Mājas, pie kurām vienmēr plīvo karogs

2021. gada 10. septembris 00:00

2019

Tēva dienas priekšvakarā Gunārs Babris spilgti atceras paša tēti, kurš pat tad, kad traģiska negadījuma dēļ nav varējis fiziski ierādīt darbus, bijis klāt un mācījis mutiski.
G.Babris ir pārliecināts – ja tēvs vēlas, lai bērns seko viņa piemēram un ieklausās padomos, viņa teiktajam ir jāsaskan ar paša dzīvi. To viņš pats vienmēr centies ievērot, audzinot savus trīs bērnus, kā arī darbā Zemessardzē un Lizuma vidusskolā, kur jau otro gadu strādā par mājturības skolotāju. Par militārās karjeras sākuma punktu Gunārs savā dzīvē min 1991.gada janvāri – barikāžu laiku.
“Tas bija nejauši. Man bija 23 gadi, un es toreiz aizbraucu uz barikādēm. Man aiz muguras bija dienests padomju armijā, un pēc barikādēm sāku Gulbenē trenēt vietējos puišus. Tajā pašā gadā Gulbenē mēs izveidojām “zemessardzi”, visi tajā iestājāmies, un dažu mēnešu laikā mēs krietni izaugām. Formas vēl mums nebija, staigājām līdz decembrim džinsos un “botēs”. 1992.gadā es startēju jaunizveidotajā Zemessardzes Speciālo uzdevumu vienībā. Tajā mēģināja kvalificēties kādi 300 no visas Latvijas, bet pabeidza 76 un tikai 20 ieguva kvalifikāciju. Kas tad izturēja līdz beigām? Tie bija puiši ar Rīgas ielu rūdījumu un mēs – lauku puiši. Es biju viens no tiem lauku puišiem ar savu spītību un raksturu, ka varu būt viens no diviem Vidzemē, kas ieguva kvalifikāciju. Tālāk, kad sapratu, ka man pietrūkst izglītības, devos uz Nacionālo aizsardzības akadēmiju. Pēc tās man Ādažos piedāvāja iespēju pašam atlasīt labākos karavīrus no obligātā dienesta, lai izveidotu kaujas vienību, kas ir spējīga pildīt uzdevumus,” stāsta Gunārs.
– Bijāt arī ārvalstu misijās?
– Man tās nebija aicinājums, tomēr, kad nokļuvu savā pirmajā misijā, biju ļoti priecīgs. Tajā es ne tikai iedevu citiem, bet saņēmu ļoti daudz arī pats. Es biju Balkānos kā sarunu vedējs. Mans galvenais uzdevums bija noreaģēt konkrētajā reģionā, pirms tur sākušās problēmas. Ikdienā braucu, tikos ar vietējiem, arī ar konfliktējošajām pusēm, autoritātēm. Ļoti palīdzēja pirms tam iegūtā pieredze dienestā. Atceros – tur bija ļoti interesanti, ka pie viņiem, kā jau pie musulmaņiem, viss pastāvēja nevis uz vienošanos, bet gan cieņu. Sapratu, ka tieši caur savstarpējo uzticību ir iespējams iegūt vairāk nepieciešamās informācijas. Vēl viņiem, piemēram, nekad jaunākais nedrīkst runāt, ja pie galda sēž par viņu vecāks cilvēks. Pēc šīs Balkānu pieredzes es turpmāk gatavoju pats karavīrus misijām.
– Kāds bija ceļš līdz Latvijas Šaušanas federācijai?
– Nekad es nebiju mācījies nevienā šaušanas sporta skolā. Kopš 90.gadiem es sāku darboties kā mednieks, tad Zemessardzē, līdz vienā brīdī sapratu, ka šauju diezgan labi. Esot akadēmijā, uz pirmajām lielajām sacensībām nokļuvu pavisam nejauši. Novadnieks Kārlis Krēsliņš, kas bija mans prorektors, vienā dienā mani pēkšņi uz ielas uzrunāja: “Gunār, tu taču māki šaut, kāp iekšā mašīnā, braucam uz sacensībām!” Viņiem komandā tieši iztrūka viena dalībnieka. Tas bija NBS čempionāts. Izcīnīju toreiz ceturto vietu. Tā arī sākās manas sporta gaitas. 1994.gadā pirmo reizi aizbraucām uz NATO čempionātu Vācijā un arī ļoti labi nostartējām. Tad Kārlis teica, ka jāiet uz Šaušanas federāciju un jāveido sava sekcija. Kad to noprezentējām, viņš kļuva par tās vadītāju, es – par vietnieku. Tad viņš kļuva par prezidentu federācijā un es biju šīs sekcijas vadītājs. Tagad daudzus gadus esmu viceprezidents federācijā. Arī šobrīd esmu pārvēlēts uz trim gadiem. Es regulāri arī trenējos, arī šorīt biju treniņā, jo gatavojos Latvijas čempionātam.
– Kādēļ pie jūsu mājām vienmēr mastā ir pacelts Latvijas karogs?
