Dēliņš

2021. gada 31. augusts 00:00

Vallija izlēma: šo nakti viņa pavadīs mājās kopā ar dēliņu, no rīta atbrauks uz slimnīcu pie Vitolda un pavadīs pie viņa visu dienu. Turēs vīra plaukstu, palaikam noglāstīs vēso pieri un atcerēsies savus skolas gadu piedzīvojumus. Vitolds ne reizi vien atzinis: viņam patīkot, kā Vallija par tiem stāstot. Ja slimnieka stāvoklis būs stabils, tad viņa dosies pie Valdiņa tēva Edgara un palūgs viņus abus ar Ilmāru aizvest uz Vidzemi, uz mātes bērēm. Vallijai šķita, ka atradusi vislabāko kompromisu starp pienākumiem pret visiem trim viņai dārgajiem cilvēkiem, tomēr, ieraugot Ilmāra nomākto seju un zilpelēkos riņķus zem acīm, Vallija saprata: visvajadzīgākā viņa šobrīd ir dēliņam.
Cieši apskāvušies kā kādreiz bērnībā, māte ar dēlu to nakti pavadīja nebeidzamās sarunās. Vallija iesāka tā piesardzīgi: ar sirsnīgāko un skaistāko kopīgo mirkļu atcerēšanos, Ilmāra istabas un sporta laukumu ierīkošanu, draudzību ar Valdiņu, ciemošanos pie vecmammas Vidzemē… Tad nāca kārta paskaidrojumiem – kāpēc viņa vīram un dēlam noklusējusi par vecmammas nāvi… Ilmārs pats bija sapratis, ka tēva sirds vājuma cēlonis meklējams kolhoza priekšsēdētāja apciemojumā, jo viņš, kaut arī labu nodomu vadīts, atnāca ar negaidītu sēru vēsti… Pirms tēvs zaudējis samaņu, viņš vēl paspējis nočukstēt: “Nevaino māti…” Tātad – viņš bija nojautis, ka Ilmārs jautās mātei: “Kāpēc tu neko mums neteici?”

Vallija netaisnojās, viņa tikai ļoti sīki dēlam atklāja tēva dzīvesstāstu, sākot no Vitolda nabadzīgās pirmskara bērnības, karalaika radītā trūkuma un mātes slimības, līdz pat notikumiem Krievzemes taigā, kas pašai Vallijai līdz galam nebija īsti skaidri. Nenoliedzami, katrs no šiem skarbajiem dzīves nospiedumiem atstājis iespaidu uz Vitolda veselību un novājinājis sirdi, tāpēc vēl ne tik sen ārsts Vallijai piekodinājis pasargāt vīru no jebkādiem satraukumiem. Kā gan šādā situācijā pasniegt ziņu, ka sievasmāte atrasta pagalmā mirusi, jo bez detaļām jau tāpat neiztiktu?
Ilmārs īsu brīdi klusēja, tad puiciski uzmeta lūpu:
– Vismaz man taču tu varēji pateikt?
“Nē, nevarēju,” Vallija nodomāja, “jo tevi es vēl mazāk gribēju uztraukt.”
– Tu spēsi man piedot? – viņa piekļāva seju dēliņa pakausim. – Tici, es domāju, ka tā visiem būs labāk...
Ilmārs klusējot pamāja ar galvu un vēl ciešāk piekļāvās mātes plecam. Bērnībā viņš tā mēdza darīt brīžos, kad ilgojās pēc glāsta, vēlāk – kad lūdza piedošanu un vēlējās būt saprasts.
– Būs labi, viss būs labi, – Vallija čukstus skaitīja savu pēdējā laikā nozīmīgāko mantru. – Mums viss būs labi.
Atlikušo nakts daļu viņi runāja par mātes bērēm un mājas pārdošanu, par naudu, kas noderēs Ilmāra studijām, par to, kā iepriecināt tēvu, kad viņš atgriezīsies mājās… Vairāk gan runāja Vallija, Ilmārs paguris zvilnēja mātei blakus un klausījās viņas mierinošajā balsī.
