Dvīnes

2021. gada 21. septembris 00:00

Mācoties vidusskolā, arvien aktuālāks kļuva jautājums – kur mācīties tālāk? Viena daļa skolēnu gan par to nesatraucās, jo ar radinieku atbalstu “siltas” vietas jau bija aizrunātas turpat mazpilsētas iestādēs. Ēriks sen bija izlēmis kļūt par žurnālistu, tikai par šo viņa vēlmi zināja vienīgi vecāki, jo pat māte piekrita senajam ticējumam: citiem nevajagot stāstīt par nākotnes nodomiem, lai nenoskaužot. Pat Tijai un Vijai, kuras šad tad ieradās ciemos, Ēriks neatklāja patiesos nodomus, vien izvairīgi runāja par medicīnu, īpaši uzsverot ķirurģijas nozīmi. Māsas to uztvēra nopietni, kaut vai tāpēc, ka pašas vēl nebija izlēmušas. Varbūt viņām arī pievērsties šai jomai? Pilnīgi noteikti skaidrs bija vien tas, ka turpmāk abas vienā solā un klasē nesēdēs, kā arī necentīsies izskatīties līdzīgas. Viegli pamanāmās atšķirīgās rakstura iezīmes bija izveidojušas dažādas gaumes un gandrīz vai gluži pretējus ģērbšanās stilus. Vija pastāvēja uz to, ka sievieti pievilcīgu dara tikai un vienīgi kleitas, un gari mati; Tija turpretim bija iecienījusi sportisko stilu un īsus matus un kategoriski iebilda māsas teiktajam.
Ja prasītu Ērikam, kāds stils patīk viņam, puisis norādītu uz džinsiem un rūpīgi izgludinātu kreklu, lai gan – vai tad nebija gluži vienalga? Kreklus allaž gludināja māte, un, no rīta mostoties, kāds no tiem jau gaidīja uz krēsla atzveltnes. Ja izvēlēties starp ģērbšanās stiliem liktu kāda no dvīnēm, viņš saprastu, ka jautājuma būtība slēpjas daudz dziļāk: kura no māsām viņam patīk labāk? Diemžēl Ēriks joprojām nebija izpratis savas izjūtas, tāpēc kā allaž ietu zelta vidusceļu: “Abas.”
Māsu uzskati krasi atšķīrās arī attiecībā uz turpmāko izglītošanos. Tijai māte bija ieteikusi padomāt par juridisko fakultāti, bet viņa pati sevi pilnīgi neredzēja šajā nopietnajā un atbildīgajā jomā, drīzāk varbūt… Fizkultūras institūtā? Tēvs gan bilda, ka “augstskola” skanot nopietnāk un rezultāts nebūšot sliktāks, un Tija piekrita.
Vijas intereses bija strauji mainīgas, sākot no diplomētas dārzkopes līdz pat pirmsskolas iestāžu pedagoģei. Pēdējai vecāki neiebilda, jo redzēja, ka Vija ļoti labi saprotas ar bērniem, tie pie viņas burtiski līp, jo laikam jau sajūt maigo raksturu un bagāto fantāziju.
Tikai dienā, kad universitātē vajadzēja iesniegt dokumentus, Tija izlēma par labu žurnālistikai, un viņas abas ar māsu satikās pie Filoloģijas fakultātes durvīm. Liels pārsteigums dvīnēm bija, ieraugot pa tām iznākam Ēriku.
– Un kur tad palika tavas skaistās domas par cēlo ķirurga darbu? – ar greizu smīnu uz lūpām jautāja Tija.
– Domas nekur nav zudušas, vienīgi tas darbs nav man, – godīgi atzina Ēriks, ne mazāk pārsteigts par tikšanos ar dvīnēm. Sapratis, ka turpmāk ar Tiju kopā nāksies pavadīt ik dienu, viņš sajuta nelielu satraukumu. Vai tāpēc, ka viņš pats nespēja izlemt, kurai no dvīnēm pievērsties nopietnāk, Liktenis deva savas norādes?
Iestājeksāmenus visi trīs nokārtoja viegli un ar labiem rezultātiem, arī iekārtošanās kopmītnēs noritēja raiti, kaut arī Tija bija izlēmusi uzsākt gluži patstāvīgu dzīvi, nolūkojusi sev jaunas draudzenes un jutās gandrīz vai atvieglota, apmetoties stāvu zemāk nekā Vija. Uzzinājusi, ka Ērika istabiņa atrodas pirmajā stāvā, Tija nekavējoties devās turp raudzībās. Vēlāk tas kļuva par ieradumu – kopmītnēs dzīvojošajai topošo žurnālistu grupiņai pulcēties trīsdesmit trešajā istabiņā. Jau pēc pāris dienām tur visi jutās kā savējie.
