Dvīnes

2021. gada 14. septembris 00:00

Cik vien Ēriks spēja sevi atcerēties, viņš nekad nebija varējis atšķirt Viju no Tijas. Kamēr viņas bija tikai klasesbiedrenes sākumskolas klasēs, saprast, kura ir viena, kura otra, nebija īpašas vajadzības, jo Ēriku tolaik vēl neinteresēja meitenes. Ja nu vienīgi tik daudz, lai kādreiz, turot līdzi klases lielākajiem palaidņiem, pakaitinātu, aizšautu priekšā kāju, aizbērtu sniegu aiz krāgas. Tā kā Vijas un Tijas vecākiem patika zēngalviņas, raustīšana aiz bizēm viņas neskāra.
Visbiežāk dvīnes kaitināja tieši aiz viņām sēdošais Gunārs. Viņam tā bija tāda kā ikdienišķa vajadzība kā, piemēram: ja neesi paēdis, sāta sajūtu neiegūt. Ja kādu no meitenēm skolotāja aicināja piecelties, lai, kājās stāvot, atbildētu uz kādu jautājumu, viņš allaž iemanījās kaut ko nolikt uz viņu sēdekļiem: zīmuli, dzēšgumiju, šķēres… Sākumā meitenes dusmojās un sūdzējās skolotājai, viņa savukārt puiku sodīja ar stāvēšanu klases stūrī visas stundas garumā, bet Gunārs par to daudz neskuma, drīzāk jutās lepns par to, ka atkal atrodas “priekšējās līnijās”. Tad dvīnes izlēma rīkoties citādāk – kaitinošo guvumu īpašniekam neatdot, un Gunāra iespējas ātri vien izsīka.
Kamēr bija ābolu laiks, puika izlīdzējās ar miltainajiem sīpoliņiem, vēlāk reizēm kabatā iebāza kādu burkānu vai kartupeli. Uzsēsties virsū kaut kam tādam nebija patīkami, tāpēc meitenes ļoti pieskatīja savas sēdvietas. Ziemā Gunāram pāris reizes izdevās ienest pusizkusušu sniega piku un nemanāmi nolikt uz meiteņu sēdekļiem. Dvīnes gan visai drīz iemanījās izvairīties no Gunāra nejaucībām, tomēr šis niķis drīz vien pārņēma visu skolu – nodevīgais slapjums uz kleitu un bikšu pēcpusēm starpbrīžos vieniem lika mulst, citiem nejauki smīkņāt.
Ēriku šīs izdarības neskāra, jo viņš sēdēja vienā no priekšējiem soliem, tomēr itin biežā Vijas un Tijas pieminēšana laika gaitā raisīja interesi: kas dvīnēs ir tāds, kas Gunāram pastāvīgi liek viņas ķircināt? Reizēm šķita, ka Vija izturas ļoti bērnišķīgi – smejas par visādām muļķībām un apvainojas par katru sīkumu, savukārt Tija – pārāk puiciski. Reizēm uz Gunāra palaidnībām viņa reaģēja bez ilgas domāšanas – pielēca no sola un – bliukš! – ar grāmatu puisim pa galvu. It kā pēc šāda nodarījuma arī Tijai vajadzētu stāvēt klases priekšā blakus Gunāram, tomēr – viņa nekad netika šādā veidā sodīta.
Septītajā klasē mācoties, skolēni tika aicināti piedalīties tautas deju kolektīvā. Ēriku māte pieteica kā vienu no pirmajiem – slaida auguma, muzikāls, ar labu ritma izjūtu. Pirmajā nodarbībā atklājās, ka pieteikušās arī abas dvīnes. Ērikam nācās dejot pārī ar Tiju. Ja kāds prasītu viņa domas, puisis labāk izvēlētos Viju – viņas vārds šķita skanīgāks un dejai piemērotāks, lai gan – vai tad nebija vienalga? Viņš joprojām nesaprata, kā citi spēj atšķirt, kura ir Tija, kura Vija. Abām vienādas kleitas un pelēkbrūnas zēngalviņas, abām riekstu brūnas acis un vasarraibumu birums uz virsdegunes. Kāda zinātāja gan teica, ka Vijai smejoties uz smailā zoda parādoties bedrīte, bet – kā tad lai viņas ik reizi sasmīdina? Dvīņu mamma meitenes nekļūdīgi atšķirot pēc matu griezuma, jo pati viņām veidojot frizūru. Ēriks gan daudz neticēja šīm baumām – mazums ko var sastāstīt, gan jau mātei savas izjūtas. Vajadzētu reiz uzdrošināties pajautāt viņai pašai.
