Dabiskā pļava ienāk arī pilsētvidē
Pēdējos gados arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta dabisko pļavu saglabāšanai. Latvijas Dabas fonda projekta “GrassLIFE” pārstāvji dabiskās pļavas nodēvējuši par mūsu dabas dārgumu krātuvēm, kurās mīt “mūsu identitāte, mūsu skaistums, mūsu pagātne un nākotne”. Tam pretstatā ir intensīvi apsaimniekotie zālieni un mauriņi, kas ir skaisti, taču no sugu daudzveidības viedokļa dēvējami par zaļajiem tuksnešiem, jo tajos tiek iznīcināta biodaudzveidība. Kādēļ dabiskās pļavas ir dārgumu krātuves, un kādēļ tās jāsaglabā? To skaidrosim šajā rakstā.
Vajadzīga cilvēku līdzdalība
Daļai iedzīvotāju radies priekšstats, ka dabiskā pļava ir savā vaļā atstāta pļava, par kuru rūpējas tikai pati daba. Tomēr realitāte ir citāda – pļaušana retāk nekā reizi divos gados rada tādu veģetācijas struktūru un sugu daudzveidības samazināšanos, kas līdzinās vispār nepļautai pļavai. Savā vaļā atstāta pļava drīz vien aizaug ar invazīviem augiem, krūmiem un mežaudzi. Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētā profesore projekta “GrassLIFE” dabisko zālāju eksperte Solvita Rūsiņa norāda, ka dabiskās pļavas un ganības ir daļēji dabiski zālāji, jo bez cilvēku līdzdalības pastāvēt nevar – nepieciešama siena pļaušana vai ganīšana, lai teritorija neaizaugtu ar krūmiem un nevēlamiem invazīviem augiem. Pļavu apsaimniekojot, daba sniedz visu pārējo – augu un dzīvnieku sugas un augsni ar tai dabiski raksturīgajiem mitruma apstākļiem.
Apputeksnētāju dzīves vide samazinās
Latvijā dabisko zālāju platība pašlaik ir tikai 0,7 procenti no visas valsts teritorijas, bet pirms simt gadiem tie bija 30 procenti, tādēļ rodas jautājums – kas notiktu, ja dabisko zālāju vispār nebūtu? Vai izzustu augu, kukaiņu, dzīvnieku sugas? S.Rūsiņa teic, ka tas nav vienkāršs jautājums. Sauszemes sugu skaits pasaulē kopš 20. gadsimta sākuma samazinājies par 20 procentiem, bet mēs to ikdienā nejūtam. Latvijas vaskulāro augu florā ir aptuveni 2000 augu sugu, un dabiskie zālāji ir mājvieta apmēram trešajai daļai no tām. Lai gan daudzas dabisko zālāju augu sugas var dzīvot arī ceļmalās, mežmalās un grāvmalās, tomēr, zaudējot dabiskos zālājus, mēs pazaudēsim šīm sugām optimālāko dzīves vidi. Latvijas labākajās dabiskajās pļavās ir izcili liela dabas daudzveidība – tikai vienā kvadrātmetrā iespējams atrast pat vairāk nekā piecdesmit dažādu savvaļas augu sugu, kas ir ļoti vajadzīgas, jo dabiskie zālāji ir daudzu apputeksnētāju vairošanās un dzīves vietas. Tikai dabiskajās pļavās sastopamas tautasdziesmās apdziedātās trejdeviņas zāles. Jo būs mazāk dabisko pļavu, jo mazāka būs apputeksnētājiem tik vajadzīgā dzīves vide. Apputeksnētāji ir bites, kamenes, ziedmušas, vaboles, tauriņi un citi, liela daļa kukaiņu, kuri barojas ar putekšņiem un veic arī tik vajadzīgo apputeksnēšanas funkciju. Tieši no apputeksnētājiem atkarīga raža gan savvaļā, gan mūsu kultivētajos laukos un dārzos. Dabiskajos zālājos ir bagātīga kukaiņu pasaule, kas nepieciešama barības ķēdes nodrošināšanai.
