Permakultūrā darbs sākas rudenī

2021. gada 21. septembris 00:00

398

Permakultūras saimniekošanas pieeja noteikti var būt laba atbilde tiem, kas ir noguruši no regulārās nezāļu apkarošanas vai domām, ka, lietojot papildus minerālmēslus un pesticīdus, zemei tiek nodarīts kaitējums.

Inese Mozga no Lejasciema saka, ka zemes iekopšana pēc permakultūras principiem viņas ģimenei dod iespēju saimniekot gudri, nenodarot pāri dabai, un pats svarīgākais – palielināt zemes auglību un novācamo ražu.

Cilvēkam labāk laukos

Pirmie šīs pieejas eksperimenti notikuši 60.gados Austrijā, kad Zeps Holcers pārveidojis Alpu nogāzes auglīgos dārzos un biotopos. Tālāk desmit gadus vēlāk Austrālijas Universitātes pasniedzējs Bils Molisons šo izstrādāja kā zinātnisko metodi saimniekošanā.
“Permakultūra kā zinātne radās mūsdienu globālo problēmu dēļ, industriālās lauksaimniecības prakses samazināja augsnes auglību un arī ražas, tad talkā bija jāņem līdzekļi ar pesticīdiem, minerālmēsliem. Austrālijā bija zinātnieki, kas sāka šo pētīt un radīja permakultūras ētikas principu kopumu. Permakultūrā ir daudzas tehnikas, kas ir bijušas arī senāk, kad cilvēki saimniekoja ilgtspējīgi un efektīvi piespiedu apstākļu dēļ, jo nebija, piemēram, elektrības, naftas un citu resursu, kas mūsdienās ļauj saimniekot ļoti izšķērdīgi,” vēsturisko attīstību ieskicē sertificēts permakultūras dārzu dizainers Artūrs Freijs.

Viņš stāsta, ka Latvijā šī saimniekošana kļūst arvien populārāka, tā sevī ietver gan kartupeļu stādīšanu salmos, gan dažādas mulčēšanas un kompostēšanas tehnikas, gan jaukto stādījumu veidošanu un tā saucamās siltās dobes (spirāldobes, atslēgdobes).
A.Freijs ir arī Latvijas Permakultūras biedrības līdzdibinātājs un valdes loceklis. Biedrība dibināta 2011.gadā, tās mērķis ir veicināt dabai un cilvēkam draudzīgu saimniekošanas principus. Šobrīd tā apvieno vairāk nekā 150 biedru, un, viņaprāt, cilvēki, kas jau izmanto šo pieeju Latvijā, ir vairāki tūkstoši.

“Es jau skolas gados sāku interesēties par permakultūru un ekociematiem. Mana personīgā pārliecība ir, ka cilvēkam labāk dzīvot laukos, ārpus pilsētas mūriem, un permakultūra mūs tieši māca vairāk tuvoties dabai. Mums, cilvēkiem, vēl ir garš ceļš ejams, lai dzīvotu saskaņā ar dabu. Permakultūra ir pirmais nopietnais solis, ko cilvēks var darīt, lai tam tuvotos. Tā arī māca, kā dažādus dizaina principus var izmantot, lai mazāk kaitētu dabai, lai tā spētu atjaunoties un lai būtu lielāka bioloģiskā daudzveidība. Uzskatu, ka mums ir jābūt nevis neintrāliem un nekaitīgiem, bet gan pozitīvās attiecībās ar dabu. To var izdarīt ne tikai tie, kas dzīvo laukos, bet arī pilsētā zaļi domājošie,” ir pārliecināts A.Freijs.

Kartupeļi siena vagā

I.Mozga stāsta, ka ar permakultūras saimniekošanas principiem tieši saskārusies vēl pirms tam, kad ar ģimeni pārcēlusies uz dzīvi laukos Lejasciema apkaimē. Viņa šos principus pielietojusi tieši vagu veidošanā.

“Tās izmēģināju sagatavot jau Mārupē. Mums ar vīru ir pārliecība, ka nav jānodara pāri zemei, lai varētu aprūpēt sevi un ģimeni. Permakultūra ir tas labais variants, ka tu nevis tikai zemi uzar, bet uzklāj tai dabisko mēslojumu, to pabaro, un viņa tālāk dara savu ciklisko darbu. Siens izvēlētajām vagām ir jāuzklāj tagad – rudenī. Piemēram, var nopļaut zāli un tad kāda metra platumā un sev vēlamajā garumā uzklāt 50 centimetrus biezu siena kārtu. Vasarā uz lauka atstāto rulonu nevar tā vienkārši izritināt, tas ir jāizcilā ar dakšām, lai nesāktu pūt vagā. Pirmajā ziemā siens sablietēsies, nobriedīs, un tad nākamajā pavasarī tajā gluži kā vagās var ierušināt kartupeļus, zirņus un pupas. Tieši šie trīs vislabāk izaugs pirmajā gadā. Visīstākais briedums šīm vagām būs nākamie gadi, kad tur varēs iesēt visu, ko vien gribas. Pirmajā gadā, kad noņemsiet kartupeļu ražu, uz ziemu atkal būs jāuzliek ap 50 centimetriem nākamā siena kārta,” stāsta I.Mozga.

