Vidzemes muižas meklējot

2021. gada 2. oktobris 06:22

428

Jūnijs – skaisto peoniju ziedu laiks. Skaisti un krāšņi tās ziedēja Kalsnavas arborētumā. Kādas tik krāsas un šķirnes nav atrodamas! Lai arī šeit var pavadīt visu dienu, kamēr izstaigās 15 hektāru plašo teritoriju, tomēr vērts palūkoties pēc vēl kā, ja jau tik tālu gabalu esam braukuši.

Šoreiz Madonā vien ieturam sātīgas pusdienas bistro “Rudzons” un dodamies deviņus kilometrus uz priekšu Gulbenes virzienā, lai apmeklētu Biksēres muižu un izstaigātu tās parku.

Diezgan pēkšņi ceļa malā izaug zīme – Biksēres muiža, tepat arī slīps, lejup vedošs celiņš, kura malā uzmanību piesaista koka dzīvnieku skulptūriņas, skaisti podi ar ziediem. Ap kaut ko līkņā cilvēki. Piestājam arī mēs. Un, izrādās, te ir Biksēres avotiņš, ļoti iecienīts ne vien Madonas novada iedzīvotāju, bet arī garāmbraucēju un tālbraucēju šoferu vidū. Vieta ūdens ņemšanai jauki labiekārtota, ir koka soliņš, kur piesēst, skaistas, kokā izgrebtas skulptūras. Ūdeni gan neņemam, jo nav kur ieliet, tomēr tas, ka pie avota apstājušās vairākas mašīnas, liecina, ka ūdens kvalitāte ir izcila, kā tas lasāms dažos tūrisma ceļvežos.

Pārbraukuši veclaicīgam akmens tiltiņam, kas, šķiet, saglabājies no muižas laikiem, strauji griežam pa kreisi un garām dīķim, kura vidū uz neliela plosta kā savā ligzdā mājīgi iekārtojusies kaija, braucam augstāk un augstāk. Ceļa labajā pusē, mūra sienas ieskauts valnis, kreisajā – dziļa grava, pamazām uzripināmies augšā un kā tādi baroni piebraucam pie pašas muižas ieejas. Ir gan arī iespēja atstāt mašīnu lejā, pie dīķa, un tad pa īpaši iekārtotām kāpnēm uzkāpt uz muižu, pa ceļam baudot koka skulptūras. Jāpiebilst, ka, arī braucot pa meža ceļu, pēkšņi no krūmiem iznirst eksotiska putna galva. Tā vien liekas, ka viņa galvas rota ķemmi nav redzējusi gadu simtus, ne tikai desmitus.

Pirmo reizi rakstos Biksēre minēta 1583. gadā, kad Polijas karalis Stefans Batorijs muižu izlēņojis Heinriham Ramelam. Kopš tā laika muižas īpašnieki mainījušies daudzkārt, līdz 1824. gadā tā nonākusi Johana Eduarda Magnusa īpašumā, kura dzimta šeit valdījusi līdz 1939. gadam. Baronu ļaudis raksturojuši kā ļoti nežēlīgu cilvēku, varbūt tāpēc muižas parkā ir “Vaimanu vārti”, “Nāves ieleja” un akmens, uz kura vēl tagad saskatāmi muižā pērtu zemnieku asins lāsojumi.

Biksēres muiža, agrāk saukta arī par Libes muižu, atrodas Kāzu kalnā pie gleznainās Libes upītes gravas. Muižu ieskauj 13 hektāru plašs parks ar simtgadīgām liepām un ozoliem. Parkā pēdējās desmitgadēs izvietotas lielformāta skulptūras.

Biksēres muižas apbūves kompleksā var redzēt kungu māju (tagad Sarkaņu pagasta pārvalde), magazīnu (tagad senlietu muzejs “Biksēres klēts”), saimniecības ēku, dzirnavu māju, kalpu māju (privātīpašumi) un kroga ēku (veikals). Bijušā golfa laukuma vietā padomju gados uzcelta estrāde. Kungu mājai pagājušā gadsimta 90. gados tapusi piebūve.

Tā kā virs mūsu galvām savelkas negaisa mākoņi un ducina arvien uzstājīgāk, raitā solī dodamies uz vienu no skaistākajiem apskates objektiem – skatu laukumu. Muiža atrodas kalnā, un no muižas pagalma paveras lieliska panorāma. Šeit var redzēt, kā Vidzemes augstiene pakāpeniski pāriet Austrumlatvijas zemē. Skats fantastisks, to nevar ielikt ne vārdos, ne fotogrāfijās, tas jāredz. Arī pēkšņais pērkona spēriens, man stāvot pašā skatu laukuma malā, ir grandiozs. Tik grandiozs, ka, bailēs spiegdama, metos uz auto pusi, bet uzskrienu tieši virsū milzīgam zirneklim. Kur vien griežas skats, apkārt neparasti koka tēli – tāds kā putns, tāds kā lidojošs zilonis un vēl daudzi citi. Negaisa mākonis gan pasteidzina mūsu viesošanos šeit, bet noteikti jāieplāno vismaz stunda parka un muižas apskatei.

