Hedviga

2021. gada 7. septembris 00:00

Hedvigu atcerējos dienā, kad nejauši satiktā trešās pakāpes māsīca Dzidra man jautāja, vai tad senos kaimiņus nemaz nedomāju apciemot. Krietni samulsu, jo tos dažus, kas ar mani palaikam sazinājās, jau biju apciemojusi, bet par citiem sen zudusi laika izjūta – kur viņi mitinās un vai vispār vairs ir starp dzīvajiem…
– Hedviga par tevi apjautājās, – Dzidra it kā starp citu ieminējās.
– Hedviga? – neticīgi pārjautāju. – Tā pati šiverīgā manas vecmammas draudzene? Nevar būt! Cik tad viņai gadu? Pāri… deviņdesmit?
Steidzu prātā sarindot gadu skaitu, atcerēties Anniju un viņas desmit gadus jaunāko draudzeni ar apskaužamo enerģiju, apsviedīgumu un prāta skaidrību.
– Vai viņa joprojām moža? – aizdomājusies iejautājos, un jutos pārsteigta, kad Dzidra priecīgi māja ar galvu:
– Apciemo gan, tad pati redzēsi!
Pati redzēšu… Atkārtoju šo frāzi vairākas reizes, lai saprastu, vai es to patiešām gribu. Kulties uz attālu lauku nostūri, kur dzīve jau gadiem apstājusies… Satikt sen aizmirstu sirmgalvi, kas savulaik bieži ciemojās mūsmājās un kopā ar vecmammu pie mežģīnēm klāta galda provēja Hedvigas vārītās meža ogu “zaptes” un lieko saldumu noskaloja ar porcelāna tasēs pildītiem pāris malkiem ārstnieciskas tējas.
“Es taču viņu tik sen neesmu redzējusi, vismaz trīsdesmit gadus. Nu, jā – kopš vecmammas bērēm… Un kas gan es viņai par draudzeni? Par ko mums runāt?” domās meklēju attaisnojumus, lai izvairītos no šī apciemojuma. “Diezin vai viņa mani vispār pazīs? Sen zināms, ka tik veciem cilvēkiem ar atminēšanos ir grūtības...”
Kad gandrīz nedēļu biju modusies ar šīm urdošajām domām un palaikam strīdējusies pati ar sevi vai manās atmiņās sastapto vecmammas tēlu, sapratu, ka atbrīvoties no tām spēšu vien tad, kad būšu pielikusi ķeksīti – “izdarīts”. Sēdos autobusā un braucu. Šoreiz neprasīju šoferim mani izlaist pusceļā starp pieturām – man taču nekur nav jāsteidzas. Izkāpšu, kā pieklājas, un tad bridīšu pa taisno – pāri atmatai, pa labi iebraukto pļavas ceļu kā kādreiz kopā ar vecmammu.
Izkāpu un apmulsu: labi zināmās pļavas vietā – svaigs arums. No vienas puses tas labi – lauki nav gluži pamesti, kāds kaut ko sēj un audzē, tik nokļūšana pie Hedvigas tagad būs garāka. Vispirms kāpiens kalnā, no kura autobuss, putekļus šķiezdams, pirms neilga laiciņa itin viegli norullēja, tad gājiens caur skrajo pamežu un gar kaimiņu mājas pagalmu… Vajadzēja tomēr autobusa šoferītim lūgt kalna galā pieturēt.
Savs labums šai nepilnu pusstundu garajai pastaigai līdz Hedvigas mājai tomēr bija – varēju netraucēti izpētīt apkārtni. Ceļš caur mežmalu kļuvis platāks un gludāks. Tuvīnā pļava atgādināja meiču pirms došanās uz balli – lielos ruļļos uzskrullētās rūsganās šķipsnas laistījās saules zeltā. Tad jau kaimiņos vēl kāds dzīvoja un itin sparīgi rosījās.
Tuvāk pienākot, ievēroju koka dēlī iegrieztu mājas vārdu “Dimanti”. Aizdomājos, bet nespēju atcerēties ne mājas vecos īpašniekus, ne tās nosaukumu. Šķiet, bija kāds vecāks pāris, bet viņu vienīgā meita ar ģimeni dzīvoja kaut kur Zemgalē. Savulaik šajā pusē reti ciemojos, kā arī sen netiku bijusi. Kāds gan tur brīnums, ja viss izmainījies.
