Trīs gulbenieši, rīdzinieks un balvenietis ar apvidus automašīnām izmēģina kalnu ceļus

2021. gada 27. augusts 00:00

2043

Trīs gulbenieši, rīdzinieks un balvenietis ar apvidus automašīnām izmēģina kalnu ceļus

Ivo Gereišs stāsta, ka ideja par šādiem braucieniem viņam radās pirms pieciem gadiem. “Tad nopirku savu pirmo apvidus auto ar standarta aprīkojumu, sarunāju ģimeni, radus, draugus un devos pirmajā tālākajā braucienā tieši uz Karpatiem. Ar to pietika, lai “saslimtu”, un visticamāk, ka uz visu mūžu.”

Kaspars Ozers atzīst, ka Ivo uzrunāja arī viņu. “Toreiz es vēl domāju, bet nu jau šī “slimība” ir pielipusi arī man, it sevišķi pēc ceļojuma uz Murmansku pirms vairākiem gadiem, kur devāmies ar divām mašīnām. Tā kā pandēmija ieviesa savas korekcijas un ceļošana bija liegta, sapratām, ka laiks gatavoties nopietni, un iegādājāmies jaunu “apvidnieku”, kurš tika pārjaukts līdz pēdējai skrūvei un pārtaisīts tieši šim braucienam uz Karpatiem. Nu labi, ka sieva pieņēma to, ka gadu nācās zem mašīnas pagulēt, arī sestdienās un svētdienās, pasūtīt lērumu speciālu detaļu un iztērēt kaudzi naudas. Tagad mēs jūtam atšķirību, ko nozīmē Murmanskas brauciens ar standarta auto un ko šis, kad mašīna ir aprīkota ar vinčām, rācijām, speciālām riepām un dziļie lauki vairs nav nekāds šķērslis.”