Sienam lielāka vērtība
Zālāju galvenais uzdevums ir ražot biomasu, kas galvenokārt izmantojama kā barība lopiem. Vairāki pētījumi liecina, ka dabiskajos zālājos iegūtais siens ir bagātāks ar vitamīniem, mikroelementiem un bioloģiski aktīvām vielām, līdz ar to piena un gaļas produkti, kas iegūti, lopiem patērējot šos zālājus, ir kvalitatīvāki, ar labākām garšas īpašībām. Zālāji kā nektāraugu avots nodrošina mums medu, tie ir svarīgi arī ārstniecības augu ieguvē, kā arī liela nozīme ir ainavas estētiskajai un zinātniskajai vērtībai, ģenētiskā daudzveidība ir ļoti nozīmīga selekcijā. Pļava novērš augsnes eroziju, uzkrāj oglekli, un tieši ekosistēmu spējai piesaistīt oglekli ir liela nozīme globālā klimata regulācijā. Zālājiem ir nozīmīga loma arī ūdens plūsmu regulēšanā, piemēram, pateicoties to spējai piesaistīt vai aizturēt ūdens masas, tie var ievērojami mazināt ūdens noteci un plūdu riskus.
Jo vairāk sugu, jo stabilāka ekosistēma
Tomēr – vai mums visas šīs daudzās zālāju sugas Latvijā ir vajadzīgas? Varbūt pietiktu ar mazāku daudzumu? S.Rūsiņa aicina iztēloties pļavu, kurā ir tikai divas augu sugas: vienai patīk mitrums, otra aug sausā vietā. Ja ilgstoši nav bijis lietus, kā tas bija raksturīgi šogad, arī 2019. un 2018. gadā, sauso vietu suga izdzīvo un veic galveno uzdevumu – ražo biomasu, no kuras barosies gan gliemezīši un kukainīši, gan stirnas un putni. Bet mitro vietu suga panīks. Savukārt slapjajā gadā sauso vietu sugas augi visdrīzāk izslīks, bet mitro vietu suga saglabāsies un turpinās veikt savu uzdevumu. Ja būs tikai mitro vietu suga, liela varbūtība, ka sausā gadā ekosistēma vai nu sabruks, vai pilnīgi noteikti nevarēs pildīt visas savas funkcijas un saražot tik daudz biomasas, cik vajag lopkopībai vai barības ķēdei, ekosistēma kļūst nestabila. Jo mums ir vairāk gan sauso, gan mitro vietu sugu, jo lielāka iespēja nodrošināt ekosistēmas funkcijas arī mainīgos apstākļos. Pašlaik ļoti aktuāls jautājums ir klimata pārmaiņas, un viens no šo pārmaiņu izpausmes veidiem ir ekstremālie laika apstākļi – ļoti auksts, ļoti karsts, ļoti sauss, ļoti slapjš. Ja dabā nav pietiekami daudz sugu, kuras var pielāgoties, rezultāts var būt neprognozējams – ar ekosistēmas nestabilitāti, ar to, ka ekosistēma vairs nespēj cīnīties ar invazīvu sugu savairošanos, jo vairs nav pietiekamas sugu daudzveidības un savstarpējās konkurences, kas to varētu ierobežot. Jo vairāk sugu, jo labāk notiek pielāgošanās dažādiem ekstremāliem apstākļiem.
Randu pļavas – visbagātākā teritorija
Sugu ziņā rekordiste jeb piesātinātākā teritorija Latvijā ir Randu pļavas – dabas liegums, kas aptver Vidzemes jūrmalas posmu no Ainažiem līdz Kuivižiem. Tur 200 hektāru platībā uzskaitīti aptuveni 500 augu sugu, tajā skaitā tādas, kas Latvijā un citās Eiropas valstīs ir retas un apdraudētas. Jo lielāka zālāja platība, jo vairāk augu sugu tajā spēj dzīvot. Tomēr lielai daļai dabisko pļavu nav labas veselības – daļa ir pamestas, citas iepriekš bijušas ielabotas vai pļautas ar smalcināšanu, un tajās vienā kvadrātmetrā vidēji ir ap 20 sugām, bet pļavās, kas ir aizsargātas, pareizi apsaimniekotas, ir pat 50 un vairāk dažādu augu sugu. Ja pieskaitītu sūnas un ķērpjus, šis skaits būtu vēl lielāks.
