Unikāla keramika – mājā ar senatnes elpu

2021. gada 17. septembris 00:00

2292

Unikāla keramika – mājā ar senatnes elpu

Sapņi mēdz piepildīties. Par to ir pārliecinājusies Ieva Anže, kura kādreiz domās sapņojusi, ka dzīvos mājā, kuru skar senatnes elpa un tuvumā nebūs kaimiņu. Šogad ar kopā ar ģimeni no Rīgas pārceļoties uz dzīvi Lejasciema pagastā, mājā, kura celta 1901.gadā, un strādājot pie tās atjaunošanas darbiem, viņa arī attīsta savu radošo potenciālu. Ieva ir radījusi zīmolu “A Ceramics” – unikālus, neregulāras formas dizaina māla traukus, kas ir ne tikai acij tīkami, bet arī funkcionāli.

“Esmu ar ģimeni – vīru Jāni un meitām Eilu un Miu – atnākusi no Rīgas, un atpakaļ nevelk,” smaidot saka Ieva, kura, kā viņa pati smejas, “oriģināli nāk no Baldones”. Savukārt vīrs Jānis ir gulbenietis.

“Ilgi dzīvojām dzīvoklī Rīgā un domājām par savu māju. Gribējās brīvība sajūtu, lai nav lieku acu skatienu. Kad mums bija izdevība te nākt, mana vēlēšanās piepildījās. Šo vietu mēs uzreiz sajutām kā savu. Netālu dzīvo Jāņa vecāki. Šo īpašumu, kur tagad iekārtojam savu māju, savulaik iegādājās vīra tēvs Uno. Sākumā te bija džungļi. Vīra vecāki jau bija te sākuši darbu un attīrījuši apkārtni, arī māja iekšā bija pamatīgi jāsakopj. Blakus mājai ir piebūve, kas tagad ir nobrukusi, un tur man būs darbnīca. Lai arī vēl daudz darāmā, aura, kas te valda, ir ļoti laba. Laikam kādreiz cilvēki prata atrast vietas, kur celt mājas un kā celt. Jā, man patīk jaunas, mūsdienīgas mājas, bet tām mājām, manuprāt, nav dvēseles,” prāto Ieva.
Viņai domās jau pilnīgi skaidra vīzija, kāda būs viņas ģimenes māja. “Bet līdz tam vēl daudz darba, un pagaidām nav ne tuvu tam, kā tas būs. Mēs ar vīru esam rosīgi, nebaidāmies no darba. Un ir gandarījums par paveikto,” atzīst Ieva un piebilst, ka arī meitām te ir paradīze. “Eila tomēr vairāk ir rīdziniece, taujā, kad iesim atpakaļ uz Rīgu, jo tur varēja iet uz kafejnīcām. Savukārt Mia ir dabas bērns,” saka Ieva.
Pati sava laika noteicēja
Pēc savas būtības Ilze ir māksliniece, bet viņa nav akadēmiskā māksliniece. Pirms tam strādājusi restorānos par vadītāju, kur bija iespēja nodarboties ar to iekārtošanu – sākot ar dekorācijām, traukiem. Tas viņai patika. Kad aizgājusi strādāt uz citu restorānu, kur bijuši savi stingri noteikumi, vietas improvizācijai nebijis. “Tas man nepatika, un tad arī sapratu, ka man nepatīk strādāt kādam. Man nepatīk, ja mani komandē, un man nepatīk pelnīt naudu citiem, ja zinu, ka es varu pelnīt naudu sev,” stāsta Ieva.
Kad viņa devās bērnu kopšanas atvaļinājumos, pievērsās skaistumkopšanai. Arī pirms tam ar to nodarbojās hobija līmenī, apvienojot ar pamatdarbu. “Klientu kļuva arvien vairāk, un nebija vairs jēgas atgriezties darbā. Arī laiku varēju plānot pati. Sapratu, cik labi ir strādāt sev, kad pats esi sava laika noteicējs,” atzīst Ieva.
Kad ar vīru nolēmuši nākt dzīvot uz Lejasciema pagastu, Ieva prātojusi, ar ko varētu te nodarboties. “Vīram ir zelta rokas, un viņš vienmēr izdomās, ko darīt. Viņš strādāja par stjuartu, tagad strādā savas ģimenes saimniecībā. Bet ko darīt man?” saka Ieva.
Viņa pirms tam savās domās bija izsapņojusi, ka vecumdienās, kad bērni būs izauguši un viņai nebūs, ko darīt, viņa būs keramiķe un taisīs traukus, jo trauki viņai vienmēr ir patikuši. “Tad, kad domājām par māju, teicu vīram, ka vajag tādu māju, lai varu ierīkot pagalmā arī darbnīcu. Vīrs jautāja: kam? Atbildēju: kad būšu veca, tad es būšu keramiķe. Viņš jautāja: bet kāpēc ne tagad? Un es pat nezinu, kāpēc ne tagad. Es nebiju aizdomājusies, ka varētu to realizēt pašlaik, kad ir spēks, idejas, entuziasms un vairāk enerģijas. Esmu beigusi mākslas skolu. Ja arī kādā konkrētā tehnikā neesmu strādājusi, varu izdomāt, kā to darīt. Bet es pieteicos arī keramikas kursos, lai atsvaidzinātu atmiņu. Uz pāris nodarbībām aizgāju, bet tad visu aizslēdza ciet, jo bija pandēmija. Uz kursiem devos ar mērķi, lai pati varētu pēc tam strādāt profesionālā līmenī, un skolotāja man deva daudz padomu. Tas nav tā, ka nopērc mālu un taisi traukus. Ir dažādas tehniskas nianses. Un veidošana no māla nav tikai māksla, tās ir fizikas, ķīmijas zināšanas. Piemēram, tagad pēc pasūtījuma veidoju lielu trauku un nezinu, vai tas nesaplīsīs, jo, manuprāt, priekš šī izmēra tas ir par plānu,” stāsta Ieva.