Cesvaines pils skaistums

Atkal nedaudz kilometru, un esam Cesvainē. Vispirms ar acīm noglāstām Cesvaines pili, kura apmeklētājiem vēl ir slēgta, tad dodamies uz Tūrisma informācijas centru, lai uzzinātu, kas šeit jauns. Saņemam “Cesvaines vēsturisko ēku un vietu” karti un dodamies ceļā, kā lasām uz bukleta vāka, “pa jauku mazpilsētu Vidzemes augstienē ar savu pili, muižu, torņiem, sieru un alu”. Turpat arī izlasām, ka pilsētas nosaukums esot radies no tā, ka šeit krustojušies seši ceļi – tāds ir šīs pilsētiņas vāciskais nosaukums – Sechwegen.

Pastaigu kartē kā galvenais apskates objekts, protams, ir Cesvaines pils. Viena no skaistākajām Latvijas pilīm (eklektisma stils), ko pils saimnieks Ādolfs fon Vulfs esot uzdāvinājis savai sievai. Pēc arhitekta Hansa Grīzebaha projekta amatnieki to cēla no 1893. līdz 1896. gadam. Tās būvniecībai Ādolfs fon Vulfs pieaicinājis prominentus tā laika Berlīnes arhitektus Hansu Grīzebahu un Augustu Dinklāgi. Muižnieka ģimene pilī dzīvo pavisam neilgu laiku, jo pats saimnieks jau 1904. gadā aiziet mūžībā, bet ģimene dodas uz Vāciju. 1919. gadā pilī sāk darboties Cesvaines vidusskola. 2002. gadā pilī izceļas ugunsgrēks, kas noposta visus jumtus un daļēji arī iekštelpas. Pašlaik norit atjaunošanas darbi. Aiz pils izstaigājam ainavu parku – Sūlas upes senleju, tējas namiņu, sūkņu staciju, viduslaiku pilsdrupas, Cesvaines pilskalnu, kur apglabāts muižas īpašnieks fon Vulfs.

Pastaigu taka aizved arī uz “Zaļo māju” – muižas mežkunga māju Pils ielā 2A –, tāpat uz Cesvaines Alus darītavu, kas ir viena no mazākajām Latvijā. Tepat netālu arī Cesvaines brūzis jeb “Nordwolf” stiprie dzērieni – šeit uz vietas ražoti augstas kvalitātes alkoholiskie dzērieni. Noteikti jāiegriežas arī salonā “Divi torņi”, kas ir maza miera osta ar neticami daudzām skaistām lietām.

Šajā pastaigā vistālākais ceļš jāmēro uz Cesvaines luterāņu baznīcu – vienu no lielākajām lauku baznīcām Latvijā. No šķeltiem laukakmeņiem un sarkaniem ķieģeļiem celtais Cesvaines evaņģēliski luteriskais dievnams ir viens no spilgtākajiem Vidzemes sakrālās arhitektūras “laukakmens neogotikas” stila paraugiem, kas izceļas ar iespaidīgajām būvformām un fasāžu augstvērtīgu apdari.
1875. gadā konvents jaunās baznīcas celšanu uzdeva arhitektam Maksam Paulam Berči, un 1876. gada 28. maijā tiek ielikts mūra baznīcas pamatakmens. Trijos gados pēc Liepājas arhitekta Berči projekta par Cesvaines muižas īpašnieka Ādolfa fon Vulfa un baznīcas patronu un finansētāju Jaunkalsnavas un Grašu muižas īpašnieka Heinriha fon Kālena un Vidzemes landrāta Jakoba fon Klota līdzekļiem uzcelta baznīca, kura, pēc Berči aprēķiniem, izmaksāja 100 000 rubļu. Jauncelto dievnamu ar 1500 sēdvietām 1879. gada 14. novembrī iesvēta Cēsu apriņķa prāvests Rihards Fogels un Jaunpiebalgas mācītājs Emīls Kēlbrants.

Baznīcas altāra centrā redzama Jēkaba Bīnes altārglezna “Kristus pie krusta”, bet sānu daļas “Ganu pielūgšana” un “Kristus augšāmcelšanās” gleznojis Ervīns Volfeils.