Kultivētajos zālājos sugu ir daudz mazāk, tie pilda vienīgo funkciju, kam ir radīti, – intensīvai lopbarības sagādei, un tajos ir viena vai vairākas iesētās stiebrzāļu sugas un tauriņzieži, kas saskaitāmi uz vienas vai abu roku pirkstiem. Trešajā, piektajā zālāja dzīves gadā piepulcēsies arī kāda savvaļas suga, un kopumā vienā kvadrātmetrā ar laiku varbūt būs 10–15 sugu, taču tās pazudīs, līdzko zālāju atkal atjaunos vai nomēslos. Dabiskie zālāji ir ieguvums klimata pārmaiņu kontekstā, jo ar biezo un labi attīstīto velēnu saglabā oglekli daudz vairāk nekā kultivētie un dara to ilgtermiņā, jo netiek arti simt un vairāk gadu, kamēr uzarot kultivētos zālājus, ogleklis, kas tur sakrājies, aiziet atmosfērā.
Gaiļbiksītes gēni neparedz izaugt lielai
Dabisko pļavu saglabāšanai jāievēro divi likumi. Pirmkārt, tās ekstensīvi jāapsaimnieko – jāpļauj reizi gadā vai saudzīgi jānogana, neļaujot lopiem visu apēst līdz saknēm, lai augi spētu ataugt un uzkrāt barības vielas ziemošanai. Ideālākais variants būtu pļaušana reizi gadā un pēc tam noganīšana atālā. Otrais likums – nemēslot, jo mēslošana izmaina augsnes auglību. Jo vairāk mēslojam, jo augi savā starpā intensīvāk konkurē pēc gaismas, vietas, un mēslotā pļavā bieži uzvar augi, kuri ātrāk spēj uzņemt barības vielas un saražot lielāko biomasu, piemēram, kamolzāle, suņuburkšķis, gārsa, kuru redzam daudzos pamestos zālājos. Lielo sugu augi nomāc mazos augus.
Jāatceras, ka nopļautās zāles tūlītēja smalcināšana vai atstāšana vālos arī ir mēslošana. Pļava biomasu saražo no ūdens, saules gaismas, oglekļa, kas atrodas atmosfērā, un, ja mēs šo masu nenovācam, tā pļavu pabaro un palielina auglību, ko izmanto ātri augošie augi. Gaiļbiksīti nekad neieraudzīsim divmetrīgu, tās gēnos nav ierakstīts izaugt lielai. Kamolzāle var izdzīvot smilšainā pļavā, kur būs trīsreiz mazāka nekā parasti, maz ziediem un šaurākām lapām, bet, līdzko tai iedosim barību, tā var izaugt pusotru metru un garāka un gaiļbiksīti ātri nomāks.
Saknes kļūst par pašu augu barību
Loģisks ir jautājums – kur pļava ņem spēku augt, ja to neviens nemēslo? S.Rūsiņa teic, ka jāatceras pļavas evolūcijas gaita. Dabiskie zālāji veidojās ekstensīvās lauksaimniecības laikā, kad minerālmēslu vēl nebija, bet visi kūtsmēsli tika izvesti uz tīrumiem. Vajadzēja saražot pārtiku, un cilvēki uz pļavas nevarēja atļauties likt kūtsmēslus. Zemniekam pļava ir ļoti svarīga, lai varētu pabarot lopus un pēc tam tīrumu, tādēļ laiku pa laikam pļavā var atgriezt barības vielas, un nav teikts, ka, piemēram, 100 gadu periodā mēs pļavu nemaz nedrīkstam mēslot. Viens no veidiem ir pļavu atpūtināt – nopļaut, bet lopus atālā neganīt. Reizi piecos, septiņos gados kūtsmēslus varam uzvest arī uz pļavas, bet tā nedrīkst būt ikgadēja darbība kā tīrumā. Dabiskajā zālājā liela biomasa ir uzkrāta augsnē. Ir augi, kuriem virs zemes redzamā biomasa ir tikai trešdaļa no visas kopējās saražotās biomasas, pārējā ir sakņu masa, kas visu laiku atmirst, sadalās, atdodot barības vielas augiem. Veidojas jaunas saknes, un dabiskajā zālājā sakņu masa nomainās divos trijos gados. Augsnē uzkrājušās barības vielas pakāpeniski tiek izmantotas. Otrs veids ir dabiskie savvaļas tauriņzieži – dedestiņas, vīķi, vanagnadziņi un citi, kas ar gumiņbaktērijām piesaista slāpekli.
