Ir gatava izaicinājumiem un jaunradei

2021. gada 17. septembris 00:00

2919

Zeltītei Dūrītei Gulbenes kultūras centra direktores amatā ir pagājis pirmais mēnesis. Jau ar pirmo darba dienu viņa viegli iekļāvās jaunajā vietā, jo nejūtas sveša kultūras iestādes vidē. “Domāju, ka nav pamata satraukumam, jo centra darbinieku komanda ir aktīva un atsaucīga,” ir pārliecināta Zeltīte.

Viņa ar ģimeni dzīvo Madonā, bet neizslēdz domu par dzīvesvietas maiņu. “Viss mainās, nekas nestāv uz vietas, un es esmu cilvēks, kas iet uz priekšu. Darba gaitas esmu sākusi neliela pagasta Barkavas kultūras namā. Pēc ilgāk nostrādāta laika posma atsaucos un piekritu aicinājumam strādāt vēsturiski pievilcīgajā Cesvainē par kultūras nama direktori. Bet tagad esmu te – Gulbenes kultūras centrā,” stāsta Z.Dūrīte. Viņa iesniedza CV un tika uzaicināta uz darba interviju, kurā atbildēja patiesi un atklāti gan par darba pieredzi, gan citiem jautājumiem.

Z.Dūrīte galveno uzmanību pievērsīs kultūrvides veidošanai. “Vide veidojas cilvēka darbības rezultātā un glabā šīs darbības pēdas – gan materiālās, gan nemateriālās garīgās vērtības,” uzsver Zeltīte. Iepriekš, strādājot Barkavas un Cesvaines novada kultūras namā, sadarbojoties ar tūrisma un pašvaldības iestādēm, ar profesionālās mākslas lietpratējiem, tas ir veiksmīgi izdevies. Šobrīd viņa ir arī Liezēres vidējās paaudzes deju kolektīva vadītāja.
Nezīlē nākotni,
bet dara
Kāds ir labs kultūras darbinieks? Zeltīte uzskata, ka tam ir vajadzīga īpaša intuīcija, lai ar septīto maņu sajustu, kur, ko un kā labāk darīt. “Viss ir jāpārzina – gan vadošo speciālistu darbs, gan mūsdienu tehniskās iespējas. Ir jājūt vide un cilvēki, lai saprastu, kas viņus uzrunā. Katrā vietā ir citādi – Gulbenē nederēs tas pats, kas Madonā. Pašlaik cenšos noķert šo sajūtu, lai izprastu gulbeniešus,” akcentē Z.Dūrīte.
Sākas jaunā kultūras darba sezona. Kādi būs Covid 19 vīrusa ierobežojumi un to ietekme, Zeltīte necenšas zīlēt. Viņa iet un dara, ieceres ir. “Ja pēkšņi pateiks, ka kultūras centrs ir slēdzams apmeklētājiem, mums ir rezerves varianti pasākumiem ārpus telpām. Visu atklāt nevēlos, lai par tām stāsta darbi. Var, protams, izmantot virtuālo vidi, veidot un vērot kultūras pasākumus attālināti, tomēr esmu dzīvās saiknes piekritēja. Labs ir pasākums, kurā gūst emocionālo baudījumu,” atzīst Zeltīte.
Viens no viņas pieredzi raksturojošiem pasākumiem bija Barkavas kultūras nama jaunrades studijas “Pirmatne” dzejas un roka uzvedums, kura režisore bija Z.Dūrīte. Viņa secina, ka toreiz satikās līdzīgi domājošie un radās kaut kas jauns. “Ir ļoti svarīgi, lai šāda jaunrades grupa būtu. Tāpat kā kultūras mantojuma saglabāšana arī jaunrade ir viens no pamatvirzieniem kultūras darbā. Darbs studijā tiesām ir pirmatnēji skaists, ja tajā iesaistās gan paši autori, gan izpildītāji. Veidojas radošs tandēms,” uzsver Zeltīte.
Izvēlas sirdsdarbu kultūras iestādē
Dzimusi skatuvei uz skatuves – tā īsi var raksturot Zeltīti. Viņas mamma bija kultūras nama vadītāja, tautas un moderno deju skolotāja daudzus gadus, turklāt veidoja latviskās tradīcijas, kas ir Zeltītes mantojums un turpinājums. “Diemžēl es agri zaudēju abus vecākus. Man vajadzēja rūpēties par jaunāko māsu un brāli. Pagasta priekšsēdētāja mani aicināja strādāt kultūras namā, jo zināja – tas ir mans sirdsdarbs.” stāsta Z.Dūrīte.
Ļoti sāpēja vecāku zaudējums, viegli nebija, jo pati izjuta bāreņu likteni. “Arī mūsdienās nekas nav citādi. Roku uz sirds liekot, varu teikt, ka pati esmu izvēlējusies un gājusi savu ceļu, necerot uz vecāku aizsardzību vai stipra pleca atbalstu. Man agri vajadzēja būt stiprai,” atzīst Zeltīte.