Vija šajā istabiņā ielūkojās tikai vienu reizi. Tobrīd, kad uz viņas biklo klauvējienu neviens neatsaucās vai pareizāk – nedzirdēja, meitene pavēra durvis, un skats, kas atklājās Vijas acīm, nebija no patīkamākajiem. Uz vienas no četrām gultām sēdēja Ēriks, cieši apskāvis abas blakus sēdošās meitenes, viena no viņām, protams, bija Tija. Uz blakusgultām bija apmetušās līdzīgas trijotnes un četrotnes. Istabā bija jūtams izteikts cigarešu dūmu smārds, kaut smēķētāji bija saspiedušies pie atvērtā loga. Visa nelielā kompānija skaļi smējās, uz galdiņa istabas vidū atradās gandrīz tukša vīna pudele, pusizdzertas glāzītes un iesākts uzkodu šķīvis.
– Nāc iekšā! Iedod buču jubilāram! – sauca kāds no puišiem, un tieši šis aicinājums Vijas kājām lika nekavējoties steigties prom.
– Nekad vairs! – asaras rīdama, viņa sev nozvērējās. – Nekad vairs tur nesperšu savu kāju! Lai jau viņiem tiek!
Tikai pašā vakarā, jau laižoties miegā savā krietni klusākajā topošo pedagogu istabiņā, Vija aizdomājās: “Vai tiešām es esmu greizsirdīga uz savu māsu? Vai tiešām Ērikam pret viņu ir dziļākas jūtas? Un kā tad ar mani?”
Bezmiega nakts uz daudzajiem tamlīdzīgajiem jautājumiem atbildes nedeva, jo Vija nespēja iztēloties sevi spēkojoties ar Tiju par Ērika mīlestību. Līdz šim, skolas ballītēs un ciemojoties vienam pie otra, puisis vienādi draudzīgi izturējās pret abām dvīnēm, nedodot priekšroku ne vienai, ne otrai. Kā vienai, tā otrai viņš allaž nesa ziedus un mazas dāvaniņas, aicināja uz deju, smējās un jokoja, reizēm aplika roku ap pleciem un piekļāva. Draudzīgi. Vija pat nebija iedomājusies, ka šādā apskāvienā varētu izpausties dziļākas jūtas, jo tieši tāpat Ēriks izturējās arī pret Tiju.
Nesen redzētais skats, kur Vijas vietā Ērikam pie otra pleca uz gultas sēdēja cita meitene, pēkšņi lika apzināties, ka Vija ir izstumta no puiša dzīves, toties Tija… Tija ieņēmusi stabilu vietu. Uz mirkli gan iztēlē pazibēja atriebīga vīzija, kurā Ēriks sēž Vijas istabiņas gultā, cieši apskāvis viņas plecus, citas meitenes apkārt priecājas un svin svētkus, un Tija negaidot paver istabiņas durvis… Tikai Tija jau neaizbēgtu ieraugot mazu trokšņainu bariņu, bet gluži otrādi – apsēstos Ērikam otrā pusē, un viss atkal izskatītos kā senāk – visi trīs draudzīgi blakus.
Tijai turpretim šī epizode, kurā kautrīgā Vija pavēra istabiņas durvis un aizbēga no Aigara sauciena pēc bučas, izsauca smīnu: “Pēdējais laiks biklajai un prātīgajai māsiņai mācīties dzīvi! Ne visas upes tek pa līdzenu un rāmu gultni!”
Tikai vēlāk vakarā, kad Ērika čuksts lūpām skāra Tijas vaigu, viņa iedomājās, ka māsas straujajai aiziešanai varētu būt cits iemesls – greizsirdība. “Nāksies pārdzīvot,” pie sevis nosmīkņāja Tija. “Mums ar Ēriku kopīga nākotne. Gan jau pieci gadi universitātē liks viņam saprast, kura ir īstā!” Vakari, kuri arvien biežāk tika pavadīti, plecu pie pleca sēžot uz Ērika gultas, lika sajust ne tikai puiša izrādīto interesi, bet arī izstaroto siltumu.
Tija jutās pārliecināta par savu šarmu līdz pat tai vēlajai vakara stundai, kad Ēriku un Viju pamanīja iznākam no Operas un baleta teātra. Turoties pie Ērika elkoņa, Vija cēli nokāpa pa trepēm, un abi, dedzīgi sarunādamies, nogriezās Vecrīgas virzienā. Ka lapsa, mezdama cilpu pēc cilpas, Tija sekoja pārītim, lai skaidri zinātu, kurp viņi devušies. Pie mājīgā franču restorāniņa durvīm viņai nācās apstāties, jo, maigi pieturēdams Viju pie elkoņa, Ēriks atvēra meitenei durvis.
