Tāpēc viņa izlēma rīkoties radikāli un dēliņu piesaistīt savām interesēm. No ciema feldšeres ieguvusi apliecinājumu, ka pēc neveiksmīga kritiena, kam liecinieces bija abas grāmatvedes, plēsusi kreisās rokas apakšdelma spieķkaulu, viņa “traumēto locekli” nofiksēja elegantā saitē un ar šo efektīgo instalāciju mājās izraisīja necerēti iejūtīgu aprūpes ēru vairāku mēnešu garumā. Patiesībā zem apsējiem un longetes slēpās vien ne pārāk sāpīgs sasitums, kas bija vainagojies ar pamatīgu zilumu, bet – kuram gan tas bija jāzina?
Ilmārs pat neiebilda, kad tēvs paziņoja: tagad dēliņam pēc stundām nāksies aizvietot mātes kreiso roku. Pieradis pie Vallijas mātišķās klātbūtnes, puisis neiebilda, bet Vallijai šķita – pat it kā atplauka, kļuva maigāks un uzmanīgāks. Atgriezies no skolas, viņš ātri izpildīja mājasdarbus un steidzās uz virtuvi, lai vecākiem, pārnākot no darba, vakariņas jau būtu galdā. “Mans dēliņš,” klusībā priecājās Vallija, glāstot sava lolojuma plaukstu, kas tagad izskatījās labi kopta un maiga.
Vitolds gan atrada iemeslu iebilst arī šoreiz – puikam vajagot atstāt laiku arī savām interesēm, un tā kopīgi sastādītajā nedēļas darbu grafikā sportiskajām aktivitātēm ar Valdi tika atvēlētas pirmdienu pēcpusdienas, bet braucieniem uz Vidzemi pie vecmammas – pārnedēļu nogales. Vallijas māte joprojām spītīgi turējās pie savām saknēm un pat nedomāja pamest dzimtas māju, tāpēc vīru un puišu palīdzība lieti noderēja.
Pārējos vakaros, tajos trīs mēnešos, kamēr atlaba mātes “traumētā” roka, Ilmāram nācās palīdzēt nebeidzamajos mājas darbos, kā arī neaizmirst par gatavošanos vienpadsmitās klases eksāmeniem. Pie “nebeidzamajiem mājas darbiem” piederēja arī smalkmaizīšu cepšana, ko māte bija aizsākusi īsi pirms rokas traumas kā pastāvīgu barteru starp tuvākajiem kaimiņiem. Vieni par kilogramu kanēļa un magoņu maizes deva kilogramu ķimeņu siera, otri – kūpinātu speķi vai vistu, trešie ik pārnedēļas – groziņu ar mājas vistu olām, kuras Vallija tūlīt steidza izcept plātsmaizēs un aiznest uz vietējo tirgus laukumu.
– Vai tik tu nedomā Ilmāru sūtīt uz kulinārijas tehnikumu? – vienā vakarā ar smīniņu sagurušajā sejā ieminējās Vitolds. – Tur viņam paliks pavisam baltas rokas.
– Pasarg’, Dievs! – Vallija dusmīgi atmeta ar roku. – Viņam cits ceļš ejams. Tu taču zini, ka matemātika Ilmāram sirdslieta. Viņš studēs universitātē. Fizikas un matemātikas fakultātē. Tā mēs vienojāmies. Izmācīsies par profesoru, akadēmiķi, pēc tam mācīs citus.
– Vienojāties? – ar vāji slēptu neticību balsī pārjautāja Vitolds. – Ilmārs taču vēlējās pavisam ko citu…
– Tagad viņš vēlas matemātiku, – Vallija stingri noteica. – Lai gan, ja skolu pabeigs ar zelta medaļu, varēs startēt arī uz skolotājiem. Tur parasti esot liels konkurss, bet uz izcilniekiem skatoties ar atlaidēm.
Vitolds pieklusa, jo – vai gan viņā kāds klausījās... Sen jau bija skaidrs – strīda karstumā kaut ko iebilst Vallijai bija lieks nervu patēriņš.
Ar to šī tēma abiem skaitījās izsmelta, lai gan palaikam aizsākās atkal un cikliski turpinājās līdz pat pēdējam vidusskolas eksāmenam. Pirms tam gan Ilmārs vēl pāris reizes bija devies līdzi tēvam uz remontdarbnīcu un, lai nedusmotu māti, strādājis ar cimdiem, bet pēc darba, mājup ejot, atklāti runājies ar tēvu. Sapnis par mākslinieka arodu nekur nebija zudis, tikai – ko lai dara ar Vallijas ambīcijām – profesors, zinātņu doktors, akadēmiķis? Kā lai mātei ieskaidro, ka Ilmāra dvēsele velk uz ko citu? Vai tad mākslinieka panākumi mazāki par citiem?