Suņuburkšķi un gārsa – neveselības pazīme
Magones, pienenes un usnes dabiskajā pļavā neiederas, jo dabiskajam zālājam viengadīgās augu sugas nav raksturīgas. Ja zālājā redzat magones, balandas, tad visdrīzāk tā ir atmata vai nezāļains tīrums. Magones un rudzupuķes ir tipiskas tīrumu nezāles. Dabiskā zālājā pamatā ir daudzgadīgās augu sugas, un balandas tur nav sastopamas. Reti kad no tīruma būs vēja atnesta magones sēkliņa, iekritusi kurmju rakumā un, nejūtot konkurenci, uzziedējusi. Tā nav ikdiena. Dabiskā zālājā par nezālēm varam saukt tās, kuras izplešas un sāk dominēt pārmēslošanas efekta dēļ. Tipiskākās sugas, kas rāda sliktu zālāja stāvokli, ir lielie čemurzieži – suņuburkšķis, gārsa, smaržīgā kārvele, Sibīrijas latvānis –, kā arī graudzāles – kamolzāle, slotiņu ciesa, dažviet pļavas timotiņš –, palienēs – parastā vīgrieze, miežubrālis un pļavas lapsaste. Šīs sugas nelielā daudzumā ir sastopamas arī veselīgā dabiskā zālājā, bet izplešas un nomāc pārējās augu sugas tikai tad, ja mēslošanas, tajā skaitā smalcināšanas vai pamešanas, dēļ augu barības vielu augsnē ir uzkrājies daudz vairāk, nekā tas nepieciešams dabiskam zālājam.
Labumu gūtu arī mazdārziņi
Latvijas Dabas fonds šogad sadarbībā ar Rīgas domi 20 vietās veido dabiskās pļavas, tomēr ir jautājums – vai pilsētvidē tās iederas? S.Rūsiņa teic, ka šādas aktivitātes ir atbalstāmas, apsveicamas un sen gaidītas. Citviet Eiropā, kur pašvaldības domā par dabas daudzveidības ienākšanu pilsētās, mauriņi vairs netiek tik cītīgi pļauti jau kādus 20–30 gadus. Pilsētās dabisku zālāju reti varēsim izveidot tādu kā lauku ainavā, jo pilsēta atšķiras ar savu intensīvo piesārņojumu, zālāju nobradāšanu. Staidzinot suņus, zālājā nokļūst barības vielas, īpaši slāpeklis, savukārt autotransports vidi piesārņo ar smagajiem metāliem. Lielai daļai pļavu augu pilsētas augsne nebūs piemērota. Bet ir arī daudzi augi, kuri spēj izturēt šādu intensīvāku ietekmi, piemēram, tīrumu pēterene, pļavas dzelzene, sirpjveida lucerna un citi. Pilsētās mauriņus varētu bagātināt ar dažādu sugu augiem un, pļaujot vienu vai divas reizes gadā, atteikties no īszāles mauriņiem un tuvināt tos dabiskajai pļavai. Tas būtu liels ieguldījums jebkurā apdzīvotā vietā, jo palielinātu augu sugu daudzveidību, dotu iespēju vairāk dzīvot un baroties kukaiņiem, pieaugtu apputeksnētāju skaits, no tā labumu gūtu mūsu mazdārziņi un, protams, cilvēki, kuriem nevajadzētu izbraukt ārpus pilsētas, lai ieraudzītu ziedošu pļavas puķi. Varam priecāties paši un pļavas augus mācīt mūsu bērniem.