To, ka skolā meitenes pēc izskata neatšķir, viņas saprata ātri, tāpēc, kā jau visas ļoti līdzīgās dvīnes, palaikam mēdza samainīties vietām. Skolas solā tas labi darbojās kopš tās dienas, kad meitenes saprata: skolotājas viņas ielāgojušas pēc sēdvietām! Vija parasti solā sēdēja labajā pusē, Tija – kreisajā. Tā nu viņas izdomāja vajadzības gadījumā pārsēsties. Tijai labāk padevās eksaktās zinātnes, Vijai – humanitārās. Ja kādai vajadzēja labot atzīmi, atlika tikai samainīties vietām.
Deju kolektīvā Ēriks un Tija tika uzskatīts par labāko dejotāju pāri, tāpēc pasniedzēja reizēm viņus pašķīra un mudināja ievingrināt citus. Jau sen bija pamanīts, ka, dejojot ar Ēriku, kūtrākajām meitenēm gan muguras atliecās graciozāk, gan kājas cilājās veiklāk. Vijai gan ar labāko dejotāju neiznāca padejot, jo arī viņas partnerim Valteram bija lokans augums un laba ritma izjūta. Laikam tāpēc Ērikam reizēm šķita, ka viņa Tija dejo citādāk nekā ierasts: gan solis atsperīgāks, gan šķelmīgāk ieskatās acīs, gan šad tad izlec no ritma. Prasīt Tijai, vai viņam tikai tā izlicies, nebija jēgas – viņa tāpat neatzītos samainītajās lomās, un galu galā – vai tad nebija vienalga? Nodejots tika bez kļūmēm, pasniedzēja abus kā vienmēr uzslavēja, un meklēt patiesību nebija nepieciešams.
Astotās klases Jaungada ballītē gadījās kļūme, kas burtiskā nozīmē iecirta lielu robu līdz šim raiti iestrādātajā dvīņu rīcības plānā. Vicinādamies ar šķērēm, kas šajā vakarā kalpoja sacensībām – komandu darbam svētku virtenes veidošanā, Gunārs it kā netīšām nocirpa pamatīgu šķipsnu Tijas galvai. Tam, kas tas noticis nejauši, pēc asarainas Gunāra tirādes varbūt noticēja tikai skolotāja. Klusumu, kas iestājās pēc šīs “eksekūcijas”, pārtrauca negaidīta meitenes histērija: apgāzusi galdu, uz kura atradās visi virtenes veidošanai nepieciešamie piederumi, viņa ar palēcienu aizķēra pie griestiem piestiprināto, pašu veidoto spoguļbumbu un, izkliegusi kaut ko par sabojātu dzīvi, izmetās pa durvīm. Ar skaļu saucienu: “Tija, pagaidi!” – māsa viņai sekoja. No bumbas atlipušie spožie gabaliņi, pat atrodoties uz grīdas, prožektora gaismā meta spožus zvaigžņu zibšņus, bet Ērika domās visu vakaru skanēja Tijas sāpes par sabojāto dzīvi.
Tikai mājās atklājās, ka ievērojamais robs virs meitenes kreisās auss nebija tik viegli nomaskējams. Mamma gan solījās izveidot glītu frizūru no pavisam īsiem matiem, un Tija kliedza: “Tad māsai arī!” Bet Vija kategoriski atteicās nogriezt kaut vienu šķipsnu, lai iegūtu zināmu līdzību ar māsu. Viņa negribot upurēt savu frizūru Tijas dēļ! Nu, un tad, ka tagad viņas nebūs vienādas kā divas ūdens lāses? Nu, un tad, ka viņas tagad varēs atšķirt?
Tija vairākas dienas centās pierunāt māsu un ieskaidrot, ka tagad, kad viņas vairs nevarēs samainīties, visi uzzinās dvīņu patiesās sekmes skolā: fizikā – tik, matemātikā – tik, latviešu valodas gramatikā – tik... Turklāt – vai tad viņa vairs negrib deju pulciņā reizēm padejot ar Ēriku?
