Dzirkstele.lv ARHĪVS

Logo

Šoruden Aleksandram Čakam paliek 120 gadu

Diāna Odumiņa
Laikraksta arhīvs

2021. gada 28. septembris 00:00

155
Šoruden Aleksandram Čakam paliek 120 gadu

15 Aleksandra Čaka (1901-1950) dzejoļi un 15 atbildes uz tiem, kā arī pielikumā – 15 ilustrācijas. Šo atbildes dzejoļu un arī ilustrāciju autore ir mūsdienu somu pati slavenākā vārsmotāja Heli Lāksonena (48), kura arī glezno uz visneiedomājamākajiem priekšmetiem, piešķirot tiem otro dzīvi.

Elpu aizraujoši dialogi dzejā starp A.Čaku un somieti – tos satur šogad somu izdevniecībā “Kynälä” dienas gaismu piedzīvojusī grāmata “Paņēmi manu sirdi no plaukta”.

Latviski H.Lāksonenas vārsmas ir atdzejojis Guntars Godiņš. Šī ar Valsts kultūrkapitāla fonda un vairāku citu atbalstītāju palīdzību izdotā grāmata ir kā dāvana visiem, kuri mīl A.Čaku (27.oktobrī viņam apritēs 120 gadu) un viņa dzejas valodu.
Par H.Lāksonenu svarīgi ir pateikt – viņa ir tikpat īpaša somiem kā mums A.Čaks. Jau 2011.gadā H.Lāksonenas dzeja ir bijusi Somijā vislabāk pārdotā. Šobrīd viņa ir vienīgā tāda autore savā valstī, kura var izdzīvot tikai no dzejas – no ieņēmumiem, kas gūti no savu grāmatu izdošanas. Somijā bieži H.Lāksonena dodas tikties ar lasītājiem un pati lasa savus dzejoļus. Viņa ir arī mūžīgā studente: studējusi filoloģiju, viņai ir maģistres grāds mākslā, bet tagad studē dabaszinības, jo vēlas kļūt par meža gidi. Viens no jaunākajiem uzdevumiem studijās esot dabas dienasgrāmatas rakstīšana.
Mūžība nav šķērslis divu dzejnieku sarunai
Dzeja trenē lasītāja smadzenes, liek uzminēt starp rindām pateikto. Papildu slodze – H.Lāksonenas atbildes dzejoļi A.Čakam atdzejoti nevis latviešu literārajā valodā, bet gan Vidzemes lībiskajās izloksnēs. Un tā nav nejauša tulkotāja G.Godiņa izvēle. H.Lāksonena pati dzeju raksta Somijas dienvidrietumu dialektā – tas atbilst viņas pārliecībai, identitātei un izglītībai. Viņu aizrauj valodu dialekti kā īpaša piederības un kultūras zīme, kura jāizceļ un jāsaglabā, nevis jānoniecina.
Kā tapa šāda divu dzejnieku saruna dzejā? Kā kaut ko tamlīdzīgu gribas piesaukt “Vēstules tālajai zvaigznei” (1978), kur uz Jāņa Grota dzejoļiem atbildes rakstījusi Ārija Elksne. Tajās dzejas vēstulēs ir Pēra Ginta un Solveigas tēma. A.Čaka un H.Lāksonenas kopkrājumā nav tādas vienas kopējas stīgas. Tur ir gan A.Čaka slavenais “Matrozis laķenēs”, gan “Saldējums”, gan “Beidzamais tramvajs”, gan “Vēstule vienai mirušai avīžu vecenītei”. Un atbildē no H.Lāksonenas – “Lūktum”, “Tāpatas ka lūs trusit”, “Tu tup ābele, es griež rabarbers”, “Mātelitim uz mākoņmaliņ”. Katrā vārdu gleznā ir fiziskās pasaules garša un smarža, asprātība un dzīvesprieks – ne vieglprātīgs, bet vieds. Iespējams, tieši prieks ir abus autorus – A.Čaku un H.Lāksonenu – vienojošā stīga, kas rezonē lasītājos.
Kā un kur H.Lāksonena ir satikusi A.Čaka dzeju? Izrādās – viņa ir tulkojusi šā autora dzeju somiski. Aizrāvusies, iemīlējusies. Tā vispirms somiski tapa H.Lāksonenas atbildes uz dažiem A.Čaka dzejoļiem, kurus viņa atdzejojusi literārajā somu valodā. “Izcili atdzejojumi,” kā lietpratējs Heli veikumu vērtē G.Godiņš.
Lauku meitene no papēžiem līdz matu galiņiem
21.septembrī Gulbenes novada bibliotēkas lasītājiem bija iespēja tikties ar somu dzejnieci, kā arī ar latviešu dzejnieku G.Godiņu. H.Lāksonena stāstīja par sevi, runāja savu dzeju somiski, ļaujot izbaudīt šīs valodas garšu. G.Godiņš tulkoja. Eiropas kultūras vakars bibliotēkā bija silts, pat tveicīgs, jo to “uzkarsēja” gan dzeja, gan ārkārtīgi valdzinošā, saules enerģijas pilnā H.Lāksonenas personība.