Veselas trīs dienas Tija noturējās, abiem neteikdama ne vārda. Godīgi sakot, Vija pat nepamanīja māsas atturīgumu, jo vēl joprojām lidinājās rozā mākoņos. Vakars ar Ēriku bija tik bagāts un piepildīts! “Gulbju ezeru” varētu baudīt arī simts reizes, bet kopā ar Ēriku tie bija īpaši svētki. Romantiskā pastaiga pa Vecrīgu, franču restorāna klusinātā mūzika un ērtie dīvāniņi. Vēl joprojām pakrūtē lidinājās tauriņi, kurus atmodināja puiša skūpsts.
Ēriks it kā pamanīja izmaiņas Tijas uzvedībā, bet – vai gan vienmēr var būt nemitīga smējēja un pļāpa? Vai vienmēr jāsēžas Ērikam tieši blakus, ja brīvi ir trīs krēsli un palodze? Nebija jau pielaulāta! Turklāt pēc tā vakara ar Viju… Tija nez kāpēc šķita mazliet kaitinoša: uzvedās kā puika, runāja kā puika, bravurīgi smējās un paukšķināj košļenes burbuļus.
Tijai laikam bija apnicis Ērika vērtējošais skats, tāpēc ceturtajā dienā viņa atkal apsēdās savā vecajā vietā – cieši blakus gultā, lai kā kādreiz draudzīgi iebukņītu sānā, sajustu puiša smaržu un roku ap plecu… Pēc pāris dienām tā nelielā ledus kārtiņa, kas bija atsaldējusi Ērika patikšanu, bija izkususi un jaunieši atkal smējās kā agrāk, sačukstoties lūpām pieskārās otra vaigam, reizēm vakaros devās pavizināties ar trolejbusu – no viena galapunkta līdz otram un atpakaļ. Savāds nemiers Tiju trenca uz priekšu, viņa nespēja nosēdēt uz vietas. Ēriks sekoja. Laikam jau tāpēc, ka nekā labāka tāpat nebija, ko darīt. Tijai teātra un kino zāles atgādinot putnu būrīšus, viņai bija nepieciešamas kustības. Vienā sestdienā viņa Ēriku aizvilka uz futbolu, citā – uz motokrosu, vēl citā – uz trenažieru zāli.
Pēc tam kādu laiku puisis istabiņā nebija sastopams, un izrādījās, ka Vija arī nozudusi. Tijas sirdī iezagās nemiers – vai viņi varētu būt devušies kaut kur kopā? Vija gan bija ieminējusies, ka pāris dienas nebūs, bet vai gan Tiju tas uztrauca? Būtu toreiz ieklausījusies un apjautājusies, bet – ko nu vairs…
No kādas sarunas ar Ēriku, Vija bija sapratusi, ka puisis ne reizi nav bijis Siguldā, toties dvīnes ar vecākiem turp devās ik rudeni – paciemoties pie tēva māsas Leontīnes, baudīt Gaujas Nacionālā parka krāsaino ainavu, apmeklēt Turaidas pili un Gūtmaņa alu. Meitenēm pieaugot, Vija ar savu piemīlīgumu bija iekļuvusi Leontīnes sirdī. Parasti, kamēr pārējie ciemiņi vakaru pavadīja pie televizora, viņas abas klausījās skaņuplates, pārsvarā klasisko mūziku. Uz tās fona tantei tika uzticēts ne viens vien noslēpums, nobirdināta ne viena vien citiem nemanāma asara. Laika gaitā radusies tuvība Vijai bez šaubīšanās ļāva Leontīnei uzticēt arī jauno noslēpumu – par iecerēto dāvanu draugam Ērikam: divām Siguldā pavadītām dienām!
Tante šo domu uztvēra ļoti pretimnākoši un piedāvāja ne tikai naktsmājas, bet arī izbraukumu ar auto. Vija, protams, bija sajūsmā, tāpat kā Ēriks, un šīs divas dienas abiem aizsteidzās kā viens acumirklis. Tante Leontīne bija gudrs un interesants cilvēks, tāpēc pat puisis atzina, ka šis kopā ar viņu pavadītais laiks viņu ne tikai apgarojis, bet arī izglītojis. Mirkli pirms atgriešanās kopmītnēs, Ēriks sirsnīgi noskūpstīja Viju un jūtu uzplūdā atzinās:
– Tu esi mans otrais “es” – tas nosvērtais, romantiskais, maigais un sirsnīgais.