– Varbūt nemaz nevajag censties skaidrot… – pie sevis nopūzdamies, pusbalsī domāja Vitolds, un, šķiet, pat nepamanīja, ka vārdi aizķērušies dzirdīgās ausīs.
– Kā tu to domā – bez teikšanas mātei? – neticīgi pārjautāja Ilmārs. Vitolds atmeta ar roku un rāmi noteica:
– Neklausies vecu muļķi. Gan jau viss nokārtosies.
Kā jau vecāki bija paredzējuši – Ilmārs skolu beidza ar izcilību. Viņa foto ar zelta medaļu tika ievietots rajona laikraksta trešajā lapā un pēc tam mājās iestiklots sarkankoka rāmītī.
– Tad nu tagad tev, dēliņ, visi ceļi vaļā, – sizdams roku Ilmāram uz pleca, lepni teica Vitolds. Uz nelielo mielastu sanākušie viesi – krustvecāki, Jāzepa un Valda ģimene – piekrītoši māja ar galvu un kristāla glāzēs lēja grādīgo, lai izpaustos uzmundrinošos tostos.
– Uz jaunā matemātikas zinātņu doktora veselību! – sauca Valda tēvs Edgars, un Vallija lepni smaidīja: viņas dēliņš!
– Uz jauniem atklājumiem un vēl nebijušiem sasniegumiem! – piebalsoja Valdis.
– Lai topošajam māksliniekam viegla pindzele! – kādu laiciņu vēlāk krietni iereibis nomurmulēja Jāzeps, tukšodams šajā vakarā vismaz jau desmito mēriņu. Vitolds gan iegrūda senajam draugam sānos spēcīgu dunku, bet vārds jau nav zvirbulis: ja izspruks, vairs nenoķersi! Vallijas ausīm tas garām nepaspruka un pavisam nopietni ķēra Ilmāru. Galvu nodūris, puisis stīvi blenza tukšajā šķīvī. Pie galda pēkšņi iestājās klusums.
– Ilmārs studēs matemātiku, – spēji pieceldamās un ar troksni apgāzdama krēslu, stingri noteica Vallija un, skaļi klaudzinot jaunās lakādas kurpes, paceltu galvu izsoļoja no istabas.
– Es laikam visu sabojāju, – dienu vēlāk Vitoldam jautāja Jāzeps.
– Laikam gan. Vallija tagad pati pavadīs dēlu uz dokumentu iesniegšanu universitātē, – pagalam sadrūmis atbildēja Vitolds. – Bijām izdomājuši klusiņām visu izdarīt pa savam, bet nu…
– Ak, mana vaļīgā mēle, – smagi nopūtās Jāzeps. – Laikam būs jābeidz dzert, citādi vēl kādam dzīvi sabojāšu…
Dokumentu iesniegšanas diena nebija ilgi jāgaida, un Vallija patiešām aizbrauca līdzi Ilmāram. Pie kabineta durvīm gan apstājās un palika gaidīt ārpusē, tomēr nenoturējās nepārliecinājusies, vai tiešām dēls visus papīrus iesniedzis, vai visu noskaidrojis un pareizi izdarījis. Ilmāra sapīkušo sejas izteiksmi viņa gan pamanīja, tomēr tūlīt pat to aizmirsa – sen neredzētā galvaspilsēta tagad, pēc gadiem, šķita daudz vilinošāka.
– Nebaidies, dēliņ, – Vallija visgudri mierināja Ilmāru. – Es tevi bieži apciemošu.
Priecīgi ieķērusies Ilmāra elkonī, viņa veda tam rādīt tuvāko trolejbusa pieturu, no kurienes turpmākajos gados katru darbdienu matemātikas zinātņu speciālists dosies uz īrēto dzīvokli Mežaparka tuvumā. No personīgās pieredzes Vallija zināja, ka šis rajons ir vislabākā vieta, kur izvairīties no lielpilsētas nevēlamās ietekmes. Kopmītņu dzīve klusajam savrupniekam nemaz nav piemērota.
Ilmārs klusēja – ko gan viņš varētu iebilst? Māte kā parasti vislabāk zināja, kas viņam vajadzīgs, kas darāms, un mātei vienmēr bija taisnība. Arī tajās reizēs, kad taisnība tomēr izrādījās tēvam.
Sludinājumā pamanītais dzīvoklis izrādījās neticami mazs, salīdzinot ar samaksu, kas par to tika prasīta, bet kolhoza kantora zinātājas jau bija brīdinājušas: tāda cena par Mežaparka dzīvokli ir neticami maza, nekādu pili lai negaidot. Vallija gan mēģināja ko iebilst, bet dzīvokļa saimniece viņu ātri apklusināja:
– Neviens nespiež jūs te dzīvot, meklējiet citur!
