Augusta pārdomu lapas

2021. gada 3. septembris 00:00

Pašā augusta viducī Tirzas Kancēna kapos pieminējām tautasdziesmu pētnieces Ritas Drīzules simtgadi un viņas ieguldījumu tautas garamantu pētniecībā. Pie Gulbenes bibliotēkas simboliskajā “Goda grāmatu” plauktā ir ievietots arī viņas nozīmīgā ieguldījuma apliecinājums – simboliskā “grāmata”. Ar šādu “grāmatu” plauktu, šķiet, esam unikāli, un arī tautasdziesmai veltītais Ritas Drīzules mūža devums ir novērtēts un tiks vēl pētīts. Tam kalpos arī Tirzas pienesums: daudzos vākos manas meitas Artas un Gulbenes novada Valsts ģimnāzijas absolventes Agneses Keitas apkopotās vēsturiskās laikmeta liecības, dokumenti un sistematizētās Drīzules dzimtas sarakstes, kas svētku reizē tika nodots Apsīšu Jēkaba muzejam Lizumā.
Aizraujoša bija zinātnieka un tautas garamantu speciālista Gunta Pakalna izveidotā prezentācija gan pie Drīzules atdusas vietas kapos, gan Apsīšu Jēkaba muzejā Lizumā. Jaunās tehnoloģijas ļāva noklausīties audiosveicienu un apsveikumu no Alsungas folkloras ansambļa. Tas bija kā atspulgs simtgadnieces lomai suitu novadā, kur viņa bija pie pirmā dziedošā ansambļa dibināšanas.
Biju gandarīta par Tirzas bibliotekāres Agritas Petrovskas iesaisti pasākumā gan kapos, gan muzejā. Vasaru tirzmalieši, kā es godāju Treiju dzimtu – Sandra un Nils Treiji un Tirzas pamatskolas skolotājas ar ziediem godināja simtgadnieces piemiņu. Bijām kopā ar Agritu izveidojušas piemiņas lapiņu folkloristei, ko publicēja novada avīzē “Dzirkstele” 2017.gadā. Ne jau pirmo reizi “Kalaņģos” viesojās Ritas Drīzules bijušie darbabiedri un līdzgaitnieki: Beatrise Reizāne, Māra Vīksna un Sandis Laime.
Uzzināju, ka top Māras Vīksnas grāmata – pētījums par Gulbenes novadnieku un pētnieku Jāni Kučeru. Kā jau tas latviešiem pieņemts, muzeja dvēseles – kā es dēvēju Lizuma skolotājas Aivu Kraukli un Vairu Briedi – lika uz garā muzeja saimes galda gardu zupu un pacienājumus, un neformālās sarunas turpinājās līdz pat vakaram. Kā vakara viesi ieradās Ilona Brekte un Viktors Namajunas – kuri daudzus gadus bijuši Apsīšu Jēkaba muzeja atbalstītāji.
Krišjāņa Barona savākto tautasdziesmu klāsts tiek pētīts, sistematizēts, un kā apliecinājums tam ir folkloristes Ritas Drīzules mūža ieguldījums. Dzirdēju tik daudz man nezināmā, kaut Ritiņa (kā mēs ģimenē viņu mīļi saucām) gadiem bija mūsu vasaru kaimiņiene savas māmuļas mājiņā “Druvās”. Kad mūsu kaimiņiene ciemojās Tirzā, dāvinājumos saņēmu arī viņas apkopoto tautasdziesmu grāmatiņas.
Tautasdziesma ir dzīva un paaudzēs lolojama. Pie simtgadnieces mātes mājiņas aug milzīga duglāzija, kas atzīta par dižkoku, un tāda pati man šķiet tautasdziesmu pētniece Rita Drīzule. Domāju, ka viņa pati it kā skanēja latviešu tautasdziesmu ritmā. Izvēlējos mazu atmiņu sveicienu viņas piemiņai:
“Māci mani, māmuliņa,
Divi lietas mūžiņā!