Hedvigas mājas pagalms gan iztālēm šķita nemainīgs un zināms: sūnām apaudzis šīfera jumts, trīs bērzi mājas galā, kupli jasmīnu puduri pie akas un pati saimniece mājas priekšā uz sola. Tad jau laikam Dzidra bija pabrīdinājusi, un man nevajadzēs stādīties priekšā kā sen aizmirstās Annijas mazmeitai, kas pēdējoreiz šajā pagalmā stāvējusi pirms… cik gadiem? Kādiem četrdesmit, vēl esot studentes gados. Pēc tam vecmamma ”sašvakojās” un pie Hedvigas vairs nebrauca.
Sasveicinājāmies kā sen neredzējušās draudzenes – sirsnīgi un mīļi. Atzīšos, ka ar zināmām bažām apskāvu Hedvigas izkaltušo un krietni salīkušo augumu – ka tik nesaspiežu par stingru! Mazliet piemiegtām acīm mani nopētījusi, kārtējo reiz atzinusi par mammas māsai Antrai līdzīgu esam, Hedviga aicināja mani goda istabā. Bieži mani sapņos redzot, laikam tāpēc ilgojusies satikt. Viņas redzētajās vīzijās gan es vēl tāda pati kā vidusskolas gados – ar garu bizi un biklu skatienu, tomēr sapņos redzētie notikumi saistoties ar šo laiku, kad ap mani jau skraidot mazbērni.
Sen nebiju ēdusi Hedvigas vārīto īpašo korinšu “zapti”, turklāt vēl kopā ar viņas ceptajām plānajām pankūkām. Uz īsu brīdi sajutos kā laika mašīnā atsviesta pusgadsimtu atpakaļ. Laikam tāpēc atmiņas par sen aizgājušajiem laikiem ritinājās tik viegli! Atcerējāmies Hedvigas ciemošanos mūsmājās, pēc tam mūsu nakšņošanu viņas bužinātajos pēļos. Jā, tiek tik bijuši laiki…
Viss pēkšņi izmainījies, kad nakts vidū Hedviga sadzirdējusi kaimiņu pļavā baurojam govi. Kopš vecais Celmiņš nomiris un Maiga palikusi viena, Hedvigai bieži bijis jāprāto: kas notiek tad, kad pēkšņi nomirst vientuļa sieviete? Pēkšņi saļimst un nomirst, un blakus nav neviena, kas izsauc ārstu… Pēc cik dienām kāds sāks viņa meklēt? Kas bēres sarīkos un apglabās? Kas notiks ar mūža laikā sakrāto pūru, ja pat ar mantinieku liktenis nav atalgojis?
Un tad vienā dienā Hedviga saņēmusi atbildi uz visiem neskaidrajiem jautājumiem. Atradusi kaimiņieni pagalma vidū pakritušu bez dzīvības, viņa skaidri saklausījusi rīkojumu no Dieva mutes: “Dots devējam atdodas! Parūpējies par viņu, un kāds par tevi arī padomās!”
Ilgi negudrodama, Hedviga ķērusies pie lietu kārtošanas. Kamēr izdevies sameklēt nelaiķes meitu Valliju, paspējusi gan Maigas apglabāšanas, gan izvadīšanas lietas iekustināt. Meita uz vienu dienu atskrējusi gan, bet ne īsti savā prātā. Šai vīrs tolaik bijis smagi slims, un dēlam arī kāda tur trauma… Vallija gandrīz vai nopriecājusies, ka Hedviga visu tik veikli izkārtojusi. Bet vai gan viņa varēja citādāk? Pēdējā laikā abas ar Maigu bija tik ļoti satuvinājušās…
Klausījos Hedvigas stāstu, un mazpamazām no atmiņu dzīlēm iznira Vallijas tantes robustā seja un stūrainais augums. Šo sievieti labi atceros no tās dienas, kad viņas dēls Ilmārs bija iemaldījies Hedvigas sētā, meklējot skārda spaini, ko iesiet notrūkušā un akā iekritušā vietā. Bija sadomājis pats, nevienam nesakot, šo kļūmi novērst. Kaut arī vidusskolas beidzējs, viņš izskatījās tik neveikls un apjucis, ka man, gadus septiņus jaunākam skuķim, gribējās viņu pažēlot. Zināju, ka Hedvigas grabažu būcenī ir vismaz viena saplacināta slaucene, tāpēc jutos lepna puisim izpalīdzēt. Bet tad kā saniknota fūrija viņam pakaļ atsteidzās Vallijas tante, un mana lepnība ar rupju zaru slotu tika paslaucīta patiltē. Ne es kāda devēja, ne viņš kāds prasītājs, ne kropls bleķa gabals – akas spainis! Uz šo Vallijas tirādi pagalmā jau bija izsteigusies mana vecmamma un pati Hedviga, un pēc gana skaļas apstākļu noskaidrošanas atklājās, ka Celmiņu mājās skārda spaiņu netrūkstot…
Tovasar Ilmāru vēl pāris reizes gadījās sastapt, jo Hedviga manu vecmammu bija uzaicinājusi uz aitu cirpšanas talku, tomēr tās bija necilas epizodes, par kurām prātā saglabājušies vien vāji nospiedumi. Tas, ko todien pastāstīja Hedviga, šķita pārāks par jebkuru pūlēšanos pārcilāt senus atmiņu apcirkņus.