Viņas bērni ir auguši tāpat kā savulaik Zeltīte, tāpēc ir īpašs prieks secināt, ka lielākais sasniegums ir brīnišķīga ģimene. Turklāt Zeltīte arvien ir kultūras darbā, kurā daudziem ģimenes izjūk. “Tiesa, manējiem ir grūti būt līdzās mammai un sievai, kuras bieži nav mājās. Par to varu teikt paldies saviem mīļajiem, jo ir izdevies saglabāt līdzsvaru. Liels palīgs un atbalsts ir vīrs Edgars,” saka Z.Dūrīte.
Divas viņas meitas ir jau patstāvīgas – par to mātei ir liels prieks. Arta un Zane ir bijušas blakus mammai gandrīz vienmēr. Meitas aizmiga, kad mamma strādāja, un pamodās, kad viņa joprojām strādāja. Jaunākā meita Gabriela iet bērnudārzā, bet dēls Edvards ir 4.klases skolnieks. “Bērni nekad nav pārmetuši manu aizņemtību, bet drīzāk uzskata par paraugu sev,” atklāj Z.Dūrīte.
Nepārtraukti mācās un pilnveido sevi
Zeltīte ir mācījusies daudz un joprojām to dara, bet sirdī vienmēr ir kultūras darba aicinājums. “Mācīties vajag visu dzīvi. Beidzu Tautas mākslas centra Deju skolu, Vidzemes augstskolā apguvu uzņēmējdarbību, kultūras mantojumu, bet zināšanas un prasmes pilnveidoju nepārtraukti,” norāda centra direktore. Viņa spriež, ka novadā ir spēcīgi deju kolektīvu vadītāji, tāpēc nedomā, ka vajadzētu strādāt ar dejotājiem. Pēdējos Skolēnu dziesmu un deju svētkos 2015.gadā Zeltīte piedalījās ar septiņiem Madonas novada deju kolektīviem. “Sapratu, ka tie ir mani pēdējie deju svētki, jo pamatvērtības īsti vairs nesaskatīju, tāpēc izlēmu – tie ir pēdējie svētki, uz kuriem vedu mazos dejotājus,” secina Z.Dūrīte. Viņa pati iesaistās kolektīvā, kurā apgūst latviešu tautas dančus.
Ne tikai darbs, arī vaļasprieki Zeltītei ir saistīti ar kultūru un tradīcijām. Viņai patīk pētīt un izzināt tautastērpus, kuros jūtama latviskā elpa. Z.Dūrītes vadītais deju kolektīvs tērpu skatē ar linu auduma tērpiem kļuva par laureātu. Zeltīte sagatavoja projektu, lai ar tā finansējumu varētu darināt savu linu tautastērpu. Diemžēl tas netika atbalstīts.
“Man ir apmēram 15 gadus seni linu brunči, ko iegādājos Vācijā, bet pasākumiem ir vajadzīgs tautastērps. Patīk organizēt un iedzīvināt latviskās tradīcijas ārpus darba – gan uguns rituālus gadskārtu svētkos, gan kāzās. Kopā būt un saglabāt tradīcijas noteikti vajag. Tagad šķiet, ka cilvēki ir iedzīti bailēs, viņi baidās no visa, arī piedalīties pasākumos. Pagājušajā gadā, kad tika samazināti Covid-19 ierobežojumi, bija jūtama aktivitāte. Tagad viss ir citādi, pietrūkst sarunu un savstarpējā atbalsta. Bez dejas, bez dziesmas, bez kopā būšanas mēs nevaram iztikt. Tāda ir mūsu identitāte, tāpēc tas mums ir ļoti vajadzīgs,” skaidro Z.Dūrīte.
Viņas kolēģi un draugi zina, ka par Zeltīti vislabāk stāsta darbi. Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt – viņa uzsver. “Kad ir jauna ideja, lecu iekšā darbos un priecājos, cik daudz varu izdarīt,” saka centra direktore. Kā savas labākās īpašības viņa min prasmi plānot, veikt darbu patstāvīgi un sarežģītās situācijās neapjukt, bet atrast risinājumu.

Zeltīte Dūrīte mācās nepārtraukti

● Rēzeknes skolotāju institūtā ieguva pirmsskolas izglītības pedagoga specialitāti.
● Vidzemes augstskolā studētas vairākas programmas: uzņēmējdarbībā, kultūras mantojumā un komunikācijā.
● Tautas mākslas centra “Deju skolā-4” apgūtas dejas vadīšanas menedžmenta prasmes.
● Ir Latvijas pašvaldību mācību centra sertifikāts “Kultūras darba organizators”.
● Vēl ir sertifikāts “Producēšana”, kā arī vēl citi, kas apliecina zināšanas un prasmes kustību improvizācijas un ritmikas mijiedarbībā, jaunāko metožu apguvi bērnu dejas mācību programmas veidošanā, tradicionālās kultūras mantojuma saglabāšanā un pedagoģiskā darba pilnveidošanā, kā arī kultūras menedžmenta iemaņas.
● Šobrīd mācās Biznesa akadēmijā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ir gatava izaicinājumiem un jaunradei

Kategorijas