Viņa neslēpj, ka darba procesā gadās arī brāķi, un parāda tos arī “Dzirkstelei”. Izņemot no krāsns, vairākām bļodiņām “uzsprāguši dibeni”. Izlabot neko nevar – jāmet ārā. “Esi tam veltījis tik daudz laika un nekā...” saka Ieva, kuras veidotie trauki ir ar savu rokrakstu. Tie ir unikāli, gaumīgi un radīti ar lielu mīlestību. Viņas mākslas darbi ir piemēroti cilvēkiem, kuri novērtē mūsdienīgo un neparasto. Rezultāts ir atšķirīgs no plaši pārstāvētās māla keramikas.
“Es nestrādāju uz tādiem pasūtījumiem kā, piemēram, uztaisīt alus krūzi. Es vispār krūzes netaisu. Man ir tikai viena krūze, kuru sataisīju eksperimentālā kārtā. Man nepatīk krūzes taisīt. Kāpēc? Nezinu,” saka Ieva, kurai ļoti patīk tas, ko viņa dara, jo patīk darbs ar rokām, praktiskā darbošanās.
“Tas process ir ļoti meditatīvs. Domā par to, ko dari, lai iznāk, bet tajā pašā laikā savās domās aizklīsti kaut kur tālu,” atzīst Ieva.
Mammas vērtīgais padoms: ej un mēģini!
Ieva startēja Gulbenes novada pašvaldības grantu konkursā “Starteris”. Lai uzsāktu savu darbību, ar pašvaldības līdzfinansējumu tika iegādāta apdedzināšanas krāsns un virpošanas ripa. Projekta kopējās izmaksas pārsniedz 3478 eiro, no tām 2782,40 eiro ir granta finansējums. Projekta rezultātā trīs gadu periodā tiks radīta ne mazāk kā viena pilna laika darba vieta.
Šis bija viņas pirmais projekts, kurš veiksmīgi ir realizēts, bet ceļš līdz finišam nebija viegls. “Puņķi un asaras,” tagad smaidot atminas Ieva, kura projekta rakstīšanu sākotnēji uztvēra kā “pasaules biznesa plānu”. Tādas viņai radās asociācijas, redzot prasības, kas jāiesniedz projekta pieteikumā.
“Projektu rakstīšana ir specifiska sfēra,” pārliecinājās Ieva. Viņai projekta tapšanas procesā palīdzēja draudzenes, un arī pati ļoti centās. Savukārt prezentējot pašvaldībā savu ideju, pārdzīvojusi pamatīgu lampu drudzi. “Bet mamma vienmēr man ir teikusi: ej un mēģini! Drīzāk nožēlosi, ja nebūsi mēģinājusi,” uzsver Ieva un piebilst, kad viņas projekts bija apstiprināts, tad jau atpakaļceļa vairs nav. “Ir jāiet tikai uz priekšu,” saka Ieva.
Vislabākā dzimšanas dienas dāvana
Apdedzināšanas krāsni viņai atveda vasarā un tieši Ievas dzimšanas dienā. “Tā bija vislabākā dzimšanas dienas dāvana,” priecājas Ieva un stāsta, ka krāsns bija ļoti nepieciešama, jo bez tās viņa laukos nevarētu nodarboties ar keramiku. “Kad Rīgā taisīju traukus, tad liku tos mašīnā un vedu uz krāsni. Bet šie trauki, līdz nonāk krāsnī, ir ļoti trausli. Satinu tos dvieļos, liku kastēs un braucu uz krāsni, un tas bija neērti. Pa ceļam arī kāds saplīsa. Man vajadzēja krāsni, kas man ir blakus. Bet krāsns ir dārga – aptuveni 3000 eiro, tāpēc arī nolēmu pieteikties projektam,” stāsta Ieva, kura pieļauj domu, ja vajadzēs un būs iespēja, tad arī nākotnē startēs vēl kādā projekta.
Ievai ir sajūta, ka viņas izvēle dzīvot laukos, pievērsties keramikai, būt sava laika un iespēju noteicējai ir pareizais ceļš, pa kuru arī jāturpina virzīties. “Man ir tāda laba sajūta, jo viss, ko daru, aiziet tādā labā ķēdītē. Visur, kur eju ar šo lietu, viss iet uz priekšu, un līdz šim nav bijuši šķēršļi. Jūtu, ka laikam šī ir pareizā izvēle, kam esmu pievērsusies. Protams, nekas nav uzreiz un nenotiek uzreiz, bet ar kaut ko jāsāk. Tāpat ar māju. Reti jau kuram iedod gatavu īpašumu – ej un dzīvo, bet vērtība ir tajā, ka pats katru stūri esi mēzis un atceries, kā bija un kā ir tagad. Tā ir tā pievienotā vērtība. Nav jau māksla uzsākt dzīvi skaistā, iekoptā īpašumā,” domā Ieva.

+ 5

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Unikāla keramika – mājā ar senatnes elpu

Kategorijas