Dēliņš

2021. gada 24. augusts 00:00

Turpinājums no 17.augusta

Lai arī kā Vallija pūlējās sekot ārsta norādījumiem un lieki nesatraukt vīru, sarunas par nākotnes plāniem nenovēršami beidzās ar asākām vārdu pārmaiņām. Visiem bija skaidrs, ka divas saimniecības, turklāt vairāk kā trīs simti kilometru attālumā uzturēt nebūs iespējams, viena būs jāpārdod.

Diemžēl vienoties par ērtāko variantu – visiem apmesties plašākajā un labiekārtotajā Vitolda mājā – nebija iespējams. Lai arī kā Vallija centās, māte spītīgi turējās pie savas pārliecības, ka spēj arī viena pieskatīt savu nelielo saimniecību, un nekādā gadījumā nepārcelsies uz Vitolda māju. Vallija izlēma mātes spītēšanos pieņemt kā viņas izaicinājumu liktenim un ļaut, lai viss rit savu gaitu, jo ārsts bija nopietni pieteicis saudzēt Vitolda spēkus un tālā ceļā nesēsties pie mašīnas stūres.

Mācību gadam beidzoties, Ilmārs gan izteica savu, labi pārdomāto, risinājumu – viņš pa vasaru brauks dzīvot pie vecmammas. Vitolds to atzina par ļoti gudru un cēlu rīcību, toties Vallija gandrīz piedzīvoja sirdslēkmi: nekādā gadījumā! Kā tad tā? Dēliņš viens pats, pussabrukušā saimniecībā, ar negantu govi un vecu sievu! Ja nu kas nelāgs viņam tur atgadās? Neveikls kritiens, sarūsējusi nagla, neasa izkapts, kāds indīgs kukainis vai čūska! Nekādas dzīves pieredzes! Abi vīrieši gan centās pasmieties par mātes nepamatotajām bailēm, bet Vallija, pieprasījusi ar steigu viņai atnest nitroglicerīna ripu, aizliedza vēlreiz ieminēties par šo tēmu. Galu galā, ja mātei tur paliek par grūtu, lai brauc šurpu.

Mēnesi vēlāk kolhoza priekšsēdētājs pa iekšējo tālruņa līniju izsauca Valliju uz savu kabinetu. Piedāvājis apsēsties, viņš ilgi un neveikli murmulēja par mūža garumu un neizbēgamo slieksni uz viņsauli, līdz, vairākkārtīgi noklepojies un ieturējis garāku pauzi, smagi nopūties, paziņoja:

