“Dzirksteles” spēks un vājums – būt acu skatiena attālumā ar savu lasītāju

2021. gada 20. augusts 00:00

1116

“Dzirksteles” spēks un vājums – būt acu skatiena attālumā ar savu lasītāju

Pusgadu laikraksta “Dzirkstele” viesredaktore bija Sigita Roķe, kurai ir bagāta profesionālā pieredze. Viņa ir bijusi Latvijas Radio valdes locekle, specializējoties satura attīstības jautājumos, ir bijusi ziņu aģentūras BNS galvenā redaktore un valdes locekle, žurnāla “Mērķis” un laikraksta “Jaunā Avīze” galvenā redaktore, žurnāla “Deko” izdošanas konsultante un laikraksta “Fokuss” redakcijas darbiniece.
Gulbenē S.Roķe šogad piedalījās redakcijas darba vadīšanā, darbinieku teorētiskā un praktiskā izglītošanā. Strādādama te, iepazina arī novadu un tā iedzīvotājus. Viņa pati šobrīd pastāvīgi dzīvo Valmieras pusē un saka – tīri cilvēciski nav atšķirības, kā sabiedrība jūtas, domā, izpaužas Gulbenē vai, piemēram, 40 kilometrus tālākā vietā. “Problēmas ir līdzīgas, attieksme un reakcijas arī ir līdzīgas,” atzīst S.Roķe.

Būtiski – viņa viesredaktores darbu ir veikusi laikā, kad spēkā te pieņēmās, te saplaka Covid-19 izplatība un galvenā aktualitāte bija cīņa ar infekciju, kā arī sekas – ierobežojumi, attālināta komunikācija, dīkstāve. Gulbenē, kā visur, pandēmija izraisījusi viedokļu polarizāciju. Vieni lamāja Covid-19 un noliedza tā esamību, citi samierinājās, vēl citi ieņēma aktīvu pozīciju, atsaucoties aicinājumam vakcinēties pret koronavīrusu.

““Dzirkstele” to visu atspoguļoja un turpina atspoguļot. Arī maldus un bailes, kas daudziem raksturīgas šajā laikā. Darbs laikrakstā šajā smagajā posmā ir svarīgs, saturā bagāts un arī interesants. Es te domāju tieši auditorijas izpratnes jomu. Mēs šo laiku atcerēsimies ilgi. Bet vēl jau nekas nav beidzies,” saka S.Roķe.

Viņa akcentē – tāda viedokļu atšķirība, kāda ir Covid-19 sakarā, iepriekš nav bijusi nevienā citā jautājumā. Pašvaldības vēlēšanas uz šā visa fona Gulbenes novadā ir pagājušas gandrīz nemanot – komentē S.Roķe. Taču uzsver, ka laikraksts “Dzirkstele” gan ieguldījis pietiekami lielu darbu, lai atspoguļotu priekšvēlēšanu laiku, vēlēšanu norisi un jaunās novada domes darba uzsākšanu.

Uzklausīt, meklēt atbildes, informēt, skaidrot

Bez kardinālajiem jautājumiem, kas pagājušā pusgada laikā bijuši svarīgi gulbeniešiem, S.Roķe izceļ arī ikdienišķos: “Cilvēki grib redzēt skaistu savu pilsētu, savu pagastu. Sakārtotas ielas, ziedošas puķes. Cilvēki negrib redzēt graustus. Viņi grib, lai pašvaldība čakli strādā un domā par iedzīvotājiem. Cilvēki grib lepoties ar vietu, kurā dzīvo, kurā strādā. Grib, lai bērnu attīstībai būtu radīti visi priekšnosacījumi. Tātad tai ir jābūt vietai, kas dārga pašiem un interesanta tūristiem. Vēlme lepoties ar savu dzīvesvietu – tā piemīt visiem latviešiem. Vispirms tā ir sava sēta, tad apdzīvotā vieta, tad visa Latvija. Tas ir saprotami. Mēs esam maza tauta, un bez lokālpatriotisma mēs droši vien sen būtu izšķīduši.”