Brīva no dreskoda. Ar Dievmātes gleznu (varbūt tikai asociācija) uz krūtīm un ar pašas veidotu (kā izrādījās, iedvesma gūta Latvijā) mākslīgo puķu kroni galvā. Heli ar savu smaidu un dzirkstošo temperamentu piepildīja visu telpu. Augumā sīka, bet ņipra gaišmate. Prātā ienāk – patiešām tipiska somiete. Bez stērķeles ārienē un manierēs, tomēr ļoti jūtīga, citus redzoša un savā enerģijas laukā iekļaujoša. Viņa aicināja iztaujāt un atbildēja uz ikvienu jautājumu.
Dzejniece runāja par savām saknēm, izcelšanos, dzīves uztveri, un tur ir atslēgvārdi – “vecmāmiņa”, “mātes valoda”, “kartupeļu talka”, “govs”. Viņa atklāja, ka kopā ar savu vīru dzīvo laukos un tā ir vide, kur jūtas vislabāk. Heli mīļākais dzīvnieks ir govs. Viņa ļoti gribētu turēt šādu lopiņu savā saimniecībā, taču sakarā ar biežajiem pārbraucieniem tas pagaidām neesot iespējams. Šobrīd dzejniece samierinās vien ar to, ka viņai mājās ir govs āda. Viņa vispār ļoti vitāli izjūt un redz dzīvi – kā lauciniece. Tas izpaužas Heli dzejā.
G.Godiņš uzsvēra – H.Lāksonena latviešu lasītājam ir jau labi pazīstama. Latvijā lielu interesi un literatūras Gada balvu izpelnījās G.Godiņa atdzejotā somietes grāmata “Kad gos smei” (2012), kas ir piedzīvojusi vairākus papildmetienus. 2015.gadā izdevniecībā “Liels un mazs” iznāca arī viņas bērnu dzejas grāmata “Piec ait kalns”, par kuru gan autore, gan tulkotājs saņēma Starptautisko Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā. 2019.gadā izdevniecībā “Pētergailis” iznāca Heli dzejas izlase “Soul. Burkans. Undens”.
Lasot “Matrozi
laķenēs”, ir noslīgusi
uz ceļiem
To, cik ļoti H.Lāksonenu ir apbūris A.Čaks, var nojaust tikko izdotās viņu abu dialoga grāmatas pēcvārdā. Tur somiete raksta, ka, “lasot dzejoli “Matrozis laķenēs”, viņa turpat, kur tobrīd atradusies (bibliotēkā), ir noslīgusi ceļgaliem. Un prom nav devusies viena, bet kopā ar A.Čaka lirikas tēlu – jūrnieku. H.Lāksonena šo latvieša dzeju dēvē par pārlaicīgu. Par kopīgo dzejas dialogu grāmatu somiete saka: “Pilsētas pašpuikam Čakam pretī sviežu atbildes dzejoli par lauku ciema burvību.” H.Lāksonene akcentē arī dzejas pretstatu līdzību ar A.Čaku: “Viņš lejkannā līdzi stiepj ūdeni vecās avīžu pārdevējas mirtei, es mugursomā savai nesen mirušajai mātei sarkanu kurpju pāri dejām.” Un kā būtisku akcentu viņa uzsvērusi: “Sarunājoties ar Čaku, es esmu brīva.” Dzejnieci Covid-19 “karantīnas apstādinātajos”, “ogļu melnajos” rītos “no krišanas bezdibenī” izglābusi “lielā vēlme izprast Čaku”.
Atdzejošana notikusi smagā periodā, jo 2020.gada pavasarī ir mirusi H.Lāksonenes māte. Zīmīga sakritība – Heli bija 48 gadi brīdī, kad izdevniecībā nonāca viņas atdzejotais A.Čaks un viņas pašas atbildes dzejoļi A.Čakam. Tikpat gadu bija dižajam latvietim, kad viņš atvēra vārtus uz mūžību.
Tiekoties ar gulbeniešiem, H.Lāksonena ar gandarījumu pauda – viņa ir “atvērusi slūžas uz Čaka mīlēšanu Somijā”. Ne viņa vienīgā izvēlējusies somiski tulkot šo autoru. Ir vēl citi. Un šie tulkojumi vēl ir procesā. Pati pēc A.Čaka dzejas tulkošanas somu valodā H.Lāksonena secinājusi: “Dzejas valoda ir universāla.” Un tas – neņemot vērā tautību un to, ka “A.Čaks dzīvoja starp diviem kariem”, bet Heli – pandēmijā; ka A.Čaks bija pilsētas urbānās vides pārstāvis, bet Heli – lauku cilvēks. Valdzinoša esot metaforu izmantošana A.Čaka dzejā. Arī Heli dzejai tas raksturīgi. Somiete gulbeniešiem atklāja – pārsteigusi A.Čaka attieksme pret nāvi caur prieku, caur vieglumu.
Kategorijas

Kategorijas