30 stundās uzveic Monblānu

2021. gada 3. septembris 00:00

746

Fantastisku un neaizmirstamu pieredzi ir guvusi novadniece Linda Boldāne, kura piedalījās grūtākajā, bet tajā pašā laikā populārākajā un pieprasītākajā ultramaratonistu skrējienā Eiropā – Monblāna skrējienā.
“Pilna cilpa – 170 kilometri – ap Monblānu tika veikta 29 stundās un 11 minūtēs. Tā bija apbrīnojama pieredze, piepildīta ar prieku, sāpēm, cīņu, mācībām un neskaitāmiem smaidiem. Kā iespējams kaut ko tādu paveikt? Visticamāk, ar neatlaidību, patiesu mīlestību pret šo sportu un aizrautību,” saka Linda.
Svarīga arī mentālā sagatavotība
Linda stāsta, ka tiek uzskatīts, un arī viņa pati piekrīt tam, ka ultramaratona skriešanai noteikti ir nepieciešama ne tikai fiziskā, bet arī mentālā sagatavotība – neļaut sev sabrukt, nesākt sevi pārlieku žēlot, kad ir grūti, kad ir sāpes un spēka izsīkums. “Skrienot 30 stundas, ir gan priecīgi brīži, gan mazāk priecīgi, un tad ir jāspēj sevi pastumt uz priekšu, motivēt un atgādināt sev, kāpēc esmu kalna galā vai kalna pusceļā. Ultramaratonos, kas notiek šādos apvidos, nekad īsti nevar paredzēt, kā konkrētajā skrējienā reaģēs ķermenis. 170 kilometri – tas ir daudz, un var notikt daudz kas,” stāsta skrējēja.
Kā vienu no problēmām, ar ko saskārās Linda, viņa min apavus. Aptuveni distances 20.kilometrā sapratusi, ka nav izvēlējusies atbilstošākos apavus, kas noveda pie tā, ka viņas kāju pirksti tika saspiesti, atdauzīti pret akmeņiem, līdz ar to skriet bija sāpīgāk, lēnāk.
Vēl viena problēma, ar ko saskaras skrējēji, esot pareizs uzturs. “Lielākoties tiek ēstas sporta želejas. Tās var pielīdzināt tādiem ļoti saldiem sīrupiem, bet 30 stundas dzīvot ar šādu pārtiku nav tas labākais, jo tas var kairināt kuņģi. Skriet ar sāpošu kuņģi – tas nenovedīs ne pie kā laba. Šoreiz mans kuņģis sadarbojās un tika patērēta arī cita veida pārtika – dažādi augļi, kartupeļu biezputra. Organismam tomēr tas arī ir nepieciešams,” stāsta Linda.
Šajā skrējienā Lindu pārsteidza vēl kāda problēma, ko pirms tam nekad nebija piedzīvojusi, – redzes komplikācijas, kas rodas pie intensīvas un ilgstošas slodzes dažādā temperatūrā. “Man, skrienot naktī, sāka parādīties miglaina redze un sajūta bija tāda, ka uz pasauli skatos it kā caur plēvi. Tas apgrūtināja skriešanu, īpaši lejā no kalniem, jo takas tur ir ļoti akmeņainas un sakņainas. Viens nepareizs solis var novest pie sāpīgiem kritieniem vai pat novelšanās pa krauju,” saka Linda.
Visticamāk, atkal atgriezīsies
Par spīti visām grūtībām un izaicinājumiem Linda ir gandarīta par paveikto. Sacensībās bija iespēja skriet dažādās distancēs. Pirms tam Linda jau bija skrējusi 100 kilometru distancē, bet šoreiz izlēmusi piedalīties garākajā distancē, kas ir pilns aplis ap Monblānu.
