Ar jaunības maksimālismu

2021. gada 27. augusts 00:00

761

Gudra, sirsnīga, simpātiska, atklāta, ar labu humora izjūtu un bez baiļu sajūtas atrasties uz skatuves un kameru priekšā – tā par Kristu Čabli no Lejasciema stāsta klasesbiedri. Varu tam piekrist, kaut iepazinu Kristu nesen nometnē, ko organizēja jauniešu centrs “Bāze”, kad runāju ar jauniešiem par to, kā strādā žurnālisti, kā top raksti. Kad Krista teica, ka arī viņa vēlas nokļūt avīzē, aicināju viņu uzrakstīt pašai par to, kas svarīgs, kas sāp, kas iepriecina savos gandrīz 16 gados.

“Šogad pabeidzu 9.klasi Lejasciemā. Teikšu godīgi, šis pēdējais gads bija ļoti smags, jo pēdējā kopā būšanas gadā mēs, klase, tikām šķirti jau pēc pusotra mēneša skolā. Lai arī mēs visi cerējām, ka varēsim atgriezties skolā, tā diemžēl nenotika. Prieks, protams, bija par to, ka izlaidums tomēr bija, lai arī ne tāds, kā parasti, bet tomēr tikpat skaists, svinīgs un aizkustinošs, jo bez asarām neiztikām.”
Tagad sāksies jauns etaps – mācības vidusskolā

Krista turpinās mācīties vidusskolā Smiltenē, nevis Gulbenē. “Tam ir vairāki iemesli, viens no tiem ir tāds, ka es vēlos paplašināt savas teritorijas tieši hobiju ziņā, vairāk tieši pasākumu vadīšanā. Tieši pasākumu vadīšana vienmēr ir bijusi mana sirdslieta. Lejasciemā esmu vadījusi vairākus pasākumus vai bijusi viena no vadītājiem, vairāk gan šie pasākumi bija tieši skolas organizētie, bet katra man dotā iespēja bija ļoti vērtīga. Tieši tāpēc es gribētu to vairāk attīstīt, jo zinu, ka man tas padodas un es to varu. Tā būs pavisam jauna dzīve, jauni izaicinājumi, dzīve kopmītnēs un mājās došanās tikai nedēļas nogalēs.”

Šī ārkārtas situācija lika meklēt Kristai jaunas aizraušanās. “Vērtīgākais notikums noteikti bija nometne Gulbenē. Šajā projektā bija iekļauta filmēšanās, kas arī man ir ļoti tuva. Galvenā doma bija filmēt stāstus par Gulbenes vēsturi, notikumiem, personībām un nozīmīgām vietām. Pirmais video formāta stāsts jau ir pieejams “Facebook”, pirmais stāsts tika veidots uz Gulbenes pilsētas svētkiem par godu ūdenstornim,” stāsta Krista.
No kļūdām jāmācās
Kādas rakstura īpašības Kristu izceļ starp vienaudžiem? “Es teiktu – man ir atbildības sajūta, sapratne pret otru, drosme, sirsnīgums, atvērtība, iznesīgums, atklātība un nebaidīšanās pieļaut kļūdas, jo tās mūs tikai stiprina, un no kļūdām patiešām var ļoti daudz mācīties. Redzot, kā daudzi cilvēki pie mazākās kļūdas vēlas atmest ar roku kādam savam sapnim vai mērķim, es cenšos viņus no tā atrunāt un pastāstīt to, ka kļūdīties ir cilvēcīgi un, mācoties no šīm kļūdām, mēs varam daudz ko izdarīt vēl labāk. Arī es dzīvē esmu pieļāvusi kļūdas un tāpēc gribējusi padoties, bet man blakus bija pareizie cilvēki, kas mani atbalstīja un vienmēr teica, ka man ir jāsaņemas, ir jāiet un jādara, jo bez darba, vēlēšanās un mērķtiecības tik tiešām nekas nenotiek. Viss ir iespējams, viss reiz piepildās, ir tikai jātic un blakus jums jābūt pareiziem cilvēkiem. Man ir arī nācies vilties cilvēkos, bet arī šī vilšanās mani pēc tam tikai stiprināja un lika darīt vēl vairāk,” saka Krista.
Paldies par atbalstu un sapratni skolas laikā Krista saka skolotājām. “Ar vēstures skolotāju Inesi Žīguri man sanāca tikties arī tajā laikā, kad mēs mācījāmies attālināti, jo līdztekus mācībām es gatavojos arī vēstures olimpiādei, kas arī man bija kā jauns izaicinājums, taču arī šis izaicinājums attaisnojās – olimpiādē ieguvu otro vietu, kas tiešām bija negaidīti, bet arī pierādījums tam, ka smags darbs un mērķtiecība atmaksājas.”
Atzīmes vienmēr bijušas svarīgas
Skolotāja I.Žīgure par Kristu saka: “Manuprāt, viena no labākajām īpašībām, kas palīdzēs Kristai arī turpmāk, ir uzņēmība – nebaidīšanās no izaicinājumiem un drosme mesties nezināmajā. Kad vajadzēja piedalīties vēstures olimpiādē, Krista, daudz nedomājot, uzreiz pieteicās. Lai gan Krista nav tipiska teicamniece, viņa cītīgi gatavojās, un rezultāts neizpalika – izcīnīta otrā vieta. Par rezultātu viņa pati bija patīkami pārsteigta. Ko gan tur brīnīties – uzcītīgs darbs vienmēr atmaksājas! Kristu raksturo viņas smaids, lai arī kādreiz viņai ir gadījusies “melnā svītra”. Satiekot Kristu, viņa vienmēr smaida. Domāju, ka Kristas mērķtiecība, uzņēmība un pozitīvais skats uz dzīvi ir viņas galvenās atslēgas visu iecerēto mērķu sasniegšanai.”
“Par to, ka es neesmu tipiska teicamniece, skolotājai piekrītu, bet šos pēdējos divus gadus es īpaši biju saņēmusies, un arī visus iepriekšējos gadus kopējā vidējā atzīme nekad nebija zemāka par 7. Atzīmes man vienmēr ir bijušas svarīgas, vienmēr ir gribējies, lai viss būtu labāk. Par atbalstu, sapratni un iedrošināšanu esmu pateicīga arī savai klases audzinātājai Ligitai Antiņai. Viņa vienmēr prata uzklausīt, dot padomus, lai arī dažreiz sanāca pastrīdēties, tomēr visus šos gadus viņa mums bija vislabākā skolotāja. Protams, mans vislielākais paldies ģimenei, radiem un draugiem. Kur mani tālāk aizvedīs dzīve, kādas iespējas pavērsies, to rādīs laiks. Šobrīd esmu ļoti pateicīga visiem, ar kuriem mani dzīve ir savedusi kopā. Visi man kaut kādā ziņā ir palīdzējuši – vai nu devuši mācību uz visu atlikušo mūžu, vai arī kļuvuši par ļoti tuviem un mīļiem cilvēkiem.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar jaunības maksimālismu

Kategorijas