– Vai auto bija taisīts tieši šim mērķim?
Ivo: – Šis “autiņam” bija tāds pārbaudes brauciens, lai novērtētu to darbībā, atrastu nepilnības un pārbaudītu izturību. Tāpēc arī Karpati, jo pie mums nav tādu kalnu, akmeņu, bezceļu un nelīdzenumu. Tādus pacēlumus, nogāzes un grūtības pakāpi pie mums vispār neatrast. Ja viss sakārtosies, tad drīzumā atkārtosim, tikai tagad no Rumānijas puses pameklēsim ceļus, bezceļus un neceļus, un tad jau vairākus gadus izsapņotajā ne mazāk ekstrēmajā braucienā uz Āfriku. Šim braucienam pamati jau ir ielikti, vajadzīgs vien loģisks turpinājums. Katrā gadījumā tā būs Sahāra. Starts ir Budapeštā Ungārijā un finišs Rietumāfrikā, visticamāk, Mali.
– Vai Ukraina jūs sagaidīja ar atplestām rokām?
Ivo: – Ukrainā mūs visvairāk pārsteidza tas, ka visi ir draugi, visi gatavi palīdzēt un par mums zina. Izrādās, ka padomju gados guculi, ar ko mēs saprotam Latvijas viesstrādniekus pārsvarā no Austrumukrainas, gandrīz katrs trešais ir pabijis Latvijā un atceras tikai to labāko. Kāds nacionālā parka darbinieks, uz mašīnas ieraugot uzrakstu “Gulbene”, vēlējās kavēties atmiņās par savas dzīves trim gadiem, ko pavadījis tieši mūsu pilsētā.
Kaspars: – Visa brauciena laikā mēs satikām ļoti daudzus cilvēkus, kuri savā laikā pabijuši Latvijā un tieši Vidzemē. Tie pārsvarā bija vīrieši virs piecdesmit, un katram gribējās kaut ko atcerēties.
– Pastāstiet mazliet par maršrutu!
Ivo: – Nu principā jau izstrādāts tas bija, bet, ja ieraudzījām ko skatāmu vai mums to ieteica redzēt, tad, protams, mēs garām to nelaidām. Prioritāte šoreiz bija daba. Kalni, meži, upītes un, jo tālāk no civilizācijas, jo labāk. Latvija, Lietuva, Polija, Ukraina – principā bez aizķeršanās, gar Ļvovu, kas izrādījās ļoti skaista pilsēta, tad jau sākās Karpati. Tālāk jau ir tikai mazas sādžas, lielo pilsētu vairs nav un jāsāk meklēt ekstrēmāki ceļi.
– Kā ar sadzīves apstākļiem?
Ivo: – Bija jau mums līdzi arī teltis, bet principā – viesu mājas, kāda viesnīca bija pat uzaicinājums pārnakšņot kā ciemiņiem. Jāteic, ka guļvietu serviss viņiem ir ļoti augstā līmenī – viss kā Eiropā, tikai cenas krietni zemākas. Un secinājām, ka Ukraina ir ļoti modernizējusies pēdējos piecos gados. Tas jāsaka par ceļiem, “benzīntankiem” un atpūtas iespējām. Tālāk kalnos, protams, ir tikai vietējo iebraukti ceļi, bet, tā kā pamatsegums ir akmeņi, tad dubļu un spolēšanas iespēju tur nav. Toties ir dažāda veida izskalojumi un kāpumi, kad bez vinčas iztikt nevar. Reiz uz robežas starp mežu un plikajiem kalniem jau labā krēslā satikām vietējo Koļu. Viņš saka: nav ko te teltis celt, laižam atpakaļ uz mežu pie manis ciemos. Mēs arī piekritām.
Kaspars: – Starp kokiem nu knapi iebraucām. Jau 40 gadus viņš tur dzīvo kā Robinsons Kruzo un jūtas laimīgs. Elektrības nav, ūdens pa grāvīti no kalniem attek, pārtiek no tā, ko daba sniedz, bet uzņemšana sirsnīga un emocionāla. Nu ticiet vai ne, bet tur bija tāda īpaša aura! No rīta prombraucot parādīja mums, kur mājas atslēgas stāv – lai izmantojam, kad vien vajag, jo viņš pats mēdzot kalnos pat pa mēnesim aizklīst. Šādiem cilvēkiem tur ir liela nozīme, jo sakaru nav un nākamo ganu vai kādu staigātāju pēc pārdesmit kilometriem var satikt. Principā tur viss pastāv uz savstarpējo sapratni un komunikāciju.
– Vai bija arī ekstrēmi piedzīvojumi?
Kaspars: – Ekstrēmi reizēm bija braukšanas apstākļi, ne piedzīvojumi. Pirmajā stāvajā kāpumā, kurā “uzvinčojāmies”, nedaudz trāpījām pa lielāku akmeni un pabojājām kardāna piedziņu, bet, tā kā kādu gabalu atpakaļ bijām manījuši servisu, mēs atgriezāmies un dīvainā kārtā pat dabūjām vajadzīgo detaļu, kuru vietējie labprāt nomainīja. Ekstrēmi ir tas, ka reizēm, braucot kāpumos, tev izliekas, ka guli, nevis sēdi savā mašīnā, un priekšā redzi tikai debesis.
Ivo: – Dažviet ekstrēmi bija paskatīties ārā pa logu, kad saproti, ka kļūdīties tu nevari, jo ripot lejā vajadzēs ļoti tālu. Viens vietējais, kuru satikām pie ezera, tā arī pateica: kalni kļūdas nepiedod – un skaidroja, ka tālāk braukt var, bet dažās vietās jābūt ļoti, ļoti uzmanīgiem.
– Vai tie, kuri vēlas, varēs ko vairāk uzzināt par ceļojumu?
Kaspars: – Šis tas jau ir salikts sociālajos tīklos, bet materiāla ir ļoti daudz. Vajadzētu jau kaut ko uztaisīt no tā visa, ko Jānis safilmēja un safotografēja, lai ir, ko cilvēkiem parādīt, bet, kā smejas par kurpnieku, kuram švaki ar kurpēm, tā mums pagaidām švaki ar tiem profesionālajiem kadriem. Bet gan jau ar viņu vienosimies, jo gribas pateikties arī draugiem, radiem un vietējiem uzņēmējiem, kuri mūs atbalstīja, kā nu kurš spēja. Galu galā es sapratu, ka bez viņiem tas būtu daudz smagāk. Arī pats brauciens nebija viegls, bet, neskatoties uz to, jau mājupceļā atkal “štukojām”, kur vēl varētu aizlaist.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Trīs gulbenieši, rīdzinieks un balvenietis ar apvidus automašīnām izmēģina kalnu ceļus

Kategorijas