Šodienas viedokļu dažādībā ir grūti ieklausīties citam citā un sadzirdēt citam citu. Kā to panākt? S.Roķe saka – žurnālistu uzdevums ir, pirmkārt, pašiem uzklausīt, ieklausīties, sadzirdēt. “Kopienu medijiem to izdarīt ir vienkāršāk nekā nacionālajiem medijiem. Tas tāpēc, ka jūs savu auditoriju redzat uz ielas, jūsu auditorija dzīvo jums kaimiņos. Tie varbūt ir draugi, radi, paziņas,” viņa prāto.

Lielā mērā tā ir priekšrocība. S.Roķei pašai bijusi patīkama situācija – pēc mēneša atgriezusies kafejnīcā “Sonāte” Stāmerienas pagastā, lai tur atkārtoti ieturētu maltīti kopā ar vīru, un kafejnīcas saimniece viņu atcerējusies. Lielpilsētā tādu sajūtu “nenoķert”, arī tādu sirsnību un attieksmi, saka S.Roķe. Tajā pašā laikā, izbaudot šādu tuvumu savai auditorijai, redakcijas darbam ir vēl jo lielāka atbildība. “Uz jūsu kļūdām cilvēki reaģē momentā. Atnāk un pasaka, ko domā. Tas nav kā Rīgā, kur redakcijas darbinieks ar savu kļūdu var paslēpties aiz mūra sienām kādā desmitajā stāvā,” viņa saka. Reģionālajā laikrakstā darbiniekiem ir jāmācās tikt galā un nesalūzt, kad nākas skaidroties aci pret aci. Tā ir ne tikai dzīves, bet arī komunikācijas skola.

S.Roķei patīk tas, ka “Dzirkstelei” vai jebkuram citam reģionālajam medijam nedrīkst par sīku likties neviens jautājums, ar kuru redakcijā vēršas lasītājs. Laikraksta uzdevums ir nākt talkā iedzīvotājam, palīdzēt aktualizēt un risināt jautājumu, ar kuru viņš pats netiek galā. “Kādam pie mājas vārtiņiem uz ceļa vai ielas ir liela bedre. Pats cilvēks nav tiesīgs šo bedri pa savam lāpīt, tāpēc vēršas redakcijā. Un žurnālists iet, jautā un meklē atbildes. Un tas notiek ne jau personiskās ziņkāres dēļ. Žurnālistam ir dots mandāts, žurnālists iet un rīkojas tā iedzīvotāja vietā, kurš pats nevar atrisināt savus jautājumus. Tas ir žurnālista pienākums – skaidrot, kurš to bedri salāpīs,” saka S.Roķe.

Kāpēc ir svarīgi atbalstīt kopienu mediju pastāvēšanu?

S.Roķe saka – kopienu mediji ir tikpat nozīmīgi kā sabiedriskie mediji, jo tie visi pilda sabiedriskā labuma funkciju. Mērķi ir vienādi. Un arī sabiedrības ieguvums vienlīdz nozīmīgs. “Kopienas medijs palīdz cilvēkiem apmainīties ar viedokļiem un pieņemt lēmumus, palīdz uzlabot dzīves kvalitāti, palīdz saprast uz vietas notiekošo, palīdz uzzināt svarīgāko un to, kas vispār notiek novadā,” viņa skaidro.
S.Roķe uzsver – demokrātija sākas ar katru cilvēku, ar viņa viedokli, viņa pieņemtajiem lēmumiem. Latvijas demokrātijas pamatā ir ikviens sabiedrības pārstāvis ar viņa unikālo personību. No katra pilsoņa ir atkarīgs, kāds ir novada domes un Saeimas sastāvs. Un laikraksta uzdevums ir sniegt patiesu, argumentētu informāciju, lai cilvēki savos lēmumos balstītos uz to, nevis uz kaut kur sagrābstītiem populistiskiem pārspriedumiem, saka S.Roķe.