– Kad es 1995.gadā biju Amerikā, zināju, ka mēs Latvijā karogus izliekam tikai svētku dienā un nākamajā to noņemam. Ieraudzīju, ka viņiem visur bija karogi. Prasīju, kas viņiem tajā dienā par svētkiem, uz ko viņi man atbildēja: mums karogi ir vienmēr, mēs taču esam amerikāņi un ar to lepojamies! Tā es nolēmu, ka arī pie manām mājām Lejasciema pagastā vienmēr plīvos karogs. Nu jau vairāki kaimiņi, kas man uzdevuši līdzīgu jautājumu, kā es toreiz amerikāņiem, arī pie savām mājām uzlikuši mastā karogu. Mēs kādreiz aizmirstam, kas esam, bet mums ir jālepojas, ka esam latvieši. Es, piemēram, lepojos ar to, ka mani visi bērni dzīvo un strādā Latvijā. Nevienam nav vēlmes doties prom. Man ir izdevies viņos ieaudzināt šo patriotismu. Ja tas nav izdarīts, tā, pirmkārt, ir problēma pašos vecākos.
– Kā spēt bērnam nodot vērtības?
– Bērni ir mūsu spogulis, un viņi mūs kopē. Problēma ir, ja mēs nedarām paši to, ko stāstām. Ja visu laiku sakām, ka valsts ir slikta, bet bērnam – ka viņam ir jābūt patriotam, tas nenotiks. Es, piemēram, varu teikt bērniem, ka esmu nodienējis 30 gadus armijā, lai jums būtu normāla dzīve, tā viņiem rodas no tā arī kāds piemērs. Neuzskatu, ka esmu visu izpildījis pat pēc šiem 30 gadiem. Man vēl ir daudz kas jāizdara, tāpēc es turpinu aktīvi darboties Zemessardzē. Kad bērni redz tavu dzīves piemēru, viņi uztver tevi pašu citādāk. Viens piemērs: mani abi vecākie bērni sporto, bet mazākā meita ir māksliniece. Atceros – nekādi nevarēju viņu pierunāt iet skriet. Teicu: “Meitiņ, izejam laukā!” Izgājām. Kopā staigājām, tad teicu: “Paskrienam nedaudz!” Ja es darīju to kopā ar viņu, viņa pievienojās. Šodien man viņa nav vairs jāspiež pasportot. Tomēr būtu bijusi atšķirība, ja es sēdētu pie televizora, ēstu čipsus un teiktu viņai, lai iet ārā sportot.
– Kā jūs šo piemēru šobrīd arī apliecināt daudziem bērniem skolā?
– Mani pirms diviem gadiem paaicināja Lizuma vidusskola. Es gan biju jau aizgājis pensijā ar nodomu padarboties ar savām lietām, bet man patiešām žēl, ka skolā nevar atrast mājturības skolotāju, un bērni jau nav pie tā vainīgi. Attālinātajā mācību laikā gan bija grūti, jo es taču nevaru visiem iedot mājās “sazāģēt” putnu būrīti. Klātienē viņi man “viskautko” klasē taisa. Saprotu, ka bērni ir jāmotivē. Bija bērni, kam pagājušo gadu pilnīgi nesanāca zāģēšana, bet šogad viņi atnāk un saka, lai tik dodu šurp, viņi visu sazāģēs. Iedrošināt var arī tādu bērnu, kurš, esot 7.klasē, nekad nav turējis rokā nevienu instrumentu. Uzskatu, ja mājās vai skolā neviens puikam neko neiemācīs, tad viņš arī izaugs par četrdesmitgadnieku, kurš nepratīs nomainīt spuldzīti savai lampai.
– Kādas ir stiprākās atmiņas par savu tēti?
– Atceros, ka tētis daudz ko iemācīja no ikdienas praktiskajām lietām, bet viņš stipri agri aizgāja mūžībā. Kad man bija 13 gadi, pēc traģiska negadījuma ar mašīnu kolhozā tētis ilgu laiku palika uz gultas. Tajā laikā man nācās visu pašam darīt. Atceros – pat tad, kad tētis nevarēja pats kaut ko darīt, viņš ar kruķiem atlēca pie manis, apsēdās un deva padomus. Tā es apguvu daudzas praktiskās iemaņas. Tētim bija laiks sēdēt pie manis, skatīties un pamācīt no malas. Toreiz man bija jākļūst pieaugušam mazliet ātrāk. Tagad, kad pats esmu tēvs, tik ļoti priecājos par tiem brīžiem, kad paša bērni spēj patīkami pārsteigt un dot iedvesmu ko darīt.

Dzīves gājums
● Dzimis Gulbenē 1968.gadā.
● Mācījies Lejasciema vidusskolā.
1991.gadā iestājies Zemessardzē un piedalījies pie Gulbenes 25. Zemessardzes bataljona izveides.
● 1994.gadā piedalījies pie Virves vilkšanas federācijas dibināšanas.
● 1995.gadā absolvēja Nacionālo aizsardzības akadēmiju (pedagoģiju un virsnieka kursu).
● 2004.gadā absolvēja Baltijas aizsardzības koledžu (militārās vadības kursu).
● Dienot NBS, komandējis vairākus bataljonus un ieņēmis vadošus amatus štābos.
● Kopš 2002.gada - Latvijas Šaušanas federācijas viceprezidents.
● Kopš 2020.gada - Lizuma vidusskolas mājturības/dizaina un tehnoloģiju skolotājs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mājas, pie kurām vienmēr plīvo karogs

Kategorijas