Naski darbu padarīt,
Lieki vārdus nesacīt!”
Vēl viens neaizmirstams notikums augustā – kopā ar druvēniešiem piedalījos Jāņa Poruka 150.jubilejas piemiņai veltītā garā pārgājiena no maija līdz septembrim vienā no noslēguma posmiem: Druviena-Tirzas Biedrības nams-Tirzasleja un augstais kāpiens Baznīckalnā. 4.septembrī pulksten 11.00 sekos pēdējais posms Druvienas Silmaču muzejā ar svētkiem un tādu kā kopsavilkumu.
Muzeja vadītāja Sandra Āre atklāj, ka būs interesanti, izzinoši un galdā būs klasiskā Poruka Kukažiņas plātsmaize ar ķimenēm. Pārgājiena posmi ir iemūžināti videofilmiņā, ko filmējusi cesvainiete Laura, kuras mamma ir Cesvaines folkloras entuziaste un arī kuplināšot pasākumu.
Dzejnieka jubilejas pārgājienu ideja ir Ligitas Zvaigznekalnes izlolota. Viņa man arī atgādināja Poruka sentenci: “Zināt var daudz, bet sajust var visu!” Daudzu posmu pārgājiena ceļi pulcējuši interesentus un dzejnieka daiļrades pētniekus, arī rakstnieci Ingu Žoludi, kura rakstot grāmatu par Jāni Poruku. Izstaigājot dzejnieka Druvienas takas, viņa vēlējusies izjust to auru, kas raksturīga šai vietai, un pati piedalījusies četros posmos. Viņa lasījusi arī sava jaunā darba fragmentus.
Biju aizkustināta, ka mūsu kultūras namā druvēnieši apskatīja nesen notikušā gleznošanas plenēra darbus un Ligita Zvaigznekalne tik skaisti savā uzrunā sasaistīja Elzas Ķezberes un Jāņa Poruka laikmetus. “Debesis nepaliek tukšas! Aiz Poruka tur aiz zvaigznēm ir abu dzejnieku atblāzma, un viņu dzeja tuva kaimiņu pagastiem arī šodien,” teica Ligita. Kopīgi baudītā sātīgā Aldas Albertes ceptā rupjmaize un mūsu Svētavota ūdens malks deva spēku turpināt ceļu uz mūsu balto baznīcu. Tirzas muzikants no Virānes Andris Kozulis deva pasākumam fona dopingu un no ģitāras izvilināja jautras dziesmas, tik piemērotas raitam solim pa Tirzu.
Pārgājiens bija ļoti izzinošs. Ar savu erudīciju aizrāva Druvienas kultūras nama vadītāja Valda Putene, stāstot par Tirzas centra ēku vēsturi. Ilgi nebiju satikusi sen iepazītos druvēniešus Andu un Vivitu Ošiņas – tuvākās joprojām Druvienā dzīvojošās dzejnieka Poruka dzimtas pārstāves. Tik jauki bija atkalredzēties ar Birņu Daci un Jolantu Zirni, Anitu Graumani un citiem sen nesatiktajiem druvēniešiem!
Un tad mans grūtais kāpiens Baznīckalnā un tās dienas emociju kulminācija! Pēc nesen baznīcā notikušajām kāzām baznīcas durvis ir plaši vaļā, un mūs baznīcā sagaida Gulbenes mūzikas skolas 7.klases audzēknes Rotas Ivanovas priekšnesums: Emīla Dārziņa tik aizkustinošais “Melanholiskā valša” motīvs. Noskaidroju, ka skanēja arī Jēkaba Mediņa melodija “Saulainais mežs”, autors Vincents Dimante, un Andra Eniņa „Mūsu tēvs debesīs”. Ticu, ka gandarījums par muzikālo priekšnesumu bija gan mammai Mairai, gan Rotas skolotājai Līgai Kļaviņai un Rotai pašai.