“Nedod Dievs, ja vēl šo populistisko uzskatu paudēji tiek finansēti no kādas naidīgas kaimiņvalsts,” viņa uzsver. Te jau ir runa par “visas Latvijas kopīgo veselību”. Un pie tās savu roku pieliek ikviens, nevis tikai novada dome vai Saeima, saka S.Roķe. Risks rodas tad, ja cilvēks izvēlas uzticēties nevis ticamiem avotiem, bet pavirši sagrābstītai informācijai internetā, kas šodien ir ļoti raksturīgi. “Un šajā situācijā vietējais medijs ir tas, kurš var dot vislielāko ieguldījumu. Jo atrodas vistuvāk savas kopienas cilvēkiem,” stāsta S.Roķe.
Te viņa uzsver, cik svarīgi, lai reģionos pastāvētu neatkarīgā žurnālistika, kuru nevar ietekmēt ne lieli, ne mazi politiķi. “Es ļoti ceru, ka mūsu valstī demokrātija attīstās un arī politiķi mācās un saprot, kas ir mediju autonomija un redakcionālā neatkarība,” saka S.Roķe. Viņa akcentē – Gulbenes novadā lasītāji nejauc “Dzirksteli” ar pašvaldības izdevumu “Gulbenes Novada Ziņas”, taču ir novadi, kur jauc, kur neatkarīgu mediju vairs nav palicis. Un tā ir neveselīga tendence. S.Roķe saka, ka nedrīkst jaukt žurnālistiku ar sabiedriskajām attiecībām. Ja tomēr tā notiek, tas varētu būt signāls, ka “cilvēki vietējos medijus vispār vairs nepatērē, līdz ar to pat neatšķir mediju no sabiedrisko attiecību produkta”.

“Ir redzēts sižets no Latvijas pierobežas, kur uz jautājumu, kas ir Valsts prezidents, cilvēks braši atbild: “Putins.” Acīmredzot pierobežā iedzīvotāji patērē Krievijas televīziju, bet Latvijas medijus nelieto vispār nemaz. Un tad pie tāda rezultāta mēs nonākam. Ja kopienas mediji netiek atbalstīti vai tiek iznīcināti, tad arī Latvijas valsts ir lielās problēmās,” saka S.Roķe.

Viņa neslēpj – neatkarīgā žurnālistika šobrīd ir grūtā situācijā, jo medijiem trūkst finanšu. Nav notikusi atgūšanās jau kopš 2008.gada ekonomiskās krīzes. Covid-19 krīze vēl pasliktināja situāciju. “Bet redakcionālā neatkarība ir ļoti cieši saistīta ar finansiālo neatkarību. Tas sen ir zināms. Un nereti redzam, ka mediji ņem pretī dīvainus piedāvājumus, ja par to maksā. Tas ir nepieņemami. Ne visi mediji ļaujas šādiem kompromisiem. Bet, kā zināms, arī viena darvas karote var sabojāt visu medus mucu. Ja lietotājam viens medijs liekas uzpirkts, viņš to var vispārināt un attiecināt arī uz visiem medijiem, un nelasīt, neklausīties, neskatīties. Bet, ja cilvēks nepatērē kvalitatīvu mediju informāciju, tad smeļas to sociālajos tīklos no dīvainiem ļautiņiem, kuri bieži vien runā pilnīgas muļķības. Un tad varam brīnīties par to, kam tikai cilvēki nav gatavi noticēt. Turklāt, manuprāt, tā ir arī izglītības sistēmas problēma,” saka S.Roķe.