– Tikko zvanīja tavas mātes kaimiņiene. Hedviga. Divas dienas govs esot baurojusi līdz plienam noēstā norā. Tikai vakar vakarā kaimiņiene izlēmusi iet lūkoties, kas tur atgadījies. Māte sakņupusi gulējusi pagalmā. Ātrā palīdzība viņu nogādājusi rajona morgā. Visi gaidot tevi. Jūtu līdzi.
Mirkli aptvērusi tikko dzirdēto, mehāniski pateikusies par nodoto ziņu, Vallija atstāja priekšsēdētāja kabinetu. Tikpat mehāniski apsēdās savā darba vietā un, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja strādāt. “Par to visu es padomāšu vēlāk, kad būšu viena, ne tagad,” Vallija pie sevis atkārtoja sen apgūtu mantru. Asaras gan arī kavējās vai arī – kādā labi paslēptā krāterī krājās… Varbūt tas tāpēc, ka zemapziņā viņa jau sen bija izdzīvojusi šo scenāriju: pienāks diena, kad kāds zvanīs un teiks… Lai nu kā, bet pēcpusdienā par Vallijas bezjūtīgumu jau sačukstējās viss kantoris: kā tā var – māte pēkšņi nomirusi, bet šī kā tāda azbesta sieva, it kā nekas nebūtu noticis, ne asaras nenobirdina!
Lai jau runā! Ko gan tie citi varēja zināt par Vallijas sirdsēstiem? Tikai viņa vienīgā juta, cik dziļi sāpināja vēsts par mātes nāvi; cik ļoti smacējoši spieda viņai nepateiktie vārdi, jo vienmēr jau šķita: tiem vēl ir laiks… Neviens neredzēja arī to, cik aizturētu asaru Vallija izraudāja mājupceļā un vēlāk mājas pagalmā, lai, pārkāpjot slieksni, viņas sāpes neskartu no pārdzīvojumiem saudzējamo Vitoldu un dēlu, kuram māte allaž centusies no ceļa noraust katru sprungulīti. Šī taču ne pirmā reize, kad Vallijai nācies norīt rūgtuma un sāpju malku, jo – vai gan, pasaulē palaists, šis sūrums taptu saldāks? Draudzene Mudīte gan bieži viņu par šo “bēdu norīšanu” rājusi: iekšēji apslāpētas raizes un dusmas kaitē veselībai, izmisumu vajag izraudāt un izkliegt. Kuram? Vitoldam, kuram jau tā slima sirds un katrs jauns trieciens var izrādīties pēdējais? Ilmāram, kurš šādus pārdzīvojumus vispār nav pelnījis? Nē, pašai vien ar visu jātiek galā.
Mājās Vallija tik vien pateica, ka uz pāris dienām aizbrauks apraudzīt māti, viņai tur radušies visādi sarežģījumi. Vitolds gan tincināja, kas tik nopietns noticis, ka jābrauc nedēļas sākumā. Ilmārs gatavojās braukt līdzi, jo jau no bērnības bija radis būt cieši blakus mātei. Tomēr Vallija strikti noteica, ka brauks viena, turklāt – Ilmāram šobrīd daudz svarīgāks uzdevums: pieskatīt tēvu. Apsolījusi pēc divām, trim dienām atgriezties, pie sevis nodomāja: kaut tikai nu visu tā raiti varētu nokārtot, jo Vitolds jau arī kā mazs bērns, kaut ko sadomās un tūlīt steigs celt un velt, kā kādreiz – visu pats. Savākusi dīvāna spilvenā nebaltai dienai noslēpto uzkrājumu, viņa steidzās uz autobusu.
Vecāku mājas šoreiz šķita aukstas un biedējošas, tāpēc Vallija tūlīt steidza pie Hedvigas. Izrādījās, kaimiņiene velti laiku nav tērējusi: gan par nelielo saimniecību padomājusi, gan miršanas apliecību nokārtojusi un par apbērēšanu padomājusi, gan savu radu pulkā mātes mājai jaunu saimnieku atradusi. Pirmajā brīdī Vallijā uzšūmējās krietns dusmu murskulis – kā tad tā? Ar kādām tiesībām svešs cilvēks tagad lēma viņas vietā? Nepietika, ka govi un aitas jau uz savu kūti pārvākusi, vēl arī mājai pircēju atradusi! Un kā tad viņas mantinieces tiesības? Kaut kas neiedomājams!
Izrādījās, ka Hedviga ar šādu reakciju bija rēķinājusies, tāpēc viņas sagatavotajā runā netrūka līdzjūtīgu frāžu:
– Es taču zinu, ka tagad viss uz taviem pleciem, bērniņ! Es jau tikai tāpēc, lai tev, bērniņ, vieglāk! Ar divām mājām tu vienalga galā netiktu. Māte man stāstīja, ka jūs gribējuši pārdot. Es tikai labu gribēdama, no sirds, bērniņ! Neviens nav tik stiprs, lai panestu visu pasaules smagumu! Vai tad man grūti? Mēs ar tavu māti ne vienu vien sāls pudu kopā apēdušas…
