Diža cilvēka gaismā

2021. gada 20. augusts 00:00

1026

Viss – tā uz jautājumu, kas Jānim Brektem ir Lizums, savulaik atbildējis slavenais akvarelists. To mākslinieka 101. dzimšanas dienas priekšvakarā pagājušajā sestdienā Lizuma kultūras namā atgādināja mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, pārlapojot Ināras Ņefedovas grāmatu “Dialogi ar Jāni Brekti”.

“Katram cilvēkam, kurš dzīvo šajā vietā, kur ir veidojusies tik nozīmīga Latvijas kultūras personība kā J.Brekte, tā ir balva, ja mēs te varam augt, veidoties paši kā personības, varam strādāt un kopt šo vietu. Diža cilvēkā ēnā, es teiktu pat ne ēnā, bet saulē, gaismā, jūs esat,” klātesošos uzrunāja I.Burāne.

Lizuma kultūras namā vietējie un viesi bija pulcējušies uz Jāņa Brektes akvareļu izstādi, ko atvēlējusi viņa ģimene, un filmu par slaveno mākslinieku, ko pēc novada Kultūras pārvaldes pasūtījuma veidojusi novadniece Lauma Ozola.

Pasākumu kuplināja smagsvari mākslas pārzināšanā – jau minētā Ingrīda Burāne, kā arī vēl viena mākslas zinātniece un vēsturniece Edvarda Šmite un akvareliste Laila Balode. Visu dienu kundzes bija pavadījušas Brektes zīmē, viesojoties viņa dzimtas mājās Lizuma “Sauliešos”, kā arī pasākumā Lizuma kultūras namā. I.Burāne “Dzirkstelei” teica: “Mēs ar šo dienu esam piepildītas.”
Ietekmēja tautas pašapziņu

Man šķiet, ka tieši I.Burāne klātesošajiem salika visus punktus uz “i”, kas mums šodien būtu jāzina par J.Brekti un kāpēc viņš ir tik nozīmīga personība Latvijas un ne tikai Latvijas kultūrā.