Stāsts iesākās no kāda niecīga jautājuma: vai viņa nezina, kā pašlaik klājas Ilmāram? Atbildē saņēmu veselu stāstu ar bezgalgaru atkāpi līdz pat Vallijas skolas un studiju gadiem, un darba gaitu sākumam Zemgalē. Maiga savulaik viņai daudz bija pastāstījusi. Ar interesi klausījos Hedvigas stāstīto par Vallijas vīru – savādnieku Vitoldu un abu lolojumu – dēliņu Ilmāru, tik ļoti saudzētu, aprūpētu un sargātu. Pēc stāsta par Vallijas slimību Hedviga apklusa. Tēja sen bija atdzisusi, un viņa devās pagatavot jaunu.
– Kur palika Ilmārs pēc vecāku nāves? – apsteidzu Hedvigu, izlaižot asarainu stāstu par Vallijas pēdējām dienām. No stāstītājas intonācijas viegli varēja noprast, ka arī viņa atradusi mūža mieru blakus vīram.
– Nekur nepalika, tepat blakus vien dzīvo, – Hedviga atmeta ar roku. – Nē, es jau nesūdzos, lai katram būtu tādi kaimiņi kā Veneranda! Tas sievišķis ir ar aknām, kaut arī gandrīz jau septiņdesmit gadus veca! Visus izmācīs, izrīkos, izvilks!
Sākumā īsti nesapratu, kāpēc Hedviga tik bieži piemin Venerandas vārdu, jo līdzšinējā stāstā viņas nebija. Tad slavinošajā runā par izdarīgajiem kaimiņiem man izdevās iespraust arī šo jautājumu, lai saņemtu atbildi – Ilmāra sieva.
– Bet to Celmiņu māju taču nopirka tavs radinieks? – atgādināju Hedvigai pašas stāstīto.
– Viss pareizi, tā bija gan, – apstiprināja sirmgalve. – Tikai Teodoram jau kopš dzimšanas bija nosliece uz plaušu slimībām, un jau pirmā ziema aukstajā mājā viņu noguldīja slimības gultā. Saimniekošanu pārņēma viņa sieva Veneranda. Tedis redzēja, ka viņa viena nespēj, cēlās un gāja, atkal paslimoja, atkal cēlās… Pārstrādājās un… Veneranda palika atraitne... Zināju, ka ap to laiku Vallija jau bija ievietota nespējnieku namā, un visiem bija skaidrs – pēc otrā insulta ilgi neizvilks... Pēdējās dienas viņai nebija vieglas. Ilmārs ļoti cieta blakus mātei, nespēja viņu pamest vienu… Ļoti pārdzīvoja viņas izdzišanu. Kolhozs apmaksāja Vallijas bēru izdevumus, visu noorganizēja, Ilmārs arī mani paaicināja. Pēdējo gadu laikā, kamēr Vallija slimoja, bijām ļoti satuvinājušies. Toreiz ilgi sēdējām un spriedām par to, kā labāk izkārtot Ilmāra turpmāko dzīvi. Sapratu, ka viņam nav ne mazākās sajēgas, kā dzīvot vienam. Izskatījās bezgala nomākts un noguris, turklāt nevesels. Pierunāju viņu doties man līdzi, vismaz kādu laiku, kamēr atkopsies un izlems, ko darīt tālāk. Es jau viņam tā kā vecāmāte, kā Vallijas māte Maiga…
Atklājusi, ka manās mājās uzradies vīrietis, Veneranda ilgi nekavējās. Sākumā viņai vajadzēja kādu, kas palīdz mēbeles pārbīdīt, vēlāk – griestus nokrāsot un caurumus sienās izurbt, bet te viņa krietni pārrēķinājās – Ilmārs nebija nekāds lielais darītājs. Par dzīves praktisko pusi un vīrieša darbiem viņam bija visai maz zināšanu, fiziskā spēka pietika vien niecīgiem darbiem… Tomēr tas Venerandu nekavēja apvārdot piecpadsmit gadus jaunāko vīrieti un iemantot “bagātu” uzvārdu – Dimante.