Galu galā Vallija ieklausījās, saprata, novērtēja un pieņēma visu Hedvigas sacīto. Patiešām, kā gan viņa viena ar to visu tiktu galā, turklāt īsā laikā? Kaimiņienei tomēr šajā pusē daudz paziņu, kā arī pieredze bēru lietu kārtošanā – pirms gada pašas vīru guldījusi zemes klēpī. Tomēr labi, ka viņa tik izpalīdzīga. Arī summa, ko Hedvigas radinieks bija gatavs maksāt par veco māju, Valliju apmierināja. Vismaz gadu nebūs jāraizējas par Ilmāra mācībām un galvaspilsētas dzīvokļa īri. Vienojušās nākamajā dienā ķerties pie mājas izkārtošanas, abas atvadījās.
Bezmiega nakts vecāku mājās Vallijai izrādījās neticami smaga. Nespēdama aizmigt, jo prātā trinās gan neskaitāmas atmiņas par šajā mājā piedzīvoto, gan domas par vēl paveicamo līdz mātes bēru dienai, viņa pēkšņi aptvēra, cik savā lēmumā bijusi neapdomīga. Ja nu kāda ciema “žagata” arī Vitoldam aiznesusi ziņu par Vallijas mātes nāvi, turklāt ar visu iztēlē apaudzēto? Vai viņa atcerēsies par Vitolda slimo sirdi? Un dēliņš? Kas Ilmāru pasargās no tā, ko māte savā iedomātajā saudzībā, bet patiesībā – neapdomībā pastrādājusi? Kā to visu tagad izlabot? Varbūt no rīta piezvanīt Jāzepam, lai viņš tā saudzīgi izrunājas? Pašai viņai vairs neatlika laika traukties pie Vitolda un nākamajā dienā atpakaļ. Pateicoties Hedvigas steigai, mātes bēres bija pēc divām dienām, bet darāmā bija vēl tik daudz.
Kaimiņiene gan bija apjautājusies, vai tad mazdēls negribēs atvadīties no vecmammas, abi tik tuvi bijuši… Un kā tad Vitolds? Vallija īsos teikumos bija raksturojusi vīra veselību un sarežģīto situāciju, kā arī izstāstījusi par savu noklusēšanu par mātes nāvi un uzbriedušajām bažām, un kaimiņienei bija atlicis tikai smagi nopūtusies – tas nu gan neesot bijis gudri…
Agri no rīta Vallija steidzās uz pienotavu, kur atradās tuvākais tālrunis. Telefonsaruna ar Jāzepu bija īsa, drīzāk – tas bija Jāzepa izmisuma kliedziens. Vienā elpas vilcienā viņš izteica visu svarīgāko: Vitoldam vakarā palicis slikti ar sirdi, dēls izsaucis ātro palīdzību, pašlaik abi esot slimnīcā. Uz Vallijas jautājumu, kāpēc tā noticis, Jāzeps varēja tikai minēt. Kolhoza priekšsēdētājs ieradies ciemos pie Vitolda, lai iedotu aploksni ar naudu – nelielu atbalstu bēru izdevumiem, Ilmārs devies uz virtuvi pēc naža, lai sagrieztu līdzatnesto ciemakukuli, bet līdz tam nemaz neticis – nācies saukt ārstu…
Kā nolēmēta Vallija vilkās mājup no pienotavas. Nu, kāpēc tam priekšsēdētājam vajadzēja steigties? Kurš vispār izdomāja tādu naudas vākšanu? Viņa pati būtu tikusi ar visu galā! Kāpēc tieši tagad, kad Vallijai jābūt šeit, Vitoldam bija jānokļūst slimnīcā? Dēliņš noteikti jūtas bezgala izmisis! Pie šīs domas mātes sirds skumjās iesmeldzās. Viņai jādodas mājup! Glābt Ilmāru un Vitoldu! Tūlīt! Ar pirmo autobusu! Gan jau Hedviga tiks ar visu galā, ja jau līdz šim tikusi. Kāds nieks darāmā vien atlicis. Iztīrīt māju atbrauks citreiz, tāpat vēl būs jābrauc nokārtot pārdošanas dokumentus. Mātei vairs viņas klātbūtne nepalīdzēs, ko nevar teikt par dēliņu un Vitoldu.
Aizsteigusies pie Hedvigas, Vallija kā no ložmetēja izšāva kārtu viņasprāt neapgāžamu apsvērumu. Kaimiņiene uz brīdi it kā zaudēja valodu, bet tad, rūpīgi meklējot vārdus, centās uz notiekošo paraudzīties no citas puses.