I.Burāne uzsver, ka J.Brekte pārstāv stipru un talantīgu jauno paaudzi, kas sāka studēt pirmās brīvvalsts laikā tolaik Vilhelma Purvīša dibinātajā Mākslas akadēmijā pie spēcīgiem pasniedzējiem, kuri jau tad bija saistīti ar Eiropas kultūras novitātēm, un tā, viņasprāt, ir pamatīga skola.
“Tur ir vesela virkne talantīgu, spožu mākslinieku, kas diemžēl arī nerealizējas Latvijas mākslā, reizē tā ir arī traģiska mākslinieku paaudze, jo sākas karš,” secina zinātniece. Karš, protams, atstāja sekas, daļa no jaunajiem talantiem gāja bojā, karojot abās pusēs, citi pēc tam emigrēja, tas postoši iedarbojās uz šo mākslinieku paaudzi. “Taču tieši šī paaudze ar Brekti priekšgalā atklāja jaunu fenomenu Latvijas kultūrā 20.gadsimta otrajā pusē – izslavētā akvareļa glezniecības skolu. Vairums no viņiem, negribēdami drūmajā sociālisma laikā – 40., 50.gados – radīt pasūtījuma darbus ar pirmrindniecēm, sarkaniem karogiem, “aiziet” akvarelī, kas ir intīmāks žanrs mākslā, tam ir mazākas prasības, var gleznot Gaujas līčus, ostas skatus, puķes. Tādā veidā liela daļa no šīs talantīgā paaudzes, piemēram, Kurts Fridrihsons, Edvīns Andersons, Pauls Duškins, saglabājot klasiskā akvareļa principus, izveido katrs savu rokrakstu,” secina I.Burāne un, protams, savu īpašo rokrakstu – arī J.Brekte.
Mākslas zinātniece īpašu jēgu akvareļu kustībā saredz tieši tajā apstāklī, ka tas ārkārtīgi ietekmēja tautas pašapziņu. Viņa atgādina, ka 60., 70.gados cilvēki Latvijā ļoti novērtēja Latvijas kultūru un tiecās pēc tās. Akvarelis bija cilvēkiem saprotamāks un arī pieejamāks, tas maksāja lētāk kā, piemēram, eļļas gleznas. Taču ir neapstrīdams fakts, ka gandrīz katrā latviešu mājā bija kāds akvarelis pie sienas, un ļoti bieži tas bija tieši J.Brektes akvarelis ar kādu Vecrīgas ainavu. Mākslas zinātniece uzsver, ka “veids, kā Brekte parādīja un dokumentēja vecpilsētu, ir unikāls”, lai arī citi mākslinieki ir gleznojuši Vecrīgu. “Mākslinieciskā tēla pilnība – tas raksturo Brektes “Vecrīgas”. Latvijas mākslā nav sevišķi daudz mākslinieku, kas ir radījuši tik pilnīgu, dziļu un mainīgu tēlu, kā to ir spējis Brekte ar savu “Vecrīgu”. Tas ir tāpat kā Purvīša bērzu birzis,” salīdzina I.Burāne.
Brekte, ko nepazina
Viņa diskutējusi ar savām kolēģēm, braucot uz Lizumu, kāda tad vispār ir mākslinieka vērtība, viņasprāt, viens no kritērijiem varētu būt, cik plaša diapazona mākslinieks ir konkrētā personība. Un te bijuši pārsteigumi – I.Burāne Lizumā atklājusi sev tādu Brekti, ko nepazinusi. Izrādās, mākslinieks ir strādājis ne tikai ar akvareli, viņam ir arī grafikas darbi, bet ir arī eļļas gleznas, kuras mākslas zinātniecei pirmo reizi bija iespēja apskatīt Brektes mājās “Sauliešos”.
“Tas rāda amplitūdu, kādā mākslinieks strādājis. Varēšana ir apbrīnojama, darbi ir perfekti, bet Brekte nekad tos nav izstādījis. Tas norāda uz viņa talantu un milzīgu prasīgumu pret sevi,” secina I.Burāne, piebilstot, ka acīmredzot meistars nekad nebijis ar sevi mierā un viņu urdījis iekšējais dzinulis. “Iekšējais dzinulis vai nu ir, vai nu nav, bet Brektem tas ir apbrīnojams,” saka I.Burāne.
Viņa uzsver vērtības, ko mēs ikviens varam mācīties no mākslinieka šodien. “Šis laiks pieprasa, lai esam steidzīgi, fragmentāri, laimīgi, pandēmija pierāda, ka tik laimīgiem mums neizdodas būt. Ir tādas lietas, ko Brekte atgādina ik uz soļa: darbs, pamatīgums, mērķtiecība, jaunas zināšanas, saknes un noteikti mīlestība. Ja nebūtu tik lielas mīlestības pret Latviju, ko var redzēt šajās akvareļos, tāda vieta un nozīme Latvijas kultūrā Brektem arī nebūtu,” uzsver I.Burāne.
Raksturīgais prasīgums
Pēc Rīgas viešņu ievada tika demonstrēta L.Ozolas filma “Sirds runā akvareļos”. To režisore veidojusi kā sarunu ar mākslinieku, žurnālistes lomā – aktrise Aija Dzērve, pats mākslinieks – Raimonds Celms, izmantoti dialogi no grāmatām, kā arī no personiskās sarakstes, ko Brektes ģimene uzticējusi filmas veidotājām. Savās atmiņā filmā dalījās arī mākslinieka dzimta – J.Brektes meita Ilona un mazbērni Patrīcija un Kristiāns, viņi visi ir mākslinieki, katrs ar savu rokrakstu un meklējumiem mākslā.
Ilona “Dzirkstelei” saka, ka filmēšanas process nav bijis viegls – “gājis kā pa celmiem”. Viņai arī ir pretenzijas pret filmas tehnisko izpildījumu, kura dēļ savu autentiskumu zaudējuši Brektes darbi, gluži kā tēvā viņā ieskanas raksturīgais prasīgums. “Krāsas mainās, ar to jārēķinās, nevar reproducēt viens pret viens,” Ilonu mierina I.Burāne.
Taču I.Brektei, protams, ir gandarījums, ka mākslinieku atceras, un filma ir vēl viens veids, kā saglabāt mākslinieka piemiņu un stāstīt par viņa devumu. Ilona, gatavojoties filmēšanai, vairāk kavējusies atmiņās par tēvu, pāršķīrusi ģimenes fotogrāfijas, lasījusi dienasgrāmatas, vēstules, un to tiešām ir daudz. “Vairākām grāmatām pietiktu,” atzīst Ilona. J.Brekte rakstījis gan par mākslu, gan dzīvi, viņam ir ļoti tēlaina valoda, arī jociņi pavīd. Man pašai, skatoties filmu, bija sajūta, ka arī ar vārdiem J.Brekte spēj gleznot.
I.Burāne vēl lieliski “Dzirkstelei” noformulē to sajūtu, kas pēc filmas noskatīšanās bija ne viņai vienai – tā bija kā ieskatīšanās acīs māksliniekam un iespēja aptvert viņa dzimtas stiprumu. “To, ko tu, Ilona, un tavi bērni dara, – tas ir pamatīgums un mīlestība, vēl vieni “Likteņa līdumnieki”,” viņa uzrunā mākslinieka meitu.
Gandarīta par paveikto
“Kad sāku strādāt pie filmas, tad sapratu, ka vēlos radīt sajūtu, ka cienījamais mākslinieks ir blakus, starp mums. Un zinu, ka, pateicoties R.Celmam, kurš iejutās J.Brektes ādā, tas lieliski izdevās. Tāpat arī A.Dzērves loma, proti, žurnāliste, šajā filmā lieliski sasaucās, apstādinot laiku. Izmantoju dialogus no grāmatas par mākslinieku, kuru veiksmīgi apvienoju ar uzticēto arhīvu, tādā veidā iepazīstot mākslinieku vēl tuvāk. Mākslinieka meitas un mazbērnu stāsti ikvienam apliecina, cik meistarīgs, apbrīnojams un unikāls J. Brekte bija un paliks mūsu acīs. Jāteic, ka esmu gandarīta par paveikto, jo šī filma dod daudz. Tā māca mums tiekties, strādāt ar sevi, būt neatlaidīgiem, ticēt saviem spēkiem un liek novērtēt šo fenomenālo leģendu. Un, ja filma aizkustina, ja pēc tās noskatīšanās cilvēkiem prasās mirkli klusuma, tad mans mērķis ir sasniegts. Un tāpēc arī vēlos doties dokumentālo filmu virzienā, jo šie stāsti, ko kopā ar manu draudzeni Žaneti ierakstām kinolentē, dod pēcgaršu. Īstu un spēcīgu,” saka filmas režisore.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Diža cilvēka gaismā

Kategorijas