Ceļvedis sēņošanā

2021. gada 20. augusts 00:00

251

Pašlaik ir īstais laiks doties sēņot, lai varētu lepoties ar pašgatavotu baraviku krēmzupu vai gardu gaileņu mērci. Reizēm šķiet, ka par sēnēm visu jau zinām, taču vienmēr noder zināšanas atsvaidzināt un uzzināt arī ko jaunu, tādēļ AS “Latvijas valsts meža” (LVM) speciālists Edgars Vimba dod vērtīgus padomus sēņotājiem.

Ņemt tikai pazīstamas

Kā zināms, sēņotāji lietošanai lasa cepurīšu sēnes, kuru Latvijā līdz šim ir zināms vairāk nekā 1000 sugu. Cepurīšu sēņu grupai pieder tās sēnes, kuru augļķermeņiem ir izteikts sadalījums cepurītē un kātiņā. Šīs sēnes tālāk iedalām divās lielās grupās: stobriņu sēnes un lapiņu sēnes.
“Ikvienam sēņotājam jāiegaumē, ka ēšanai drīkst vākt tikai tās sēnes, kuras ir pazīstamas. Nevajadzētu paļauties uz gadījuma paziņām, kas uzdodas par labiem sēņu pazinējiem. Nav nekādu vispārēju pazīmju indīgo un ēdamo sēņu atšķiršanai. Dažkārt kā tādu pazīmi min gredzena klātbūtni uz sēņu kātiņiem. Tiesa, baravikai un citām bekām šāda gredzena nav, tas ir mušmirēm, pie kurām pieder ļoti indīgas sēnes, bet ir arī atmatenēm (šampinjoniem), čigānenēm un citām cepurīšu sēnēm, kuras pazīstamas kā labas ēdamās sēnes,” skaidro “LVM” pārstāvis.
Indīgās nevajadzētu sabradāt
Nekad arī nevajag riskēt un gatavot ēdienu no nepazīstamām sēnēm. “Mums ir zināmi gadījumi, kad cilvēki, ievāktās sēnes jau nobaudījuši, atnāk pie speciālista ar diviem jautājumiem: “Kā šo sēni sauc? Vai tā ir ēdama?”,” stāsta speciālists.
Arī indīgās sēnes jāatstāj mežā nebojātas. Jāatceras, ka šīs sēnes sabradāt un saspārdīt ir nepieļaujami, jo daudzas indīgās sēnes ir mikorizas veidotājas ar meža kokiem un tās ir nepieciešamas normālai meža attīstībai un augšanai.
Ieteicams lasīt grozā
Esam paraduši uz mežu doties ar jebkādu trauku, kas vien ir ērti nesams. Taču, izrādās, ne visi ir piemēroti. Meža speciālista ieteikums ir dažādi grozi. Savukārt, ja uz kādu meža masīvu dodas ar mašīnu, tad var ņemt līdzi arī kastes, kurās pārkraut no groziem salasītās sēnes.
“Galīgi nepiemēroti sēņu lasīšanai ir dažādi plastmasas maisi, tīkliņi un kules, kurās sēnes gan saberžas un salūst, gan arī, atrodoties bez brīvas gaisa cirkulācijas, var sākt ātri bojāties. Tas pats jāsaka arī par spaiņiem, kur sēnēm ir traucēta gaisa cirkulācija,” iesaka E.Vimba.
Grēko gaileņu lasītāji
Vācot sēnes, ieteicams tās nogriezt, atstājot zemē kātiņa apakšējo daļu. Tad nebojāta paliek sēņotne un ir nodrošināta jaunas sēņu ražas veidošanās. Taču, ja saudzīgi un uzmanīgi izgriezīsim sēni un izcelsim to no zemes vai meža trūdu kārtas, nekas slikts nenotiks. Nav pieļaujama meža sūnu segas izcilāšana, meklējot zem tās jaunos sēņu augļķermeņus.
“Šajā ziņā daudz grēko gaileņu lasītāji. Tādā veidā mēs bojājam sēņotni un, traucējot sēnes attīstību, kavējam jaunu augļķermeņu veidošanos. Protams, tad, kad sēni nogriežam, mēs tūlīt redzam, vai tā ir tīra vai tārpaina, un mūsu grozā neiekļūst ne sēnes, kuras vēlāk jāizmet, ne arī dažādi atkritumi. Nevāciet arī jau vecus un bojātus sēņu augļķermeņus. Tādos jau var būt sākušies noārdīšanās procesi, tur var būt izveidojušās organismam kaitīgas vielas. Tādas sēnes atstāsim mežā, lai var izkaisīties un izsēties to sporas,” pamāca speciālists.
Nevākt lietainā laikā
Tāpat viņš neieteic sēnes vākt lietainā laikā un lielā rasā. “Sēņu augļķermeņi jau tā lielā daudzumā satur ūdeni. Sēnes ar palielinātu ūdens saturu ātrāk bojājas,” skaidro E.Vimba.
Sēņojot nedrīkstam aizmirst arī vides piesārņojumu, tāpēc ēšanai sēnes nevajadzētu lasīt satiksmes ceļu tuvumā, kā arī rūpnīcu apkaimē, kur var būt izgulsnējušies to atkritumi, kuri var saturēt toksiskas vielas. “Dažkārt mūsu mežos ar ķimikālijām ierobežo dažu kaitēkļu un slimību izplatīšanos. Arī šādos mežos ne sēnes, ne ogas nav lasāmas, vismaz tajā vasarā, kad veikta meža apstrāde. Pie šādiem mežiem vajadzētu būt arī attiecīgiem brīdinājuma uzrakstiem,” skaidro speciālists.
Vairāk par sēnēm var uzzināt AS “Latvijas Valsts meži” Latvijas sēņotāju ceļvedī.

