Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pašiem savs saulespuķu lauks

Viktorija Slavinska-Kostigova

2021. gada 3. septembris 00:00

864
Pašiem savs saulespuķu lauks

1.septembrim piestāv saulespuķes, un šovasar Gulbenes novadā otru tik saulainu lauku neatrast. Saulespuķes mājās “Tirzieši-2” Druvienā pievilina pat ciemiņus no Gulbenes tālākajām vietām. Aldis un Elīna Oldermaņi neatsaka nevienam. Katrs var droši hektāru lielajā laukā izvēlēties sev skaistākās gan fotosesijai uz vietas, gan līdzņemšanai.
Arī es visnotaļ sajutos kā īpašos svētkos, jo pēc sarunas prom devās ar milzu klēpi saulespuķu. Tām līdzās neizgaist cerība, ka jaunajām un apņēmīgajām ģimenēm, kurām pat skaistākajās Latvijas pilsētās paliek par šauru, īstā vieta ir laukos pie dabas.
Medus vietā skaistais lauks
Iebraucot Oldermaņu mājās, uzreiz ir jūtams, ka visur valda rosība. Pašiem savs medus divpadsmit stropos, zivīm bagāts dīķis, par aktīvo atpūtu liecina pa kādai mednieku trofejai, bet pie mājas īpašā aplokā nemitīgā kustībā ir vairāki truši, pīles, vistas un zosis. Tās ar lielāko prieku pieskata Oldermaņu trīs atvases – Luīze (8 gadi), Jurģis (4 gadi) un Jēkabs (2 gadi). Viņi kā jau bērni pie mājas plašo saulespuķu lauku novērtē ne tikai tā lielo un skaisto ziedu dēļ, bet stāsta, ka šovasar tā ir bijusi lieliska vieta dažādām spēlēm, īpaši paslēpēm.
Tētis Aldis, rādot uz lielo lauku, stāsta, ka tajā katru vasaru sēts kaut kas bitēm. “Sējām facēliju vai bišu amoliņu. Tad nu izdomājām pamēģināt saulespuķes, jo cerējām, ka augustā, kad pārējais nektārs būs beidzies, būs mums saulespuķu medus. Tomēr šovasar augusts bija ne tāds, kā cerējām. Pārāk daudz bija auksto dienu. Šķiet, medus mums no saulespuķēm nebūs, vismaz nu ir smukais lauks. Nākamgad mēģināsim vēlreiz,” apņēmīgi saka Aldis.
Elīna saka, ka šis lauks šogad bijis abiem kā eksperiments. Uz vienu hektāru iesēti divdesmit pieci kilogrami sēklu. “Atceros, ka pērn biju sasējusi saulespuķes gar ceļa malām. Visi, kas brauca, bija sajūsmā,” stāsta Elīna.
Ātri vien sapratuši, ka dabas skaistuma uz lauka ir tik daudz, ka var padalīties ar visiem, kas vien vēlas. Uz Elīnas “Facebook” profilā ielikto aicinājumu atsaukušies daudzi, braukuši no tuvākām un tālākām Gulbenes vietām, lai piegrieztu sev saulespuķu klēpjus vai taisītu skaistas fotosesijas.
Bērniem ir bijis īpašs prieks par cilvēku atstātajām pateicībām “paldies kastītē” pie lielā koka ceļmalā. Viņi priecīgi stāsta, ka krāj savam sapnim – aizbraukt uz Zooloģisko dārzu Rīgā ar vilcienu. Saulespuķes vēl ziedēs kādu nedēļu, bet izskatās, ka sēklas vēsā laika dēļ tomēr nepaspēs nogatavoties.
Druviena bija pareizā izvēle
Oldermaņu ģimenei ceļš uz Druvienu iesākās pirms vairākiem gadiem kā ciemiņiem, un tad 2018.gadā radās iespēja no Cēsīm uz šīm mājām pārcelties pavisam. Lai arī tieši Cēsis bija vieta, kur pirms deviņiem gadiem iesākās abu kopīgais ceļš kā ģimenei un pilsēta viennozīmīgi ir ļoti skaista, tā tomēr ir arī ļoti apdzīvota.
“Māju tu šodien Cēsīs tik viegli nenopirksi, un dzīvot ar bērniem divistabu dzīvoklī kļuva grūti. Atbraucu no darba, gājām pastaigāt kādus līkumus pa pilsētas bruģi. Te savukārt pēc darba varu aizbraukt gan medībās, gan ar bērniem dzīvot ārā. Savs tomēr ir savs! Pandēmijas gads vispār parādīja, ka mūsu izvēle patiešām bija veiksmīga,” atzīst Aldis.