Maigas un Vallijas piemiņas dēļ izlēmu nezaudēt Ilmāru no redzesloka, tāpēc reizēm kaimiņus apciemoju. Iemeslu netrūka, jo Veneranda bija pierunājusi Ilmāru pārdot tēva māju Zemgalē, bet iegūto naudu ieguldīt pašu saimniecībā. Rīkotāja un darītāja, protams, bija Veneranda. Ap Dimantu māju sāka rosīties dažādi traktori un mašīnas, tika apstrādāta zeme, mainīts jumts mājai un siltinātas ārsienas. Tā kā man arī vajadzēja arāju un pļāvēju savam zemes pleķim, steidzu turp runāties ar traktoristiem. Ja Veneranda bija aiztraukusies kārtējās darīšanās un mājās bija tikai Ilmārs, viņš pats vienojās ar vīriem, visu apmaksāja un vēl mani aicināja ienākt uz kafijas krūzi. Tā pamazām manīju, kā pārvēršas mājas iekšiene. Siltinātas sienas, nomainītas grīdas, jauna virtuve ar modernu plīti, vanna un ar elektrību sildīts ūdens… Atlika tikai brīnīties, no kurienes Venerandai tāda enerģija un spēks.
Ilmāra piecdesmitgadei par godu Veneranda sarīkoja balli. Sanāca kādi četrdesmit viesi. Es tur biju visvecākā, Ilmārs – jaunākais. Savādi, vai ne? Pārsvarā vīrieši. Daudz tika ēsts, bet vēl vairāk dzerts. Un tad kādā atklātības brīdī Ilmārs man uz pleca izraudājās: “Hedviga, nu, pasaki: par ko man tāds sods? Visu mūžu esmu bijis no kāda atkarīgs un ierobežots. Vispirms māte, kura neļāva dzīvot, un arī tēva dzīvi sabeidza. Tagad sieva… Ne to ēdot, ne to dzerot, ne tā guļot. Viņa taču mani pat pareizi elpot māca! Sievietēm nelaiž ne tuvumā, jo tās uz mani tā savādi skatoties, vēl aizvilšot! No mājas nedrīkstu iziet! Toties esot daudz laika visu ko padarīt. Kā suns īsā pavadā pie būdas piesiets! Nav brīnums, ka gaudot gribas, kaut arī ēdiens pie purna allaž nolikts!”
Toreiz pieglaudu Ilmāra galvu plecam, aicināju citā dienā ar skaidru galvu atnākt pie manis parunāties, bet – viņš ilgi nerādījās. Gāju pati. Viss esot kārtībā – Ilmārs smaidīja un nervozi lūrēja pār plecu. Patiešām. Esot gan jumts virs galvas, gan nauda kabatā, gan sieva pie sāna. Apsviedīga sieva, visu izdomājot un izrīkojot. Kā mazu bērnu reizēm gan pamācot un pēdējā laikā sākusi par dēliņu viņu saukt, mazu bērnu viņai, redziet, atgādinot… Ko gan es, vecs cilvēks, pusmūža vīram varēju ieteikt? Manos laikos mācīja: kādu nastu plecos esi uzcēlis, tāda jānes. Savējo esmu nesusi nekurnēdama, un neviens nav dzirdējis mani žēlojamies.
* * *
Atvadoties Hedviga ilgi māja ar roku un pat nenojauta, ka, aizejot no viņas, es sev līdzi paņemu veselu bagātību – no pagātnes izceltu atmiņu vezumu un aizkustinošu stāstu par dēliņu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Hedviga

Kategorijas