Vija ilgi stāvēja spoguļa priekšā un tā arī nespēja izlemt ne par vienas šķipsnas nocirpšanu virs kreisās auss, ne par pilnīgi jauna tipa frizūru. Lai novirzītos no šīs tēmas, viņa mudināja Tiju domāt par pienācīgu atriebību Gunāram. Sagūstīt viņu garderobē vai puiku tualetē un izrobot kuplo cekulu šķita visatbilstošākais sods par milzīgo nodarījumu. Tomēr pirmajā skolas dienā pēc ziemas brīvdienām Gunārs skolā ieradās ar īsi apgrieztiem matiem, un meiteņu iecerētā atriebības akcija nebija iespējama.
– Varbūt ieliesim matos tinti? – nikni pie sevis šņāca Tija, kuras frizūrā trūka vienas pamatīgas matu šķipsnas virs kreisās auss.
– Varbūt zābakos sabērsim sniegu? – čukstēja Vija, kuras frizūrā tā arī nekas nebija mainījies.
Tad atklājās, ka Gunārs arī nebija nekāds muļķis. Nojautis, ka agri vai vēlu dvīnes atriebsies, viņš ļoti rūpīgi pieskatīja savas mantas un kādu laiku nekaitināja priekšā sēdētājas. Kad pāris mēnešus nekas īpašs nenotika, viņa uzmanība atslāba, un dienā, kad zēni skolas darbnīcās gatavoja putnu būrīšus, kāds no garderobē atrastā Gunāra sporta tērpa un virsdrēbēm bija izveidojis izbāzeni un atstutējis blakus skolas ieejas durvīm. Vainot Tiju vai Viju nebija pamata, jo pa šiem pāris mēnešiem Gunārs daudziem bija “uzkāpis uz varžacīm”. Augumā mazajam Jančukam viņš bija atņēmis skolas somu un uzmetis to uz piebūves jumta. Labi, ka Ēriks tobrīd gadījās blakus. Leontīnei Gunārs no rokām izrāva pūkainus mohēras cimdus un uzmeta vecā ciedra zaros. Labi, ka Ēriks todien sadzirdēja meitenes elsas. Uz Gunāru dusmīgs bija arī Andis, bet Viktors, zobus sakodis, Ērikam solījās: “Es to tā neatstāšu!”
Īsto vainīgo toreiz tā arī neatrada un patiesībā – tā īpaši nemaz nemeklēja. Tāda puiciska pajokošanās vien tā esot bijusi, teikušas pašas skolotājas. Tikai Ēriks zināja, ka bez meiteņu izpalīdzīgajām rokām tik precīza Gunāra kopija diezin vai būtu izdevusies. Kopš tās dienas, kad viņš Tiju un Viju pēc deju mēģinājuma bija pavadījis gandrīz līdz pašām mājām, jo vajadzēja stiept papīriem piebāztu kasti, puisis zināja: Tijas domas par atriebšanos Gunāram nebija gaisā izkūpējušas. Pēdējie vājie trijnieki latviešu gramatikā, kurus Tija nespēja izlabot ne pie tāfeles, ne no vietas ceļot roku, viņas aizvainojumu un niknumu atkal bija padarījuši jūtamu. Vien Gunāra mati nebija pietiekami atauguši, lai būtu vērts tos izrobot.
Ērika domu par izbāzeņa veidošanu Tija un Vija uztvēra ar sajūsmu. Puisis atstiepa uz skolu pilnu maisu ar pērnā gada salmiem, un pietika ar divdesmit minūtēm, lai, trijatā saskaņoti darbojoties, izveidotu Gunāram līdzīgu stāvu. Patiesībā līdzības tur tik vien bija kā Gunāra drēbes, līdz uzacīm nostieptā mice un milzīgā rakstainā šalle, pēc kuras daudzi jau iztālēm atpazina puisi. Tieši tāpēc dažiem nebija šaubu – šis salmiem piebāztais manekens ir norādījums Gunāram: tā ir atmaksa par visām nejaucībām, kuras citiem esi nodarījis. Kad izbāzeni pamanīja pats prototips, kāds jau bija paspējis to apmētāt ar sētmalē atrodamajiem sērsnu pikučiem, kāds cits – ar guaša krāsām uzkrāsot smejošu sarkanu muti, kartupeļa degunu un baltas acis.