Latvijas drošība – joprojām stiprināma, sargājama

Jāapzinās tas, ka Latvija nav nošķirta no tā, kas notiek citur pasaulē. “Mums ir jābūt stipriem,” saka S.Roķe. Viņas uztverē būt stipram nozīmē ieņemt aktīvu dzīves pozīciju. S.Roķe dalās savās personiskajās atmiņās par deviņdesmitajiem gadiem, kad kopā ar lietuviešiem, igauņiem un baltkrieviem devusies laivu braucienā pret Daugavas HES. Baltkrievi tad līdzi bija ņēmuši savus balti sarkanbaltos karogus.
“Mēs visi bijām pārliecināti, ka šīs četras valstis kļūs brīvas un neatkarīgas. Kur tagad ir Baltkrievija? Bet tas nenozīmē, ka mēs savu Latvijas neatkarību esam guvuši uz mūžīgiem laikiem. Jāsaprot, ka šīs jaunās valstis ir ļoti trauslas. Baltkrieviem toreiz likās, ka viņi neatkarīgā, plaukstošā, demokrātiskā valstī dzīvos mūžam. Tagad ir jautājums, cik ilgi tur vispār izdosies saglabāt savu valsti, lai tā netaptu par Krievijas guberņu,” saka S.Roķe.

Kad pirms gada pasaule uzzināja par cilvēku spīdzināšanas gadījumiem Baltkrievijā, viņa nav varējusi mierīgi dzīvot. “Es sazinājos ar pazīstamiem baltkrievu žurnālistiem, lai vaicātu, kā viņiem palīdzēt,” stāsta S.Roķe. Vairākus mēnešus viņa strādājusi ar “Twitter” kontu, kur latviski tika tulkotas un publicētas no dažādiem avotiem iegūtās ziņas par Baltkrievijā notiekošo. Pēc tam S.Roķe sadarbībā ar Stokholmas augstskolu sākusi līdzdarboties, lai no Baltkrievijas varētu izbraukt tur smagi cietušie vai vajātie žurnālisti un citi sabiedriskie darbinieki. Daudziem ir palīdzējusi arī pati personiski ar izmitināšanu savās mājās. Kopš pavasara šajā atbalstā viņa darbojas kā Latvijas Žurnālistu asociācijas pārstāve. Žurnālistiem tiek organizēts psiholoģiskais atbalsts, tiek dota iespēja atgūt fiziskos un morālos spēkus, lai varētu strādāt un cīnīties tālāk. S.Roķe šādu palīdzēšanu uzskata par elementāru cilvēcību.

“Ja tavu kaimiņu spīdzina un sit, tev ir jāiet palīgā. Man ļoti sāp, ka daudzi Baltkrievijas kolēģi joprojām ir turpat cietumā. Daudzi no viņiem grib palikt savā valstī jebkurā situācijā, lai būtu kopā ar savu tautu. Tas ir saprotami. Cilvēkiem ir jāzina, kas notiek Baltkrievijā. Ir jāzina ne tikai ārpus šīs valsts, bet arī tās iekšienē. Un tas nav vienkārši, jo šobrīd Baltkrievijā darbojas tikai režīma propagandas mediji. Neatkarīgie žurnālisti mēģina patiesu informāciju izplatīt visos pieejamos veidos, bet tas ir ārkārtīgi riskanti. Tas var beigties ar ilgiem gadiem cietumā. Vairāki mani paziņas jau ir apcietināti,” teic S.Roķe.

Pagājušā gada novembrī viņa organizatoriski palīdzējusi, lai Nacionālajā teātrī varētu notikt Baltkrievijas žurnālistu veidotās “Baltā taisnīguma grāmatas” lasījumi tiešraidē. Internetā šie lasījumi joprojām ir atrodami. S.Roķe saka – daži aktieri nav varējuši slāpēt asaras, lasīdami šos tekstus. “Baltajā taisnīguma grāmatā” baltkrievu žurnālisti ir apkopojuši to cilvēku liecības, kuri tika režīma spēka struktūru aizturēti, ieslodzīti un nežēlīgi spīdzināti pagājušā gada augustā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Dzirksteles” spēks un vājums – būt acu skatiena attālumā ar savu lasītāju

Kategorijas