Kā lauva krātiņā

2021. gada 10. septembris 00:00

1119

Covid-19 pandēmijas laikā cieš bērnu un jauniešu psihoemocionālā veselība. Dažādu ierobežojumu ievērošana, attālinātās mācības daļai skolēnu un arī vecāku izrādījušās emocionāli ļoti smags slogs.
Par to, kā palīdzēt skolēniem, kā tikt galā vecākiem ar savu emociju gammu pandēmijas laikā un rast labāko risinājumu, “Dzirkstele” uz sarunu aicināja Gulbenes novada vidusskolas psiholoģi Ingrīdu Vinceviču, kura kā būtiskāko uzsver: “Neraugoties uz ierobežojumiem, attālinātajām mācībām, bērniem un jauniešiem vajadzīgs kontakts arī ar vienaudžiem.” Viņa arī aicina, ja ir nepieciešams, nebaidīties apmeklēt speciālistus – psihologus, psihoterapeitus, psihiatrus.
Noslēdzās sevī, palika apātiski
Ingrīda stāsta, ka ilgstošā attālinātā mācību procesa laikā varēja sajust, ka vecākiem ir ļoti grūti, un arī bērniem bija ļoti grūti visu laiku atrasties mājās. Tagad viņi adaptējas skolā, un atkal nav viegli, jo nepārtraukti jāpiedomā pie drošības noteikumu ievērošanas - jāliek maska, katru nedēļu jānodod analīzes, un tā arī ir tāda sava veida trauksme, jo visu laiku kaut kas jāievēro, nevari būt atbrīvojies.
“Daudzi vecāki ir izteikušies, ka bērni attālinātajā mācību laikā noslēdzās, viņi palika apātiski, bija vecāki, kuri satraucās, ka bērnam varbūt ir depresija. Bet satraucoši ir tas, ka vecāki, redzot šīs pārmaiņas bērnā, nemeklē speciālista palīdzību. Bet to noteikti vajag darīt! Depresija bieži vien pāriet šizofrēnijā, un manā darba praksē tāds gadījums ir bijis, kad kāda māte laikus nevērsās pēc palīdzības, kad bērnam bija depresija. Nevajag arī pārmaiņas uzvedībā un noskaņojumā norakstīt uz pusaudža gadiem, domājot, ka gan jau pāries. Neatstājam to “gan jau”... Tā nemēdz būt, ka viss pāriet pats no sevis. Pēc tam tas var atgriezties jau pieauguša cilvēka dzīvē ar atkarībām, līdzatkarībām vai pāriet vēl nopietnākās slimībās. Mēs tagad dzīvojam straujā laikmetā, ņemot vērā visas IT tehnoloģijas. Mums jādzīvo tik ātri, un bērna psihe tam netiek līdzi. Un, ja vēl ir jādzīvo tikai istabā un bērns netiek komunicēt ar vienaudžiem, kas ir ļoti svarīgi, tad tas bērns ir kā lauva krātiņā. Kad pagājušā mācību gada nogalē valstī atļāva klātienes konsultācijas, daudzi vecāki bija tik priecīgi, ka bērns var skolā komunicēt ar skolotājiem,” stāsta Ingrīda.
Viņa arī zina, ka attālināto mācību laikā bija bērni, kuriem grūtības sagādāja uzmanības noturēšana tiešsaistes stundās. “Klasē tas tomēr notiek citādāk. Daudzi bērni pat neslēdza kameras iekšā, daudzi nepieslēdzās tiešsaistēm un to gadu kaut kā nomocīja, bet bija, kas palika arī uz otru gadu,” saka Ingrīda.
Nepietiek spēka sarunām ar bērnu
Viņa uzsver vēl kādu aktuālu problēmu – agresija. Neesot noslēpums, ka Latvijā ir ļoti augsts agresijas līmenis starp skolēniem, un, ja viņu iesprosto četrās sienās, kur priekšā ir dators, viņš paliek kā zvērēns.
“Bērnam nepieciešama komunikācija, vajag, kur izlikt enerģiju, izpaust emocijas. Bieži vien problēmas var būt arī ģimenē, un tās var būt vecāku savstarpējās attiecības. Bērni to ļoti labi jūt un arī interpretē pa savam, reizēm jūtoties vientuļi un pamesti. Covid-19 laiks atklāja problēmas arī daudzu vecāku savstarpējās attiecībās. Bija bezdarbs, attālinātais darbs. Nedrīkstēja satikties, kaut kur doties ciemos, paaicināt ciemos. Mums jau latviešiem patīk dancot, dziedāt, satikties. Tad, kad visi paliek izolēti, bija arī vecāki, kuri kļuva depresīvi. Un ko tad darīt tam bērnam?” saka Ingrīda.