1964. gadā baznīcā notiek tolaik pēdējais dievkalpojums. 1978. gadā arhitekte Maija Elizabete Meņģele izstrādā baznīcas rekonstrukcijas projektu tās izmantošanai par tradīciju namu. Daļēji atjaunoto dievnamu 1990. gadā atgūst Cesvaines luteriskā draudze. 1996. gadā draudze kā dāvinājumu saņem Rīgas Sv.Jāņa baznīcas Erfurtes ērģeļmeistara Augusta Martina 1854. gadā būvētās ērģeles.

Mazas naudas vienības vārdā

Uz ceļa vairākkārt parādās norādes uz Grašu pili. Nolemjam paskatīties, kāda tad ir pils, kurai dots graša, mazītiņas naudas vienības, vārds. Ceļš sakopts, bet pati pils gan liek nedaudz vilties – māja kā māja, no iedomātiem pils tornīšiem un cakiņām ne vēsts.
Grašu muižas apbūve ap pagalmu veidojusies, sākot ar 18. gadsimta beigām. Klasicisma stila kungu māja celta 1784. gadā. Gravas pusē pārvaldnieka māja, bet tālāk stallis ar vāgūzi, kura otrajā stāvā dzīvoja kalpi. Aiz staļļa bijusi siltumnīca, no kuras saglabājušās drupas. Pretī pārvaldnieka mājai – kalpu māja, bet tālāk – kūts. Pie pils saglabājies barokāls dārzs.

Grašu pils no 1820. gada bijusi fon Kālenu ģimenes īpašums. Pēc Otrā pasaules kara Graši savu uzplaukumu piedzīvoja Cesvaines rajona laikā, kad līdz 1959. gadam pilī bija padomju saimniecības “Cesvaine” kantoris. Muižas rekonstrukcija sākta 1993. gadā, un pašlaik pils apkārtnē ir Grašu bērnu ciemats. No 2002. gada pilī ir viesnīca ar gaumīgiem numuriņiem, svinību telpām, saunu, džakuzi, biljarda zāli. Graši ir ozolu zeme, kur meklējami daudzi no novada dižozoliem. Vareno koku aleja aizved arī pie fon Kālenu dzimtas kapiem. Apbedījumu neesot bijis daudz – pieci vai septiņi fon Kālenu ģimenei piederīgie. Saglabājušās četras krusta pamatnes ar Bībeles citātiem vācu valodā, bet čuguna krustu ar apbedīto vārdiem vairs nav. Cesvaines novada pašvaldība sadarbībā ar fon Kālenu ģimeni kapos ir uzstādījusi informāciju par šo vietu.

Pilnīgi pretēju iespaidu atstāj Dzelzavas muiža. Skaista, stalta un… rozā! Kura dāma gan nevēlētos dzīvot rozā pilī? Ja nopietni, celta ap 1750. gadu, kad muiža piederēja Igelstrēmiem. 18. gadsimta 60. gados Oto Johans Tranzē iegūst savā valdīšanā Dzelzavas muižu, kurā dzimta dzīvo līdz pat Pirmajam pasaules karam. 1905. gadā muiža izpostīta (viens no postītājiem bija Doku Ata brālis Pēteris Doks), bet jau 1908. gadā atjaunota pēc Bokslafa projekta un nodēvēta par Latvijas būvmākslas meistardarbu. Ēka tika atjaunota precīzi tādā izskatā, kādā tā bijusi pirms nodedzināšanas. Jādomā, ka te nopelni bija arī pasūtītājam muižas īpašniekam un vēsturniekam Astafam fon Tranzē-Rozenekam, kurš nekāroja pēc kaut kā jauna un moderna un kuru vairāk interesēja dzimtas mājokļa tradīcijas un atmiņas. Izmaiņas notika tikai iekštelpu funkcionālajā risinājumā. Tranzē-Rozeneki bijuši izglītoti cilvēki un daudz darījuši arī pagasta izglītības jomā. 1873. gadā tika organizēta un atklāta skola zemnieku bērniem. Ēka atradusies kādu kilometru no muižas un joprojām ir saglabājusies.

Šobrīd muižā darbojas Dzelzavas skola. Tā te mitinās jau no 1940. gada, bet pirms tam ēkā bija pagastmāja, aptieka, lazarete. Ēkā saglabājušās podiņu krāsnis. 1935. gadā muižas klētī atklāj Aizsargu namu.

