Joprojām atmiņā – slimnieku bailes un izmisums

2021. gada 14. septembris 00:00

“Reizēm aiz Covid-19 nodaļas loga varēja redzēt, kā no otras Covid-19 nodaļas ved slimnieku “briesmu ratos” uz to pēdējo mājiņu (morgu – red.), un citi Covid-19 slimnieki, to redzot, vaicāja: diezin, mani arī tā aizvedīs vai tomēr spēšu aiziet ar savām kājām un uz savām mājām...” emocionāli rūgto pieredzi, strādājot SIA “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība” vienā no Covid-19 nodaļām atklāj medicīnas māsa Iveta Galvane.
Iveta stāsta, ka netālu no Covid-19 nodaļas Balvos atrodas tā saucamā “mūža mājiņa”. “Kad uz turieni veda mirušos gar mūsu nodaļas logiem (bija divas Covid-19 nodaļas Balvos – red.), tas slimnieks, kurš varēja piecelties, vairāk centās dzīvoties pie loga, skatīties, kā ārā virpuļo sniegs, bet tad, kad redzēja šādu ainu, tad sekoja arī šādi jautājumi. Un, ja dienā tā veda vairākus, tad vispār šķērmi ap dūšu palika,” atzīst Iveta.
Viņai joprojām pēc nostrādā perioda Covid-19 nodaļā acu priekšā spilgta aina, atminoties slimnieku baiļu skatienus un izmisumu, kad trūka elpas. “Veicām skābekļa piesātinājuma mērījumus. Sākumā redzi, ka cilvēkam vēl ir cerības, bet nākamajā dežūrā jau šim cilvēkam skābekļa padeve tiek palielināta. Un tad jau tika liktas arī maskas ar augstas koncentrācijas skābekli, un tad jau – vai nu jā, vai nē... Šādos mirkļos bija jāspēj atrast mierinājuma vārdus, lai slimniekam nav lieka stresa un viņš spēj mierīgi elpot. Tas ir tā kā zivtiņa, kuru izmet ārā uz sauszemes un kura vārsta mutīti pēc gaisa. Tādi skati bija Covid-19 nodaļā,” atminas Iveta.
Atbraucot mājās pēc dežūras, Ivetas bērniem bija tikai viens jautājums: vai visi palika dzīvi? To dzirdēt viņai bija psiholoģiski grūti. “Jā, bija arī smagi gadījumi, kad neko nevarēja izdarīt. Un pats trakākais mirklis ir tad, kad sāk pīkstēt aparāti un saproti, ka tas arī ir viss – dzīvība izdziest. Ārstējās Covid-19 nodaļā divi kolēģi. Šim cilvēkam bija smagi redzēt, kā aiziet mūžībā tuvākais kolēģis. Bija arī ģimenes palātas. Smagi bija nolūkoties, kā vīri apčubina savas sieviņas un otrādi,” atminas Iveta.
Tuvinieku izmisums un rūpes
Viņa stāsta, ka bija Covid-19 slimnieki, kuri, stājoties nodaļā, spēja ienākt ar savām kājām, bija tādi, kurus tāpēc, ka bija grūti elpot, iestūma ratiņkrēslā, savukārt smagākos slimniekus jau iestūma uz nestuvēm. Protams, slimnieki vēlējās redzēt medicīnas personālu bez maskas, bez aizsargtērpa, tāpēc viņiem bija neomulīga sajūta, redzot aizsargtērpos tērptos darbiniekus.
Piederīgie bija ļoti norūpējušies par saviem tuviniekiem un vēlējās viņus redzēt vai nodot kādu paciņu. “Vedām slimniekus uz rentgenu, un tuvinieki pa gabalu savam piederīgajam pamāja ar roku. Un, ziniet, tajā brīdī arī likās, ka slimnieks atplauka. Bija situācijas, kad piederīgie piegāja no ārpuses pie nodaļas loga, lai redzētu savu ģimenes cilvēku, lai varētu kaut nedaudz pamāt otram ar roku,” stāsta Iveta.
Tie slimnieki, kuri nokļuva Covid-19 nodaļā, pārliecinājās, ka Covid-19 nav nekas izdomāts. “Viņi bija izmisumā par to, kur viņi Covid-19 ir dabūjuši. Bija daudz gados vecu cilvēku. Pavisam jaunu mūsu nodaļā nebija, otrā Covid-19 nodaļā bija arī gados jaunāki cilvēki – ap 40, 50 gadiem, un tādā vecumā taču tikai dzīvot un dzīvot,” uzsver Iveta.