Eiropā pionieri šajā ziņā ir Nīderlande, Vācija, Beļģija, Šveice, jau vairākus gadus pilsētas pļavas tiek veidotas arī Igaunijā – ielu malās, skvēros var redzēt garāku zāli un ziedošus pļavu augus.
Bioloģijas doktore Tartu Universitātes pētniece Avelīna Helma un zoologs, Igaunijas vadošais zirnekļu pētnieks Marts Meriste izveidojuši uzņēmumu “Nordic Botanical”, kas nodarbojas ar pļavu un augu sēklu ieguvi, kuras tiek izmantotas dažādu zaļo zonu un dārzu ierīkošanā, ainavu atjaunošanā un uzlabošanā. Marts pats uzkonstruējis nelielu sēklu kombainu sēklu savākšanai pļavā. Šī uzņēmuma iegūtās sēklas izmanto arī Latvijā. Igaunijā tiek arī rīkotas akcijas, kuru laikā cilvēki visā valstī ierīko ziedu pļavas, komposta tvertnes un kukaiņu viesnīcas.
Gara zāle nav nekoptības pazīme
Latvijā daudzi uzskata, ka gara zāle, kur nu vēl pļava pilsētā ir nekoptības pazīme. Vai būtu jāmaina cilvēku domāšana? S.Rūsiņa norāda, ka tāda izpratne līdz šim veicināta – par skaistuma etalonu kļuvis mauriņš ar trīs centimetrus īsu zālīti, un privātīpašumos zāle nedrīkst būt augstāka par noteiktu centimetru skaitu – daudzas pašvaldības to noteikušas savos saistošajos noteikumos. Cilvēki baidās no soda, ja zāle būs garāka. Sabiedrība pie tāda skaistuma etalona ir pieradināta, bet jāmaina domāšana, uztvere. Ainavu arhitektiem, pašvaldībām, dabas aizsardzības organizācijām par to ir vairāk jārunā, pretējā gadījumā cilvēks, pieradis pie standarta, izbraucot dabā, arī pļavu sāks uzskatīt par nekoptības pazīmi. Dzīvojot pilsētā, samazinās izjūtas, kuras var piedzīvot, ejot uz skolu, bērnudārzu, darbu, un zūd pieredze, spēja saskatīt dabas vērtību, skaistumu. Cilvēki savā uztverē kļūst arvien triviālāki, baidās no katra kukainīša, zirneklīša un vairs nav gatavi saskatīt dabas skaistumu un vērtību, viņiem pēc tā vairs nav vajadzības. Viņi veikalā pērk maizi, pienu, gaļu, medu un to vairs nesasaista ar kukaiņu un dabas daudzveidību, kas to nodrošina. Tas rada problēmas dabas aizsardzībā, jo cilvēki vairs nav gatavi sargāt dabu.
Jābūt gudrai plānošanai
Domājot par iespējamo pašvaldību saistošo noteikumu maiņu, gan nevajadzētu iekrist galējībā, nosakot, ka neviens nedrīkst zāli nopļaut zemāku par divdesmit centimetriem. Ainavu arhitektiem, dārzniekiem, kas rūpējas par pašvaldību publisko teritoriju apstādījumiem, būtu jāstrādā kopā ar biologiem, vides speciālistiem un jāveicina dažādība. Būtu jāveido mauriņi, kas ir reprezentatīvi, kontrastam atstājot arī dabiski skaisto, ziedošo, pakāpeniski radinot pie domas, ka arī tas ir pieņemami. Pilsētās daudzviet ir pārmēslotas, nomīdītas teritorijas, kur atstāt savā vaļā pļavas būs neglīti un arī nehigiēniski. Rīgā pirms vairākiem gadiem bija mēģinājumi atstāt vairākas teritorijas nepļautas, un tās pārvērtās par vībotņu un nātru laukiem, cilvēki tajos sāka mest atkritumus. Protams, ka sabiedrības reakcija šādos gadījumos ir, ka tas ir neglīti un nav vajadzīgs. Jābūt gudrai plānošanai, atstājot vietu zemajiem augiem un arī pilsētas pļavai, kur tas ir iespējams.