Viņai tieši šogad ir izdevies salīdzināt kartupeļu ražu. “Tā kā esam pārcēlušies uz šejieni tikai nesen, man šeit bija pirmā gada dobe. Mēs tajā sastādījām kartupeļus, pupas, cūkpupas un zirņus. Blakus bija ar traktoru uzartās vagas, kurās arī sastādījām kartupeļus. Sanāca spilgts piemērs, ka mūsu siena vagā izauga lieli un trekni, bet blakus kartupeļi pat nīkuļoja.”

Permakultūras gliemeždobe

A.Freijs saka, ka ravēšana cilvēkiem visbiežāk saistās ar milzīgu darba apjomu, kas sezonas laikā ir regulāri jāatkārto. Permakultūras risinājums ir darīt lietas gudrāk, lai arī vairāk darba un resursu tieši jāinvestē pašā sākumā. Šajā pieejā veidotie dārzi dod iespēju saimniekam atpūsties brīdī, kad iekoptā sistēma sāk darboties. “Permakultūra ir ar mazliet dziļāku izpratni par ainavas veidošanu un gudru plānošanu,” uzskata A.Freijs.

Rankas pagasta bioloģiskās zemnieku saimniecības “Kalnapakalnieši” saimniece Gunta Kalniņa atceras, ka par permakultūru pirmo reizi dzirdējusi pirms daudziem gadiem. “Mēs daudz esam paši mācījušies, braukuši pa ārzemēm un tieši Vācijā arī permakultūru pirmo reizi skatījāmies. Jau toreiz ieraudzījām, cik tas ir ļoti vienkārši, pat primitīvi, toties skaisti,” stāsta G.Kalniņa.

Viņas pieredze ir tāda, ka izvēlētajā vietā var apakšā salikt visādus nederīgus zarus, mizas un visu, kas ar laiku var satrūdēt, pa virsu var uzbērt zāģskaidas un melnzemi. Uz šāda klājuma vienkopus var augt jebkas. Netraucējot, ja pa vidu arī izaugot kāda gārsa vai nātre. Savās mājās pirmo permakultūras pieeju viņa izmantojusi, veidojot lielu dobi gliemeža formā. Tajā gluži kā pa stāviem var stādīt dažādus kultūraugus – zemāk mitruma prasīgos, augstāk tos, kas mīl sausumu.

“Atceros, ka mums bija grupu praktiskā nodarbība kopā ar Alūksnes bioloģiskajiem zemniekiem, kad pie mums pagalmā uztaisījām šo dobi. Tā bija kā ritināts spirālveida gliemezis. Platākā šīs spirāles daļa bija zemākā, un malām, lai tās saglabātu formu, izmantojām skujkoku kārtas. Tur arī savus augus stādīju, un ļoti daudz kas man tur izauga. Bija gan smukas salātgalviņas, gan dilles. Pārsvarā šādi izaudzēju garšaugus. Augšējā stāvā, kur mazāk mitruma vajadzēja, man auga timiāns un raudene, pārējos stāvos bija arī pupumētra un rozmarīns,” stāsta G.Kalniņa.

Siena uzklāšanu izvēlētajās vietās viņa vērtē kā labu metodi, kā ar slāpēšanu iznīdēt daudzgadīgās nezāles. “Esmu likusi dārza apmalēs salmu kārtas. Ideāli, ja var pavsaros tām virsū uzlikt svaigi pļauto mauriņa kārtu. Mums nekad saimniecībā nav trūcis kūtsmēslu, un, tā kā tajos iekšā ir daudz pakaišu, tad tos izmantoju, lai konkrētās vietās stādītu ķirbjus un kabačus. Siens trūd un dod siltumnīcas efektu, un stādiņi tādā veidā arī iztur pirmās salnas. Es pa virsu vēl lieku melnzemes kārtu, lai saknītēm ir, kur pieķerties,” stāsta saimniece. Gliemeža izskata lielās permakultūras dobes vairs neesot, bet šogad darbībā ir tieši kūtsmēslu noklātā josla, kur griezdamies auguši ķirbji un kabači.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Permakultūrā darbs sākas rudenī

Kategorijas