Nākamajā dienā Vitolda veselības stāvoklī redzamu izmaiņu nebija, lai gan Vallijai šķita, ka ārsts izskatījās bažīgāks un māsiņas biežāk apraudzīja pacientu. Palaikam notrīsēja Vitolda acu plakstiņi, pirkstu galos vibrēja tikko samanāmi dzīvības impulsi. Visai norūpējusies, Vallija vakarpusē jautāja ārstam, vai vienas dienas prombūtne vīra stāvokli nepasliktinās. “Mēs visu kontrolējam,” kā allaž atbildēja ārsts un mudināja Valliju doties mājup. Agri no rīta viņa kopā ar Ilmāru iesēdās Edgara mašīnā, lai dotos uz mātes bērēm.
Šī diena Vallijas atmiņā palikusi visai neskaidri, jo, kaut arī Hedviga visu bija lieliski izkārtojusi un mātes izvadīšana noritēja godam, viņas domas nepārtraukti atgriezās pie Vitolda slimnīcā. Tāds neizprotams nemiers, trauksme un vainas sajūta palaikam saules pinumā sēja ciešu mezglu, un, citiem neredzot, Vallija somiņā meklēja sirdszāles. Tā tik vēl trūka, ka arī viņa – tepat… nokritīs un necelsies. Paliks par zemi un varbūt kāda atmiņām… Kas viņu apglabās? Dēliņš? Vitolds? Viņus nedrīkst uztraukt! Tad jau nudien labāk tepat un uzreiz, gan jau Hedviga zemes virsū neatstās.
Doma par iespējamo pašas nāvi tik ļoti pārņēma Vallijas prātu, ka palaikam Ilmāram nācās iebakstīt mammai sānos, kad viņa, savu izjūtu pārņemta, nedzirdēja kāda klātpienācēja teikto vai jautāto. Vallijas izklaidības dēļ sarunu ar mātes mājas pircēju Hedviga pārcēla uz vēlāku laiku. Sagaidījusi uz kapu kopiņas nogulstam pēdējos ziedus, aizbildinājusies ar vīra kritisko stāvokli, Vallija sēdās Edgara mašīnā un steidzināja doties atpakaļ ceļā. “Kaut tikai paspētu…” prātā pulsēja tikai viena doma. “Kaut tikai…”
– Mēs jūs jau meklējām, – nodaļas galvenais ārsts saudzīgi saņēma Vallijas plaukstu. – Diemžēl man ir tikai skumjas ziņas. Jūsu vīra sirds pirms pāris stundām pārstāja pukstēt. Mēs...
Tālāko Vallija nedzirdēja, jo smagums, kas jau labu laiku bija krājies pakrūtē, izpletās smacējošā mākonī, asi iedzēla deniņos, sievietes kājas saļima, un Vallija ieslīga visaptverošā tumsā. Kaut kad naktī viņa uz īsu brīdi pavēra acis, ieraudzīja blakus krēslā zvilnošo Ilmāra stāvu un, sekli ieelpojusi, aizvēra plakstus. Virs galvas nomierinoši pīkstēja jau iepazītā monitora signāls, no sistēmas viņas dzīslās nesteidzīgi ieritēja turpmākās dzīves avanss…
– Jūsu mātei nepieciešams miers, nekādu satraukumu, – Ilmāram pieteiks ārsts, un puisis dosies pie Jāzepa un Veltas pēc palīdzības, tikai Vallija jau to neuzzinās.
– Galvas smadzeņu asinsizplūdums, citiem vārdiem sakot – insults, – Veltai un Ilmāram skaidros ārsts un nekavēsies stāstīt par turpmāko ārstēšanu un nākotnes izredzēm. Par līdzšinējo darbu gan būšot jāaizmirst, bet gan jau izdošoties atrast kaut ko laika īsināšanai.
– Vīra bēres? – viņš aizdomāsies. – Varbūt jums ir tuvinieki, kas par tām varētu parūpēties?
Ilmārs izmisumā iešņukstēsies, bet viņu izglābs Veltas plauksta uz pleca:
– Mēs ar Jāzepu parūpēsimies.
Visu sargājošā, zāļu izraisītā migla no Vallijas domu pasaules sāka izklīst tikai devītajā dienā. Gandrīz nedēļu pavadījusi bezkaislīgajā Morfeja pasaulē, viņa soli pa solim rausās no tās laukā. Uz nenovēršamo sarunu par nesenajiem notikumiem un zaudētajiem tuviniekiem ārsts bija uzaicinājis slimnīcas psihoterapeiti, bet viņa pievīla gaidītās cerības. Strikti noraidījusi ārstes palīdzību, Vallija pieprasīja atvest dēliņu, bet vīra nāvi vispār aizliedza pieminēt. Viņa jau sen bija pieņēmusi lēmumu: sargāt un saudzēt visdārgāko, kas viņai atlicis. Viss pārējais jau ir pagātne, ko neizmainīt.