“Augstākais punkts, kādu mēs sasniedzām trasē, bija 2,5 tūkstoši metru virs jūras līmeņa. Šīs sacensības tiek dēvētas arī par olimpiskajām spēlēm taku skriešanā. Nolēmu tajās piedalīties, jo tā ir iespēja stāvēt uz vienas starta līnijas ar pasaules ranga elites skrējējiem un kaut kādā mērā arī mēroties spēkiem ar viņiem. Iepriekšējos gados, kad skrēju 100 kilometru distanci, centos iekļūt “top 10” sieviešu konkurencē, bet vienā gadā paliku 11.vietā, nākamajā gadā – 12.vietā. Tad nolēmu, ka šogad ir jāmēģina pilnā distance. Izdevās izcīnīt 11.vietu, bet “top 10” atkal man ir gājis secen, kas nozīmē, ka es, visticamāk, atkal atgriezīšos šajās takās un mēģināšu uzlabot savu rezultātu. Esmu pilnīgi apmierināta ar sasniegumu šajā reizē, jo pirms tam nebiju skrējusi tik ilgi un tik garu distanci ar tādiem kāpumiem. Bija ārkārtīgi interesanti, kā tas viss izvērtīsies, jo nezināju, kā reaģēs muskuļi, organisms kopumā bezmiega intensīvā fiziskā režīmā,” stāsta Linda.
Lai piedalītos šajās sacensībās, pirms tam bija jāizpilda noteikti kritēriji, proti, jānoskrien līdzvērtīgas sacensības, kur tiek piešķirti punkti par to, ka cilvēks ir veiksmīgi finišējis, un tas apliecina to, ka viņam ir pa spēkam arī veikt šāda veida distances, kas ir tik izaicinošas. “Visiem sportistiem uz sacensībām jāņem līdzi obligātais ekipējums, kas sastāv no dažāda veida apģērbiem, folijas segas, elastīgās saites un cita, kas var paglābt kādā neparedzētā situācijā augšā kalnos, jo laika apstākļi ir ļoti mainīgi, īpaši temperatūra un vēja brāzmas mainās ļoti krasi. Visa iedzīve jāņem sev līdzi uz muguras,” stāsta Linda.
Tā ir brīvības sajūta
Lai pabeigtu konkrēto distanci, ir kontrollaiks – maksimālais laiks, kurā jāpabeidz konkrētā distance. Lindas kontrollaiks bija 46 stundas. “Pa ceļam ir kontrolpunkti, kuros nodrošina ēdināšanu, padzeršanos, ir medicīniskā palīdzība. Tajos tiek piestāts un tiek ieturētas pauzes. Var piesēst uz brīdi, jo tad tiek atjaunoti ēdiena rezerves krājumi, jo pilnīgi visu nest sev uz muguras nav efektīvi. Ir cilvēki, kas šajos kontrolpunktos paguļ, atpūšas, pārģērbj drēbes, apavus, bet man maksimālais laiks, ko pavadīju kādā no kontrolpunktiem, bija aptuveni 10 minūtes. Principā tiek skriets bez apstājas, bez miega, bez mirkļa baudīšanas, un tas ir iemesls, kāpēc diezgan daudz ko neatceros no trases apkārtnes skaistajiem skatiem, ko cilvēki mēdz aprakstīt. Fokuss visu laiku bija uz to, kas notiek zem kājām, jo viens skatiens uz augšu un neveiksmīgs solis var novest pie izmežģītas potītes vai kritiena, un tas kalnos ir ļoti bīstami,” uzsver Linda.
Būšana kalnos, fiziskā piepūle, grūtuma izjušana, kas mijas ar pacilātību, pateicību un saplūšanu ar dabu, sniedz Lindai brīvības sajūtu un labsajūtu. “Tā ir kaut kādā mērā sava iekšējā “mežonēna” izlaišana uz āru,” atzīst Linda. Viņa ar skriešanu aizrāvās jau 16 gadu vecumā, sākotnēji pieveicot 2,5 kilometrus, kas viņai šķita jau liels sasniegums. “Bet distances kļuva garākas. Esmu skrējusi pusmaratonus, arī šosejas maratonu Parīzē. Pēc tam savu enerģiju veltīju taku skriešanai, un tas kaut kā izauga līdz distancēm, kas ir garākas, izaicinošākas un vairāk dabā,” saka Linda.

Par Lindu:
Absolvējusi Gulbenes novada valsts ģimnāziju. Pirms tam mācījās Gulbenes vidusskolā. Skolas laikā spēlēja futbolu meiteņu komandā, un tas arī ielika pamatus fiziskai izturībai un mīlestībai pret sportu. Tagad ieguvusi bakalaura grādu psiholoģijā un turpinās maģistra studijas psiholoģijā. Kādu laiku dzīvoja Jaunzēlandē, kur iemīlēja taku skriešanu. Šobrīd dzīvo Rīgā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

30 stundās uzveic Monblānu

Kategorijas