Vecāki bieži atrunājas, ka nepietiek spēka sarunām ar bērnu. Un var saprast arī vecākus – darbs, mājas rūpes. “Jā, Covid-19 laikā mammas atzina, ka vairs nevar izturēt. Ir sevi “izspiedušas” kā citronu, un bērns vēl neklausa. Reizēm vecāki domā - ja nopērk skaistu jaku vai planšeti, tad ar to pietiek un bērns ir laimīgs. Bet ko bērni stāsta psihologam? Mamma un tētis viņu nemīl. Reizēm vajag vienkārši noglāstīt plecu, paskatīties acīs un pateikt: es tevi mīlu, jo visa pamatā ir mīlestība. Bērnam ir jājūt mīļums un siltums, lai var to nest dzīvē tālāk, jo vēlāk arī viņš veidos savu ģimeni. Arī Covid-19 laikā nedrīkstam par to aizmirst. Nav taču grūti palaikam pateikt bērnam: es tevi mīlu un tu man esi ļoti svarīgs,” uzsver psiholoģe un piebilst, ka nevajag bērnu “bakstīt” ne skolā, ne mājās – ka tu tāds vai šitāds, un redzēt tikai to slikto, “zāģēt” viņu par atzīmēm vai uzvedību. “Nav sliktu un labu bērnu. Bērni ir dažādi. Bērns jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Reizēm mums, pieaugušajiem, vajag iedomāties sevi bērna vietā,” saka Ingrīda.
Turēt roku uz pulsa
Ingrīda uzsver, ja ir kādas izmaiņas dzīvē, piemēram, tuvinieka zaudējums, arī pandēmijas laiks – tās ir izmaiņas mūsu dzīvē, ne visi var saņemties un tikt tam pāri. “Un šādos gadījumos sarunas ar draudzeni vai mēģinājumi pašam sevi noskaņot nepalīdz. Centies, bet arvien vairāk jūti, ka grimsti, un tad kāds sāk lietot alkoholu, cits – izmēģināt “zālīti”, sākas arī klīniskās slimības. Un, ja vēlreiz skolēniem vajadzēs mācīties ilgstoši attālināti, psihoemocionāli tas viņiem būs ļoti grūti, var būt pat fiziskas traumas, kad bērni paši sev sāk darīt pāri. Un nevienam nav noslēpums, ka var sākt lietot narkotikas, alkoholu, kļūt atkarīgi. Mēs mēdzam gan uz šo problēmu aizvērt acis, bet arī Gulbenē tā ir problēma. Viņiem piedāvāt var tā nejauši, un Covid-19 laikā, kad esi izolēts no visiem, viņi var mēģināt rast risinājumu, lai justos labāk, lai būtu jautrāk, foršāk. Saprotu - vecāki strādā un ir noguruši, bet tomēr turam to roku uz pulsa, ko dara bērni!” uzsver Ingrīda.
Viņa arī aicina nebaidīties no speciālistiem, kuri, ja ir problēmas, var palīdzēt. “Tas nav tā - iegriezu rokā ar nazi, uzliku plāksteri un sadzija. Psihe ir pavisam kaut kas cits. Mūsu smadzeņu darbība līdz galam pat vēl nav izpētīta,” saka Ingrīda un prāto, ka tas laikam ir tāds padomju laika aizspriedums: kā tad lai iet pie psihologa, ko gan viņš var palīdzēt? “Tas nav nekas slikts - nākt pēc palīdzības vai padoma pie psihologa. Jebkuras izmaiņas bērna uzvedībā, noskaņojumā obligāti ir jāņem vērā. Ja bērns vairākus mēnešus sēž tumšā istabā un pat aizkarus neatver, nevar to tā atstāt!” brīdina Ingrīda.
Viņa arī skaidro, kā atšķirt sliktu garastāvokli no depresiju. Depresijas pazīmes ir izolācija no visiem, sākas apātija, cilvēks negrib nekur iet, neko darīt, mazgāties, ēst. “Bet, ja jau aizver aizkarus un telefonā skatās tikai šausmu filmas, vienmēr jāvēršas pie speciālista. Nedrīkst palaist garām šo momentu starp slikto garastāvokli un depresiju. Depresija var būt viegla, vidēja un smaga. Vieglu depresiju ārstē ar terapiju, vidēju – ar terapiju un medikamentiem, smagu – ar medikamentozo terapiju. Diemžēl ir vecāki, kuri nevēlas atzīt, ka viņu bērniem ir problēmas,” saka Ingrīda.
Savukārt priecīgā vēsts, kā novērojusi Ingrīda - šobrīd skolēnu kopējais noskaņojums, atgriežoties skolā, ir optimistisks. “Mēs atkal esam kopā, un tas ir galvenais,” viņa uzsver.

I.Vincevičas padomi, kā sadzīvot ar Covid-19 laiku

Ja ir liegta klātienes komunikācija, jādzīvo pašizolācijā vai karantīnā, neaizmirst par internetu un sociālajiem tīkliem. Turpināt komunicēt, izmantojot šos resursus. Čatot.

Ja būsim saprotoši viens pret otru, būs mums vieglāk pārvarēt pandēmijas laiku.

Draugiem neaizmirst šajā mirklī draugus, un tas pats attiecas arī uz radiniekiem. Ja kādu izolē, neaizmirstiet viņu! Aiznesiet pārtiku, uzlieciet uz durvju roktura un ielieciet vēl kādu mīļu lietiņu!

Daudz kas, kā mēs jūtamies, atkarīgs arī no apkārtējiem cilvēkiem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kā lauva krātiņā

Kategorijas