Diemžēl neviens viņu nespēja pasargāt no atgriešanās mājās, kur viss atgādināja par ne tik seno kopdzīvi ar Vitoldu. Velta ar Jāzepu gan pieteicās palīdzēt visu pārkārtot, ja Vallija to gribēšot, bet viņa – aizliedza. Lai viss paliekot vecajās vietās! Vitolda gars vēl esot kopā ar viņiem. Lai viss stāvot tā, kā mājas saimnieks nolicis!
Visai drīz Velta saprata, ka ar Ilmāra prasmēm Vallijas aprūpei nepietiks, bet līdz braucienam uz sanatoriju vēl laiciņš jāpagaida. Varbūt tomēr esot kāda radiniece vai draudzene, kura varētu izpalīdzēt? Tikai tagad Vallija atcerējās savu seno draudzeni Mudīti, kurai labu laiku ne rindas nebija uzrakstījusi, un palūdza Veltai viņu sazvanīt. Par laimi, Mudīte ieradās nekavējoties. Bērni esot izauguši, mazbērnu vēl neesot, kas gan viņu varētu kavēt? Tikai vēlāk Vallija atzina, ka senās draudzenes klātbūtne ar priecīgo čalošanu un nenogurdināmo rosīgumu izrādījušās vislabākās zāles – trīs dienu laikā, ko Mudīte pavadīja Vallijas mājās, kopīgiem spēkiem ar Ilmāru tika paveikts neiespējamais. Vallija draudzenei vēl arvien ļoti uzticējās, tāpēc nepretojās viņas ieteikumiem un atļāva visu: gan divām istabām pārlīmēt gaišākas tapetes, gan nomainīt logu aizkarus, gan izmest ieplīsušos, kaut arī ļoti iemīļotos traukus. Pārņemta ar nez kur sagrābstītām austrumu zinātnes fen-šui idejām, Mudīte pārkārtoja mēbeles, līdz Vallijai bija jāatzīst: šādi nudien ir vieglāk, ērtāk un gaišāk. Tad enerģiskā draudzene aizbrauca, bet Vallija posās uz sanatoriju. Tur pavadītajās divās nedēļās viņa atguva spēkus pieskarties senajām brūcēm, kas līdz šim izrādījās nesadzijušas. Viņa izlēma: līdzko atgriezīsies mājās, kopā ar Ilmāru dosies uz Vitolda kapa vietu.
Kaut kad vēlāk, kad vasara jau tuvojās beigām, ciemos ieradās Hedviga, atveda mātes mājas pārdošanas dokumentus un naudu, ko mājas jaunais saimnieks jau bija sagādājis. Iespiedusi pabiezo aploksni Ilmāram rokās, Vallija nopūtās – vēl vienam gadam pietikšot.
– Es nemācīšos, – klusā balsī paziņoja Ilmārs. – Iešu strādāt. Remontdarbnīcā šo to esmu iemācījies, bet tā nauda mums noderēs tavas veselības stabilizēšanai.
Kaut arī Vallija šo domu bija nojautusi virmojam gaisā – varbūt no Ilmāra sarunām ar Jāzepu, dēliņa teiktais viņu pārsteidza. Un kā tad Ilmāra izglītība, mērķi un sapņi par galvaspilsētu? Un labais atalgojums? Tik daudz un tik tālu soli pa solim bija iets, lai pamazām sasniegtu to, ko Ilmārs ar savām spējām nobija pelnījis! Vai tiešām viņas veselība – slinkais prāts un nevarīgās rokas – ir tas klupšanas akmens, aiz kura aizķersies dēliņa nākotne?
Šī diena izveidojās kā krass pagrieziena punkts Vallijas dzīvē. Uzlikusi “ilgi spēlējošu plati” ar pamatdomu “ak, ja vien es nebūtu izdarījusi tā, tad viss būtu noticis citādāk”, viņa to skandināja vairākus mēnešus. Vallijas sirdsēsti neapstājās pie svaigākajiem notikumiem, tie aizsniedzās pat līdz tai bērnības dienai, kad pār lūpām nejauši izsprukušo vārdu “kuce” tēvs bija iznīcinājis ar slapju pļauku pa muti un ar to aizdambējis jebkādas siltākas jūtas abu starpā. Ilmārs gan centās māti mierināt – kāda jēga to visu tagad pārcilāt, tā ir pagātne, ko vairs neizmainīt. “Ir jādomā par nākotni,” viņš teica, saudzīgi saņēmis mātes plaukstas savējās. Tas izrādījās Vallijas prātam visnomierinošākais žests, viņa it kā atslāba, atlaida nemierīgās domas un visbiežāk pēc īsa laiciņa iesnaudās.