Un tad manas emocijas kāpa augstāk un augstāk! Skolotāja Jolanta Zirne (novadā strādā par izglītības pārvaldes karjeras konsultanti) sniedza emocionāli aizkustinošu priekšnesumu: Poruka tēlojuma fragmentu par krusttēvu Dāvi, kurš vedis bērnībā dzejnieku uz Tirzas baznīcu. Te viņš ir arī kristīts. Atmiņā atausa Poruka rindas: “Balts sniedziņš snieg uz skujiņām...” Tad atmiņā ieskanas citas manas bērnībā zināmās Poruka dzejoļu rindas. Manā bērnībā bija tikai normāli mācīties no galvas gan Raiņa, gan Poruka, gan Virzas dzeju.
Visa izjustā iespaidā vēlāk tvēru pēc Poruka kopotiem rakstiem un tik daudz ko sirdij tuvu atradu! Baznīcā mierā un tādā kā apskaidrībā noklausījāmies Nila Treija vēsturisko vēstījumu par mūsu balto namu senajos laikos un abu pagastu – Druvienas un Tirzas – kopīgo. Atlika vien sameklēt viņa sakārtoto grāmatu “Tirzas baznīca un draudze laikmeta griežos 1429-2006”, veltītu 180 gadu Tirzas baznīcas pastāvēšanai. Droši vien mums novadā ir cilvēki, kurus uzrunās vēstures un reliģijas pētnieku darbs. Arī šī grāmata ir mūsu pagasta bibliotēkā, un ar savu pašreizējo saprātu es spēju novērtēt grāmatas nozīmi un tās bagāto saturu. Te ir gan Apsīšu Jēkaba raksts „Tirzas baznīca manās atmiņās”, gan Jāņa Misiņa apkopojums “Tirzas baznīcas un draudzes pagātne”, gan Tirzas skolas direktores raksti par Tirzas baznīcu no 1944. līdz 1988.gadam un arī līdz 2006.gadam. Pētīt un iepazīt savu dzimto pusi iesaku katram, kas lasa, saprot un mācās! Vairāk pasmelsim no tā zināšanu pūra, kas neskarts guļ grāmatu plauktos,
Ja nebūtu šī pasākuma, veltīta dzejnieka Jāņa Poruka 150. dzimšanas dienai, arī es būtu palikusi ar to zināšanu mazumiņu, kas man bija, un tad es neiegūtu to, par ko uzzināju un izjutu šinī augustā. Kad uzzināju, ka Druvienas pagastam nav sava apstiprināta ģerboņa, ieteicu nekavējoši pie tā piedomāt. Nevar būt, ka tik daudziem Latvijas pagastiem ģerboņi ir, bet Druvienai ar savu Latviskās dzīvesziņas skolu un tradīcijām nav! Tur jābūt pērlei un brūklenāju vainagam kā mīlestības simbolam. Bet varbūt tur jābūt arī Kukažiņas ceļa spieķim kā labestības un mīļuma simbolam?
Druvienā ar pašu pagasta cilvēku piedalīšanos vajadzētu uzņemt filmu par Kukažiņu, viņas labestību. Manuprāt, labi šo lomu varētu tēlot nu jau mūžībā esošās manas jaunības kukažiņas – druvēnietes Kalniņu Rasmas dzimtas turpinātāja Mētra. Viņai ir pieredze, un būtu tik mīļi turpināt Kukažiņas ceļu, kas vienojusi Tirzu ar Druvienu no dzejnieka Jāņa Poruka līdz mūsdienām. Veldzēsimies Poruka darbos! Viņš iedvesmo:
“Es ticu, ka ir laimība,
Kas svētās liesmās mirdz;
Un, ja tā visa nebūtu,
Vai justu man tad sirds?”
Drīz sāks birt dzeltenās lapas, vēstot par rudens zelta krāšņumu. Lai mums izdodas ieceres, un atcerēsimies, ka katra diena var būt vērtība, ja ejam pa dzīvi ar smaidu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Augusta pārdomu lapas

Kategorijas