Ja tomēr saindējaties
Ja nu tomēr gadās ar sēnēm saindēties, tad nekavējoties ir jāmeklē ārsta palīdzība, bet pirms mediķu ierašanās cietušais jānogulda gultā un tam jādod vemšanas un caurejas līdzekļi, lai maksimāli atbrīvotos no apēstajām sēnēm.
Saindēšanās pazīmes var būt ļoti dažādas atkarībā no sēņu sugas un arī no cilvēka jutības: nespēks, vemšana, caureja, galvassāpes, reibonis.
Slimajam ieteicams kuņģi skalot ar 4–5 glāzēm vārīta ūdens, katrai glāzei pieliekot tējkaroti sodas, vai arī šīm nolūkam izmantot vāju (iesārtu) kālija permanganāta šķīdumu. Ieteicams lietot arī aktivēto ogli, dzert daudz silta ūdens, bet nekādā gadījumā alkoholu vai skābus dzērienus.

Sēņu kaltēšana
Mazāk izplatīta sēņu saglabāšanas metode ir sēņu kaltēšana. Visbiežāk kaltē baravikas, jo tām no visām sēnēm visvairāk garšvielu. Var kaltēt arī citas sēnes. Kaltētas sēnes lieto zupu garšas uzlabošanai, mērcēm, gaļas sautējumiem.
Kaltēšanai izraudzītās sēnes notīra, baravikas sagriež kopā ar kātiņu 1½ - 2 cm biezās sloksnēs, var arī nesagriezt, saliek uz plāts un žāvē cepeškrāsnī sausas. Var žāvēt arī uz plīts virsas un centrālapkures radiatoriem. Izžāvētās sēnes uzglabā slēgtās skārda vai stikla burkās, kā arī marles vai polietilēna maisiņos sausā, siltā vietā.

Pie cepurīšu sēnēm pieder sēnes, kuru augļķermeņiem varam izšķirt kātiņu un cepurīti. Tā ir ļoti daudzveidīgu sēņu grupa, no kuras sēņotājiem labāk pazīstamas ir stobriņu sēnes un lapiņu sēnes.

Stobriņu sēnes
Pie stobriņu sēnēm pieder tās sēnes, kurām cepurīšu apakšpusē veidojas stobriņi. Tajos attīstās šo sēņu vairošanās orgāni. Pie šīs sēņu grupas pieder bekas, apšubekas, samtbekas, sviestbekas un citas. Šajā sēņu grupā Latvijā gandrīz nemaz nav neēdamu sēņu, atskaitot rūgto žultsbeku, kas nav indīga, bet ir neēdama rūgtuma dēļ.

Lapiņu sēnes
Lapiņu sēnēm cepurītes apakšpusē veidojas lapiņas, kur attīstās šo sēņu sporas. Pie lapiņu sēnēm pieder tādas lielas sēņu ģintis kā pienaines un bērzlapes, kā arī atmatenes (šampinjoni), kuras bieži kultivē. Tām pieder mūsu indīgās sēnes.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ceļvedis sēņošanā

Kategorijas