Viņa stāsta, ka Covid-19 slimniekiem bija raksturīgs sauss, rejošs klepus un, līdzko viņi sāka runāt, tā arī klepoja. Raksturīga bija ļoti augsta temperatūra, drudzis. “Iespricējām zāles, un nepagāja pat divas stundas, kad atkal slimnieku kratīja drudzis. Bija Covid-19 slimnieki, kuriem bija arī dažādas blakussaslimšanas, un tās tika “izsistas” no līdzsvara. Daudz bija tādu, kuriem bija cukura diabēts, un tas atkal saasinājās. Protams, bija apetītes zudums, daudziem pazuda smarža un garša. Vīrieši jokoja par sievu atnestajām kotletēm, jo garšas kārpiņas neko nejuta,” saka Iveta.
Viņa stāsta, kā dakteres mācīja slimniekus, kā pareizi pakāpeniski atjaunot fiziskās spējas, pareizi izpildīt elpošanas vingrinājumus, cik kilometrus staigāt, kā staigāt, ko vēl drīkst darīt pēc izslimotā Covid-19. Daudziem pēc tam vēl bija jāapmeklē citi speciālisti.
Ir jāvakcinējas!
Redzot, cik nežēlīgi šis vīruss spēj paņemt cilvēka dzīvību un cik mokoša ir aiziešana mūžībā, cīnoties pēc elpas, Ivetai nebija ne mazāko šaubu, ka ir jāvakcinējas pret Covid-19. Tiklīdz bija iespēja, viņa to arī to izdarīja. “Gan es, gan mani bērni, gan mana mamma esam vakcinēti,” saka Iveta. “Ja dzirdu kādu, kas par to iesmej, tad saku: nāciet un paskatieties, kāda izskatās realitāte ar Covid-19 slimniekiem slimnīcās, tad diezin vai tā vairs gribēsies runāt. Un izskatās, ka arī šī ziema nebūs vieglāka.”
Iveta aicina ikvienu laikus padomāt, lai pasargātu sevi un nevajadzētu nonākt Covid-19 nodaļā. Viņas darba praksē bija arī ļoti smagi Covid-19 saslimšanas gadījumi, bet slimnieks izķepurojās. “Bija slimnieki, kuros mājoja ļoti liela vēlme dzīvot, bet bija slimnieki, kuri iekrita tādā kā depresijā. Un bija tādi, kuriem bija tik liela vēlme dzīvot, bet nesanāca...” stāsta Iveta.
Pamatīgas krustugunis
Viņa neslēpj, ka, strādājot Covid-19 nodaļā, izgājusi caur pamatīgām krustugunīm. “Toreiz (pagājušā gada decembrī – red.) arī vēl tik daudz nezinājām par Covid-19. Bija bail, ka pats vari saslimt vai aizvest infekciju uz mājām. Es pati nesaslimu, bet vienu brīdi biju kontaktpersona. Covid-19 nodaļā bija arī cita darba specifika. Darba ritms, visas funkcijas, kas tur bija jāpilda, tas nebija tāds ierastais darbs. Ikdienā jau nevienam skābekli neliek elpot, strādājot parastā nodaļā. Bet ar laiku iestrādājāmies,” saka Iveta.
Viņa arī slavē jauko darba kolektīvu, jo tikai tā varēja izturēt grūto darba ikdienu Covid-19 nodaļā. “No rīta deviņos uzvilkām aizsargtērpu un uzlikām masku, rokās – dubultie cimdi, kājās – zābaki, un no tā ārā tikām tikai pulksten divos dienā. Un pa šo laiku nevarēja ne paēst, ne padzerties, ne uz labierīcībām aiziet. Centāmies runāt un smaidīt, bet slimnieks varēja saprast mūs tikai caur mūsu acu skatienu. Diennakts pagāja kā tādā virpulī, bet darba kolektīvs patiešām bija foršs! Mums bija brīnišķīga vecākā medicīnas māsa, fantastiskas dakteres! Ja ir atbalsts no kolēģiem un vides, kurā esi, tad varēja to izturēt, bet citādāk – ļoti smagi,” atzīst Iveta.

Materiāls tapis sadarbībā
ar Nacionālo veselības dienestu

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Joprojām atmiņā – slimnieku bailes un izmisums

Kategorijas