– Apdomāsim kopā… Vitolds pašlaik ir ārstu aprūpē, viņam nekas slikts nevar notikt. Ilmārs tomēr vairs nav mazais bērns, bet students, gandrīz vai precību gados, gan jau pratīs gan sviestmaizi uzsmērēt, gan kartupeļus uzvārīt, gan tēvu apraudzīt. Māte… Vai tad tev patiešām negribas no viņas atvadīties, pēdējo reizi vēl? Pēc tam vairs nekad, dzirdi, nekad tu viņu vairs neredzēsi! Vai vēlāk nemocīs sirdsapziņa, ka neatvēlēji pēdējo godu mātei, kas tev dzīvību devusi? Vai tava sirds nemaz nenotrīs, par viņu domājot?
Vallija sēdēja kā sastingusi. Viņas sirds ne tikai trīsēja, bet drīzāk asiņoja! Hedvigas vārdi dzēla kā lapsenes, asi un smeldzīgi, radot smacējošu tūsku dvēselē. Tikai – kā lai pārraujas uz pusēm? Kā lai iespēj būt šeit un tur? Ja nu Vitolda sirds šajā stundā arī ir nogurusi skaitīt šīs zemes pēdējos mirkļus? Lai arī šī doma uz mirkli ietrīsējās nervu galos, Vallija to momentā noraidīja kā nepieļaujamu. Notraususi no vaiga asaru straumi, viņa izdvesa:
– Man ir jāaizbrauc. Jāpārliecinās, ka tur viss ir labi. Es paspēšu atpakaļ uz bērēm. Varbūt arī Ilmārs atbrauks. Es jums labi samaksāšu, ja palīdzēsiet visu novest līdz galam.
Hedviga klusēja. Iespējams, tikai šajā brīdī viņa aptvēra, ka ir uzņēmusies par daudz, lai gan – viss būtiskais jau bija nokārtots un sarunāts. Par izvadīšanu un apbērēšanu viņas jau bija vienojušās, tagad svarīgi, lai Vallija patiešām atbrauktu uz mātes bērēm. Tad nokārtos visu pārējo.
Kas tagad to vairs zina, kas todien bija galvenais dzinējspēks trakajā Vallijas skrējienā uz autobusu – zemapziņa, iekšējais nemiers vai adrenalīns, bet viņa paspēja. Galvaspilsētā, saskaitījusi makā atlikušo naudu, viņa izšķīrās par labu dārgajam braucienam ar taksometru, citādi slimnīcā pie Vitolda nonāktu tikai pievakarē, bet nez kāpēc šķita: svarīga ir katra minūte! Nosaukusi slimnīcas adresi un piekodinājusi šoferim braukt ātri, viņa piemeta samaksai vēl desmit rubļus, lai savai iekšējai trauksmei liktu saprast: “Esmu darījusi visu iespējamo!”
Jau pēc nepilnām divām stundām Vallija sēdēja galvenā ārsta kabinetā un, neko nesaprazdama, klausījās viņa sarežģītajos skaidrojumos, kāpēc Vitolds atrodoties intensīvajā palātā. Viņi esot darījuši visu iespējamo – steidzami operējuši un dārgas zāles injicējuši, bet pacienta novājinātā sirds negribot pieņemt jaunos medikamentus. Protams, tiekot darīts viss iespējamais, lai Vitolds spēcinātos un atkoptos, bet diemžēl – viss esot Dieva rokās, arī Brīnums, kas vēl varot likt viņam piecelties.
Neko neredzošām acīm Vallija sekoja medmāsai, kura viņu aizveda uz intensīvo palātu pie vīra. Pieslēgts neskaitāmām “trubiņām” un visādiem aparātiem, Vitolds izskatījās tik vājš un svešāds. Acumirklī aizmirsās ārsta piekodinājums nesatraukt jau tā vārgo pacientu, jo asaras, kas lija pār Vallijas vaigiem, nebija apturamas.
– Runājiet ar viņu, maigi un mīļi, – ārsts bija pamācījis. – Atgādiniet mirkļus, kas jums abiem sagādājuši prieku. Stāstiet par dēlu un mājām, par lietām, kas viņam tuvas. Par rītdienu. Vīrs jūs dzird.
“Kā? Kā lai es runāju, ja sirds asiņo?” Vallija iekšēji vaimanāja. “Kā lai es saņemos? Varbūt aizvērt acis, lai neko neredzu, tikai jūtu pieskārienu siltajai plaukstai?”
Pamazām tas izdevās. Prāts tomēr spēja iegrožot izmisumu, un, stāstot par dēliņa augšanu un izglītošanos, Vallija iemanījās pat pajokot. Tikai tad viņa atcerējās Ilmāru un mātes bēres, bet – kā gan lai Vitoldu šādā stāvoklī atstāj vienu? Medmāsa gan apgalvoja, ka viss tiekot kontrolēts un Vallijas klātbūtne cauru diennakti neesot nepieciešama, viņa droši varot apciemot dēlu.

(Nobeigums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dēliņš

Kategorijas