Vija, protams, sadzirdēja šos vārdus, un jautājums radās pats no sevis:
– Un kāds tad ir tas pirmais “es”?
Tobrīd Ēriks paraustīja plecus, it kā neesot vēl nodefinējis, lai gan atbilde viņam jau bija zināma – tāds kā Tija: bravurīgs, puicisks, nenopietns, pārgalvīgs… Bet vai gan viņš to drīkstēja teikt Vijai? Ja tā labi padomā, tad iznāk, ka Ērikā pašā dzīvo dvīņi, līdzīgi kā Vija un Tija. Kaut arī izskatās kā viens Ēriks, bet iekšā… Iekšā ir divi.
Kaut kad vēlāk viņš šo savādo domu uzticēja mātei, un viņa loģiski izskaidroja, ka arī vienā cilvēkā var uzplaiksnīt gluži pretējas tieksmes un intereses, un izpausties tās var atbilstoši situācijai un noskaņojumam. Tikai zināmā vecumā pienāk laiks, kad cilvēks nobriest un saprot, kas viņam patiesībā nepieciešams, ko viņš pats vēlas, tāpēc nevajag steigties ar pārsteidzīgu lēmumu pieņemšanu.
Ēriks apdomāja visu dzirdēto un atzina – mātei nudien ir taisnība! Nav nepieciešams jau tagad izlemt, kurai dot priekšroku – Vijai vai Tijai. Ir labi tā, kā ir. Ar Tiju viņš var aiziet uz futbola spēli vai boulinga zāli, bet ar Viju izglītoties kulturāli. Mērenās devās tas bija pat interesanti un noderīgi, un viens otram netraucēja.
Vijas tante Leontīna, stāstot par savu notikumiem bagāto dzīvi, bija izteikusi frāzi, kas Ērikam palaikam nedeva miera – studiju gadu aizraušanās. Vai jūtas pret Tiju un Viju arī varētu saukt par aizraušanos? Kas tādā gadījumā ir mīlestība?
Kad Ēriks šo jautājumu uzdeva Vijai, viņa atbildēja ar skumju smaidu:
– Tas, kurš mīl, šādu jautājumu neuzdod, jo zina…
Gandrīz vai vainīgs juzdamies, Ēriks nolieca galvu, bet Vija turpināja:
– Mīlestība ir laiks, kas pavadīts kopā. Tā ir vēlme otram dot un dot, negaidot kaut ko pretim.
“Vai Vija ar to gribēja pateikt, ka mīl mani?” satraucās Ēriks. Pāris dienas vēlāk viņš šo jautājumu uzdeva Tijai.
– Mīlestība ir kaifs no tā, ka esam kopā! – meitene ierasti bravurīgi atbildēja. – Kaifs no tauriņiem vēderā un skudriņām uz ādas!
“Vai Tija ar to gribēja pateikt, ka mīl mani?” atkal satraucās Ēriks. Jo ilgāk viņš domās pārcilāja šos teikumus, jo skaidrāk saprata: nav viņā ne tauriņu vēderā, ne tieksmes bezgalīgi ziedoties. Pateikt meitenēm šo jauniegūto atziņu viņš tomēr nespēja, saprata, ka sāpēs gan vienai, gan otrai.
Izeja no sarežģītās situācijas radās pati no sevis – viņu draudzīgajam kopmītnes istabiņas bariņam pievienojās Terēze. Stāstot par savām interesēm – autosportu, futbolu, ceļojumiem, teātri un literatūru, slaidā blondīne no sirds uzsmaidīja Ērikam. Tijas vieta gultā pie puiša kreisā pleca tobrīd bija brīva, tāpēc tur itin vijīgi iekārtojās Terēze. Brīdī, kad viņu pleci saskārās, Ēriks sev par brīnumu pēkšņi sajuta skudriņas sarosāmies uz ādas un neticamu vieglumu saules pinumā. Neskaidrās domas par jūtām pret Tiju un Viju atkāpās un pazuda aizmirstībā. Prātā bija tikai viena doma: kā vēl varētu pārsteigt Terēzi?
Tija un Vija šo puiša interešu maiņu ilgi nepārdzīvoja. Abas gudri nosprieda, ka tas jau bijis paredzams. Pārspriedušas, ko katra viņam iemācījusi, abas draudzīgi devās uz trolejbusa pieturu, lai izbrauktu visu maršrutu vismaz divas reizes.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dvīnes

Kategorijas