Pēc šī kopīgā nedarba Ēriks arvien biežāk aizdomājās par dvīnēm. Kā viņas ģērbjas mājās, ko dara, kad nemācās un nedejo. Viņa deju partnere Tīna gan palaikam izmeta kādu nepatikas pilnu frāzi: “Šovakar atkal mūsu kārta pieskatīt sīci! Negribu braukt pie krusttēva, neciešu viņa sievu! Kāpēc tēvs izdomāja, ka mums mājās vajag suni? Šovakar atkal privātstundas gramatikā, neciešu!”
Šie teikumi zināmā mērā pavēra aizkaru uz meiteņu dzīvi, un pēc starpbrīdī aizsākušās sarunas ar Viju Ērikam bija skaidrs: šai māsai ir daudz iejūtīgāks skatījums uz dzīvi. Tijas pieminētais sīcis izrādījās divgadīgais brālītis, mazs un mīļš bumbulītis; suns – labi audzināts kucēns, kuram naktīs patīk ierausties Vijas gultā. Par citām Tijas nepatikām Ēriks pat nejautāja, jo tolaik jau bija apguvis dzīves patiesību: katram ir tiesības uz savu viedokli.
Vidusskolas gados draudzība ar Tiju un Viju kļuva ciešāka. Meitenes palaikam ieķērās izskatīgā puiša elkonī, lai kādā klusākā stūrī atkal un atkal atcerētos piedzīvojumu ar izbāzeni Gunāra drēbēs, tikai Ērikam par to vairs smiekli nenāca. Iespējams, ka iedarbojās solidaritātes jūtas, bet varbūt vienkārši bija apnicis smieties par veciem jokiem. Ap to laiku jau arī Ēriks bija iemācījies meitenes atšķirt – viņām pieaugot, Vijas seja veidojās slaidāka un acu skatiens rādījās maigāks un sirsnīgāks. Tijas puiciskums toties palaikam izpaudās bravūrīgā rīcībā.
Ērika mamma, kas ar dēlu bieži dalījās savos noslēpumos un šo to zināja arī par viņa slepenajām domām, ieteica meitenes uzaicināt ciemos: tikai kopīgās sarunās esot iespējams iepazīt kāda intereses un raksturu. Abi kopā izlēma dārzā sarīkot ābolu novākšanas talku – plecu pie pleca rosoties, visiem būs gan jautrāk, gan interesantāk.
Tija pa kokiem kāpelēja kā īsts puika; Vija prātīgi uztvēra katru pasniegto augli, lai saudzīgi novietotu speciāli sagatavotajās kastēs. Uztraususies augšējos zaros, Tija klaigāja kā putns – kā vārna, kā pūce, kā strazds; Vija tikmēr lejā jūsmoja par apmaldījušos atvasaras biti, pārdzīvoja par taureni, kura dzīvības pavedienu drīz apraus rudens salnas. Tija pati ķērās pie pilnās ābolu kastes malām, lai ieceltu nelielajā piekabē, bet Ērika tēvs strikti noteica: tas tomēr esot vīrieša darbs. Pēc tam starp tiem abiem izcēlās gara diskusija, un vēlāk vakarā tēvs dēlam teica: man nudien patīk šī meitene!
Tikmēr Vija iepazina Ērika mammas sakrāto paprāvo bibliotēku un zinoši vērtēja tās, ko pati bija izlasījusi. Uzzinot, ka Ērikam ir līdzīga literārā gaume, viņa jutās patīkami pārsteigta. Viņa pat atzinās Ērika mammai, ka pati arī kaut ko uzrakstot – reizēm kādu dzejoli, reizēm – pasaku, kura radusies, vakara stundās sēžot pie mazā brālīša gultas. Vēlāk vakarā māte dēlam teica: man nudien patīk šī meitene!
Loģiski, ka abi vecāki vēlējās uzzināt arī dēla domas: kura no dvīnēm viņam patīk vairāk? Ēriks parasti mulsa no šī jautājuma, jo viņam pašam nebija skaidrs – kura, tāpēc parasti smejot atbildēja: “Abas.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dvīnes

Kategorijas