Arī darbs kā mežizstrādes meistaram “Latvijas Valsts mežos” viņam lielākoties noritējis šajā reģionā, tāpēc, esot Cēsīs, nācās gandrīz divas stundas pavadīt ceļā. Viņš neslēpj: “Tas beigās ļoti nogurdināja. Tagad man vajag vien 20 minūtes un esmu jau pie saviem objektiem un pakalpojuma sniedzējiem. Man arī visa bērnība tomēr laukos pavadīta, tāpēc pilsēta beigās vairs neuzrunāja. Kad bija uz Rīgu jābrauc, tad vienmēr sāka galva sāpēt,” smejas Aldis, kura saknes nāk vēl no citas Latvijas vietas – Inešiem.
Lai gan Druvienā ģimene dzīvo īsu laiku, abi esot paspējuši jau iepazīties ar šejieniešiem. Aldis ir piederīgs mednieku klubam. Elīna stāsta, ka radusi kopīgu valodu ar Druvienas “Pērļu zvejniekiem” un bijusi arī iespēja pusgadu pie viņiem pastrādāt kā projektu asistentei. “Tā man bija jauna pieredze, un, šķiet, tā arī iepazinu visu Druvienu,” priecīga ir Elīna.
Māja ir sena, tajā dzīvojuši daudzi iemītnieki, īpaši kolhoza gados. Vēl aizvien kāds piezvana, vai var atbraukt un saviem bērniem un mazbērniem parādīt bērnības māju. Oldermaņu ģimene neatsaka. Darbs pie saimniecības izdarīts liels, un vide šobrīd iekārtota tā, kā pašiem patīk un ir ērti.
Abi šobrīd atzīst, ka ar lielu lauksaimniecību tuvākā nākotnē neplāno nodarboties. “Lai turētu, piemēram, govis, vajag vēl vairāk zemes un arī tehniku. Tas tad jādara ar vērienu. Es gan gribētu nākotnē te atjaunot vienu senāku māju, lai paņemtu kādus zirgus,” neslēpj tētis.
Elīna piebilst, ka šobrīd pietiek ar saviem trušiem un mājputniem, lai arī viņai idejas raisās vienmēr. “Esmu no tiem cilvēkiem, kas vienmēr ir gatavs dažādām dzīves avantūrām un kam patīk ļoti daudzas lietas dzīvē. Esmu gājusi kā brīvprātīgā dzīvnieku patversmē, esmu vēl strādājusi, sākot ar veikalu un līdz pat rehabilitācijas centram vai pedagoga palīgam,” stāsta Elīna.
Vairāk vajag pozitīvā
“Kurš ēd govis un buļļus?” pēkšņi atskan mazā Jurģa jautājums. Tētis mazajam atbild, ka to dara arī vilks. “Es te esmu vilku sastapis. Mājās vilka āda un galvaskauss arī ir. Sēdēju tornī uz mežacūkām, un tas vilks garām dzina stirnu ar kazlēnu. Lāči arī pāri upei manīti,” rāda Aldis.
Mazais Jurģis gan nebaidoties no plēsējiem, jo blakus vienmēr ir viņa tētis. Jurģi šobrīd nodarbina dabas izpētes jautājumi. Viņš, turot rokās milzīgo saulespuķi, stāsta, ka šīs puķes atšķiras no tām, kas braucot pa ceļam tur tālāk pļavā aug. “Tām ir ļoti mazi ziediņi, un tās nav saulespuķes, bet šai lielajai vidiņu bitītes izēd,” nopietni rāda četrus gadus vecais saimnieks. Viņu, protams, ļoti interesē traktori un tehnika, bet katru dienu viņš rūpējas arī par mazajiem trušiem. Mamma Elīna stāsta, ka daudz kas tiek darīts kopā ar bērniem. Tagad vecāki dodas ogot un sēņot kopā.
“Šogad 1.septembrī īpašāka svētku sajūta diemžēl izpalika, bet varbūt tāpēc, ka Luīze jau pērn uzsāka mācības un tagad nākamais pirmklasnieks mums būs pēc diviem gadiem.” Tomēr par 1.septembri ir prieks, jo kā jau visiem vecākiem aizvadītais mācību gads norisinājies mājās, mācoties attālināti. Abi vecāki ļoti cer, ka šajā mācību gadā klātiene nepārtrūks un Luīze varēs mācīties klātienē Lizuma vidusskolā.
Oldermaņu ģimene izvēlas dzīvot Latvijā, lai arī Alvim viena no četrām māsām veiksmīgi savu dzīvi aizvada Dānijā. “Protams, reizēm sēdi un domā, ka tur, ārzemēs, vari darīt pat prastāku darbu un saņemt piecas reizes vairāk par to, ko paveic te. Varbūt cita lieta, ja dzīvotu ārzemēs ar visu ģimeni, tomēr būt apgādniekam, kas regulāri dzīvo prom, arī nav labākais variants. Protams, visi redzam, ka dzīves dārdzība pie mums paliek arvien jūtamāka,” neslēpj Aldis.
Ģimene Druvienā iedzīvojas ar katru dienu arvien vairāk, labprāt uzņem citus ģimenes locekļus un draugus pie sevis ciemos un cer uz vispārēju novada un pagastu attīstību, lai arvien vairāk jaunajiem gribētos meklēt dzīvesvietas laukos pie dabas.