Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sapnis par Mākslas akadēmiju ir piepildīts

Viktorija Slavinska-Kostigova

2021. gada 17. septembris 00:00

930
Sapnis par Mākslas akadēmiju ir piepildīts

Arī apģērbs, tieši tāpat kā glezna, ir mākslas darbs. Līva Ejuba pārliecināta, ka tērpam ir jāspēj nest vēstījums un jebkuram radītajam kostīmam tieši tā stāsts ir pievienotā vērtība.

“Arī dizaineri rada savas kolekcijas, jo vēlas nodot vēstījumu sabiedrībai par notikumiem un arī problēmām, kas ir pasaulē,” saka gulbeniete, kas tikko iestājusies Mākslas akadēmijā Modes nodaļā.

Roku trenēju gadu
Lai arī Gulbene ir dzimtā puse un pamatskolas gadi te pavadīti plecu pie pleca ar savu mammu - vizuālās mākslas skolotāju Evitu Zālīti, Līva vidusskolu izvēlējusies citā Latvijas pilsētā.
“Aizgāju mācīties uz Valmieras Viestura vidusskolu. Tā bija skola ar teātra novirzienu. Toreiz gribēju lauzt stereotipu. Visi teica - ja jau mamma ir vizuālās mākslas skolotāja, tad meita arī ies mācīties mākslu. Toreiz visiem pateicu: nē, iešu mācīties pilnīgi citu mākslu - teātri. Tomēr tieši laiks Valmierā mani atveda atpakaļ pie mākslas,” atklāj Līva.
Vidusskolas gados viņa ātri sapratusi, ka vairāk patīk būt aiz skatuves. Līva sevī atklājusi īpašo aizrautību būt kostīmmāksliniecei un gatavot tērpus izrādēm. “Atceros, bija izrāde “Sapnis vasaras naktī”, kurai es gan ar mammas, gan skolotājas palīdzību radīju tērpus. Pēc tam dzirdot atsauksmes par paveikto, sapratu, ka tas patiešām ir tas, ko vēlos darīt. Sāku vairāk interesēties par to, kas ir kostīmi un kādu pievienoto vērtību tie dod katrai izrādei. Zīmīgi, ka tieši tagad ar vidusskolas draugiem esam nopirkuši biļetes uz šo pašu izrādi “Sapnis vasaras naktī”, tikai tā tiks spēlēta Nacionālajā teātrī. Man būs ļoti interesanti salīdzināt, kā mēs strādājām un ko redzēsim te.”
Līva atzīst, ka ceļš uz Mākslas akadēmiju nav bijis viegls, jo pirmo reizi pirms diviem gadiem viņa vien ar pāris punktu starpību palikusi pirmā aiz svītras. “Saprotu, ka nebiju kārtīgi sagatavojusies un “šāvu vienkārši uz dullo”. Mākslas akadēmijā tomēr viss ir ļoti nopietni. Tur ir tikai budžeta vietas un tevi pieņem pēc taviem rezultātiem un spējām. Tieši tas, ka es paliku aiz svītras, deva motivāciju mēģināt vēlreiz. Visu šo pēdējo gadu esmu veltījusi, lai nopietni sagatavotos. Es līdztekus strādāju, lai nopelnītu līdzekļus un ieguldītu sevis attīstībā. Visu gadu gāju uz kursiem, uzlaboju prasmes zīmēšanā, gleznošanā. Bija daudz jāstrādā, lai ietrenētos roka. Šo mirkli tik ļoti esmu gaidījusi un tik ļoti gribas mācīties, ka esmu gatava ņemt visu, ko akadēmijas laiks dos,” neslēpj Līva.
Tērpi top cilvēkiem
Ar tērpiem, to pasniegšanu un nozīmi Līva saskārusies jau kopš bērnības, kad bijusi gan daļa no Gulbenes tērpu teātra “Varavīksne”, gan ir bijusi pieredze modeļu skolā.
“Domāju, ka ikvienam cilvēkam vajag atrast savu stilu. Mēs, ieraugot otru, uzreiz, protams, pamanām viņa vizuālo ārējo tēlu. Tērps pasaka daudz par mums pašiem. Tikko strādāju pie vienas studentu filmas, kur man patiešām vajadzēja izkāpt no komforta zonas un gatavot tērpus panku stilā.”
Līva atzīst, ka viņai patīk strādāt ar materiālu, ko ir vieglāk novaldīt un šūt. “Patīk izārdīt vecas bikses un pārtaisīt tās par pilnīgi ko citu. Šo impulsu man noteikti ir iedevusi mamma, viņa iemācīja, ka nav obligāti jāpērk dārgs audums, ar kuru vēlāk nezini, ko iesākt. Mēs varam audumiem iedot otro dzīvi, un tādus audumus, ko varam kādreiz atrast “humpalās”, nekad neatradīsi lielajos audumu veikalos.”
Līva piekrīt, ka mode visu laiku mainās un viss senais kādā brīdī nāk atpakaļ. Galvenais, lai dizainers, atbildīgi darot savu darbu, arī nodod vēstījumu sabiedrībai. Arī mode un apģērbs ir māksla tieši tāpat kā gleznas.
“Arī mans gatavotais tērps spēj nodot vēstījumu. Katram apģērba gabalam ir nozīme, un caur pūkainu džemperi arī varam izstāstīt kaut ko. Dizaineri rada kolekcijas, jo caur tām vēlas izstāstīt kādu stāstu. Tas noteikti var būt arī ar pievienotu lielo atbildības sajūtu pret pasauli un notikumiem, un problēmām, ko gribam šodien risināt. Vēl jāsaprot, ka dizainers nekad nav viens, aiz viņa vienmēr būs dzīvē liela komanda, jo tērpi tiek radīti cilvēkiem, nevis tukšumam,” ir pārliecināta Līva.
Gatava daudz mācīties
Mākslai ir lielāka brīvība šodien, un Līva neslēpj savu gandarījumu, ka tieši tagad - pēc iestāšanās Mākslas akadēmijā - sāks to piedzīvot. Viņa regulāri apmeklē dažādu režisoru izrādes un ir novērojusi, ka bieži stāsti tajās kļūst abstraktāki un mākslinieciskāki. Līva tic, ka arī dizainera darbs palīdz skatītājiem uztvert un nolasīt citu radošo pārstāvju vēstījumus caur radītajiem tērpiem. Līva gatava ir daudz mācīties un būt klāt dažādos radošajos projektos.
“Redzu, ka šodien ir tik daudz iespēju, kas noteikti ir jāizmanto. Arī šī gada laikā, kad gatavojos iestājeksāmeniem, tiku iesaistīta dažādos projektos, kas man reāli ļāva piedzīvot mākslas pasauli. Tūlīt būs pirmizrāde daudzsēriju filmai “Emīlija. Preses karaliene”. Man bija iespēja būt šajā komandā. Es dienā gludināju piecdesmit baltus kreklus, krāsoju kurpes un strādāju kostīmu departamentā. Šobrīd esmu gatava būt šajā vidē, pat nedomājot par atalgojumu, jo varu daudz mācīties. Gludināt piecdesmit baltos kreklus bija patiešām forši, jo biju blakus citiem kostīmu māksliniekiem. Nemitīgi mēģinu iegrozīties šajā nišā, jo tā mani patiešām interesē,” uzsver Līva.