Vajadzīgs valsts atbalsts
Mūsdienās dabiskie zālāji mazās produktivitātes un sarežģīto apsaimniekošanas apstākļu dēļ (pārlieks mitrums, sarežģīts reljefs, mazas platības utt.) nespēj konkurēt ar intensīvi kultivētiem zālājiem, tādēļ to nozīme lauksaimnieciskajā ražošanā ir niecīga un to platība arvien sarūk. Sētie zālāji, kas tiek mēsloti, kā arī periodiski uzarti un pārsēti, parasti ir produktīvāki un var nodrošināt daudz vairāk siena nekā dabiskie zālāji, kas vismaz 20 gadu nav uzarti un mēsloti. Vienīgais veids, kā dabisko zālājus saglabāt, ir veidot gudru lauksaimniecības un dabas aizsardzības politiku un ar finansiālu un cita veida atbalstu veicināt dabisko zālāju dabai draudzīgu apsaimniekošanu un uzturēšanu. Jāsaprot, ka atšķirībā no kultivētajiem zālājiem, kuru galvenais saražotais produkts ir lopbarība un lopkopības produkti – piens, gaļa un citi –, dabiskā pļava ražo bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumus, ko kultivētie zālāji nevar nodrošināt.
Latvijas Dabas fonda projekta “GrassLIFE” mobilais ganāmpulks izveidots 2018. gada maijā, un šī ir jau ceturtā ganību sezona.
Pļava pilskalnā
Kaspars Sniedzītis, Aizkraukles novada pašvaldības izpilddirektora vietnieks
Teritoriju apmēram pusotra hektāra platībā Aizkrauklē, Kalnaziedu pilskalnā, otro sezonu apsaimniekojam kā dabisko pļavu, pļaujot reizi gadā, lai tur neveidotos kūla, ko cilvēkiem patīk dedzināt. Šajā platībā ir diezgan liela sugu daudzveidība. Taču pilsētvidē ir diezgan grūti ievērot visus nosacījumus dabiskās pļavas apsaimniekošanai – pilskalnā tiek svinēti Līgo svētki, tādēļ zāle tur jānopļauj jau pirms Jāņiem, kā arī pļaušanas biežumu ietekmē laika apstākļi – lietus dēļ zāle aug straujāk, tādēļ, iespējams, septembrī to nāksies pļaut vēlreiz, lai novērstu kūlas veidošanos. Pavisam pilsētas nomalēs ir teritorijas apmēram četru hektāru platībā, kuras pļaujam vienu divas reizes gadā, lai neveidotos kūla. Pilsētā iedzīvotājiem gan ir dažāda sakoptības izpratne – daudzi garu zāli saista ar nekoptību.
Likteņdārzā top Ziedu kalns
Armands Vitenbergs, Likteņdārza tehniskais direktors
Pēc Kokneses fonda padomes priekšsēdētājas Sandras Kalnietes ierosinājuma Likteņdārzā izveidot dabisku pļavu mēs šogad Ziedu kalnā apmēram triju hektāru platībā iesējām balto āboliņu, pīpenes, pļavas skareni, sarkano auzeni, ķimenes un citus augus. Blakus kalnam ir margrietiņu lauks apmēram pusotra hektāra platībā. Likteņdārzā zāli pļaujam četras piecas reizes sezonā, bet Ziedu kalnā un margrietiņu pļavā būtu vēlams pļaut tikai vienu reizi, lai sēklas nogatavojas, sasējas un pļavas augi sakuplo. Cilvēki citreiz man prasa, lai parādu, kāds izskatās osis. Līdzīgi ir ar pļavu augiem – daudzi no dabas ir attālinājušies un vairs nezina, kā tie izskatās un kā tos sauc.