Vallija citur negribēja, jo uz šīs pašas ielas, tikai otrā galā, savus studiju gadus bija pavadījusi viņa pati netraucētā mierā un klusumā, turklāt nekādus plašos apartamentus Ilmāram nemaz nevajadzēja, būs labi tepat. Iemaksājusi norunāto summu, Vallija apņēmās jau tuvākajās dienās ierasties ar papildspēkiem, lai pārlīmētu vecās tapetes un atsvaidzinātu atlupušās krāsas. Saimniece neiebilda un pat labvēlīgi atlaida kādu nieku no īres maksas.
Pieradusi sekot katram Ilmāra solim, Vallija nespēja atteikties arī no universitātes apmeklējuma pirmajā studiju dienā – viņai taču vajadzēja redzēt, ar kādiem grupas biedriem kopā dēliņš pavadīs turpmākos gadus. Interesanti, vai starp tiem viņam atradīsies kāds draugs? Savulaik viņai pašai šajā jomā diez ko nepaveicās, toties tāpēc nekas netraucēja nodoties mācībām. Ilmāra galvenais uzdevums bija mācīties, nevis zināšanu apgūšanai paredzēto laiku notriekt izklaidēs.
Kaut arī noskaņojums starp jaunajiem studentiem jautās pacilājošs, ar vērīgu aci skatoties uz Ilmāra grupas biedriem, dēlam līdzvērtīgus Vallija nemanīja. Ar labi pamanāmu augstprātību izcēlās pilsētnieku kontingents, tādēļ uz viņu fona biklie laucinieki izskatījās vēl neveiklāki un klusāki. Ilmārs gan pats bija pietuvojies vienam no malā stāvētājiem, bet, Vallijasprāt, tur nekas kopīgs nevarēja sanākt.
Pirmais studiju gads aizsteidzās nemanot. Tā vismaz šķita Vallijai, jo viņa iemanījās reizi nedēļā atbraukt uz galvaspilsētu un satikt dēliņu, tāpēc viņai laiks traucās vēja spārniem. Ilmārs uz mājām brauca reti un tajās dienās, kad tur atradās, devās uz remontdarbnīcu palīgā tēvam. Vallija pat neiedomājās, ka scēnas, kas sekoja šiem darbnīcas apmeklējumiem, nozīmēja aklu greizsirdību uz vīru. Vitolds viņai to izskaidroja dienā, kad, sagaidījusi abus nosmulējušos vīrus mājās, Vallija sāka klaigāt par laiku, kuru vīrs nozogot viņai un dēlam. Saruna iznāca paskaļa, un tā bija pirmā reize, kad Vitoldam uznāca sirds vājums.
Neatliekamā medicīniskā palīdzība ieradās ātri, injicēja vājiniekam zāles, bet drošības pēc ieteica Vitoldam posties līdzi. Vallija ilgi stāvēja pagalmā, līdz kamēr tumsā izgaisa aizbraucošās mašīnas ugunis.
– Viņš atgriezīsies, – Vallija pusbalsī sevi mierināja. – Un es nekad vairs viņam neko nepārmetīšu. Nekad.
Pēkšņā apziņa, ka kādā dienā Vitolda var nebūt, stindzināja domas un sirdi. Kā gan viņa turpmāk dzīvos? Kā iztiks bez vīrieša, kurš viņas dzīvē tik daudz devis? Vai pietiks ar pašas niecīgajiem ienākumiem? Kas notiks ar Ilmāra studijām un īrēto dzīvokli? Vai tiešām visām iecerēm ir lemts sabrukt? Kreisajā pusē paribē iedūra asa sāpe un kājās iegūla vājums. “Vai tiešām arī es…” Vallija apātiski nodomāja. “Vēl ne, vēl par agru!”
Brīdī, kad viņa grasījās saļimt pie pagalma vārtiem, mātei blakus nostājās Ilmārs.
– Viņš atgriezīsies, viss nokārtosies, – Ilmārs mierināja, lai gan viņa balsī vibrēja nervoza nots. – Tu taču allaž esi bijusi stipra.
Dēla vārdi lika ieklausīties, bet tuvums spēcināja, un Vallija attapās: viņa nedrīkst padoties! Ilmāra dēļ nedrīkst! Ir jāsaņem spēki!
Pēc nedēļas tēvs atgriezās, lai gan krietni vārgāks un klusāks. Visiem bija skaidrs – remontu darbi viņam vairs nav pa spēkam, tāpat kā Vallijas mātes saimniecības stutēšana un balstīšana. Bija skaidrs: nāksies pieņemt kādam nepatīkamu lēmumu.
(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dēliņš

Kategorijas