Diena, kad Ilmārs uzsāka darbu remontdarbnīcā, Vallijai šķita bezgalīga. Visu dienu sēdēdama pie loga, gaidot pārnākam dēliņu, viņa bija atklājusi jaunu “ilgi spēlējošo plati”– “ka tikai ar viņu kaut kas nenotiek!”. Iztēle Vallijai izrādījās spilgta, un Ilmāram nenācās viegli kliedēt viņas bažas un pierādīt pretējo – cik viņa darbs ir drošs. Saņēmis mātes plaukstas savējās, viņš vispirms Valliju nomierināja un tad ķērās pie vakariņu gatavošanas un citiem mājas darbiem. Tā tas turpinājās vairākus mēnešus, līdz Ilmāra pārgurumu pamanīja Jāzeps. Velta izlēma Vallijai atrast aprūpētāju.
Viņām paveicās – pensionētā medmāsa Silvija izrādījās īstais cilvēks, kas neticami labi iederējās Vallijas dzīvē. Viņa prasmīgi veica ne tikai aprūpes darbu, bet iemanījās arī koriģēt “ilgi spēlējošās plates”. Tas gan nenozīmēja, ka mazinājās Ilmāra loma mātes dzīvē – viņam joprojām ik dienas nācās ieaijāt mātes plaukstas, uzklausīt viņas žēlabas un pirms gulētiešanas noaut kājas. Tad atklājās, ka Vallijai ar šiem īsajiem tuvības mirkļiem vien nepietika, viņa izdomāja jaunus… niķus. Īsajās pastaigās Vallija daudz stabilāk jūtoties pie Ilmāra elkoņa. Silvijas gatavotais kakao esot pliekans, dēliņam tas sanākot daudz biezāks un gardāks. Lai arī cik saudzīga esot aprūpētājas roka, dēliņš mātes matus sukājot maigāk.
Silvija reti kad iebilda šiem apgalvojumiem, tomēr arvien biežāk sarunās ar Valliju ieminējās par Ilmāra personīgo dzīvi: par viņa interesēm, atpūtu un brīvo laiku. Sākumā Vallija izlikās nesaprotam šos netiešos mājienus, vēlāk spītīgi turējās pie sava: vai tad viņa ar savām bezgalīgajām rūpēm un pūlēm neesot nopelnījusi kaut mazu drusciņu dēliņa mīlestības? Silvija neatkāpās un mudināja padomāt par nākotni: vai šādi – dēlu turēdama sev cieši pie sāna – Vallija cer sagaidīt mazbērnus? Izbrīns Vallijas acīs lika saprast, ka tik tālu viņa vispār nebija aizdomājusies. Mazbērni… Šķiet, viņa tos nemaz negribēja. Vai varbūt tomēr?
Bet tad jau… pirms tam vēl vajadzīga vedekla, Ilmāram sieva. Viņas dēliņam! Un tad jau Ilmārs mīlēs tikai viņu! Bērnus! Rūpēsies par viņiem, sukās matus, ģērbs un vedīs pastaigās. Vēl izdomās aizbraukt dzīvot citur... Kas tad mīlēs Valliju?
Nē, viņa noteikti negribēja dalīties! Ne dēliņa mīlestībā, ne pastāvīgā vietā pie plīts un galda! Vēl viena saimniece mājās? Nekādā gadījumā!
Silvija gan gribēja jautāt, vai Vallija ir prasījusi paša dēliņa domas, bet tāpat jau zināja atbildi: Ilmārs apgalvos, ka ir labi tā, kā ir, viņam neko vairāk nevajag. Vismaz ne pagaidām. Varbūt vēlāk, kaut kad, kad mātes blakus nebūs, domas mainīsies, jo – viens palikt negribēs… Varbūt tad viņš noskatīs kādu vientuļnieci sirmgalvi, lai neizpaliktu ierastās īsās pastaigas un blakus būtu plaukstas, ko ieaijāt, jo – citādi jau viņš nepratīs…

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dēliņš

Kategorijas