Doku Ata bērnības takas

Turpinot ceļu uz Gulbenes pusi, pamanām norādi uz Doku Ata muzeju. Tepat netālu arī redzams neliels koka ēku puduris, tas laikam varētu būt īstais. Pabraucam dažām, šķiet, pamestām ēkām un ieripojam milzīga ozola noēnotā pagalmiņā. Viss kluss, neviens pretī nenāk, arī suņa rejas neatskan. Nesaprotam, vai esam īstajā vietā, jo nekādu norāžu nav, bet ceļš arī beidzies, tālāk vien neliela aizaugusi taciņa ved uz labības lauku. Nākas “iegūglēt”, vai esam īstajā vietā. Jā, bildes internetā rāda, ka tepat vien tas muzejs ir, bet apmeklējums iepriekš jāpiesaka, jo neviena darbinieka uz vietas ikdienā nav. Mājiņa sakopta, dobēs zied puķes, zāle nopļauta. Ļoti simpātiska, klusa vieta, atliek vien iedomāties, kā mazais Doku Atis, dzimis kā Oto Doka (Otto Dokka) 1861. gadā, vēlākais rakstnieks, daudzu stāstu autors, te skraidījis.

Zinām, ka arī Jaungulbenē ir muižas pils, tāpēc dodamies skatīt. Bet pirmais, kas piesaista skatu, iebraucot Jaungulbenē, ir milzīgs vērpjamais ratiņš. Un, re, tur arī citi darbarīki, vairākkārt lielāki, kā ierasts. Izrādās, tas ir Goda kalns latviešu darba tikumam. Senajā Rijas kalnā Jaungulbenes pagastā izvietoti 14 unikāli vides objekti, kas atspoguļo latviešu darba tikumu.

Goda kalns latviešu darba tikumam tika atklāts novada svētku laikā Jaungulbenē 2016. gada vasarā. Vides objektus kā dāvanu Jaungulbenei sarūpējušas pārējās Gulbenes novada pagastu un pilsētas pārvaldes. Godā celti tādi darbarīki kā bišu strops, vērpjamais ratiņš, tītavas, vējdzirnavas, karote, spīļarkls, maltuve, āmurs un naglas, zāģis, suseklis, sprigulis un grābeklis, vārpstiņa un maizes lize. Katrs pašu pārvalžu izgatavotais darbarīks ir kā pierādījums novada darba tikumam un pārvalžu meistarīgajai izdomai, kopā veidojot fantastisku ansambli, kas arī turpmāk papildinās Jaungulbenes tēlu.

Jau pa gabalu cauri simtgadīgiem kokiem spīd baltas ēkas sienas. Caur grezniem pils vārtiem iebraucam parkā un pa pusapaļu muižas pievedceļu nonākam gandrīz līdz pašām namdurvīm. Kungu ēka, liela, grezna, tomēr pamesta, dēļiem aizsistiem logiem. Uz nožogojuma izlasām – Privātīpašums. Pamanām arī novērošanas kameras. Muiža nedaudz atgādina sirmu, cēlu kundzi, kura mazliet kautrīgi sagaida savus viesus, zinot, ka viņas goda drānas nav pirmā svaiguma. Arī strūklaka pils priekšā šķiet tikai uz mirklīti sastingusi tecējumā. Sak, tūlīt, tūlīt, samirkšķini, un viss būs kā senāk.

Senākās ziņas par muižu ir no 18. gadsimta, kad tā vēl bija Vecgulbenes muižas daļa. 1806. gadā muižu savā īpašumā ieguva landrāts Kārlis fon Tranzē.

Apbūves greznākā ēka – monumentāli atturīgā pils celta ap 1878. gadu angļu neogotikas stilā. Muiža pārbūvēta 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, likvidējot gotikas formas un piešķirot romāņu neorenesanses stila iezīmes. Torņa fasādē – īpašnieku fon Tranzē-Rozeneku ģerbonis.

Plašo ainavu stila parku rotā daudzas mazās arhitektūras formas – Bitītes māja, Velna vārti, ceļa rādītājs, obelisks u.c. Saimniecības un dzīvojamo ēku kompleksā ietilpst pārvaldnieka māja, kalpu mājas, staļļi, manēža, saimniecības ēka ar pagrabu, ugunsdzēsēju māja, kalēja māja un citas.

Interesantu joku ar mums izspēlē Jaungulbenes muzejs. Liela pie ozola piestutēta zīme rāda, ka muzejs (bulta norāda tā atrašanās vietu) ir vaļā. Un āra terasē varot iedzert kafiju par 1,50 eiro. Priecīgi dodamies baudīt muzejā apkopoto informāciju, un… ekspozīcija ir ārā – pagalmiņā, tepat arī galdiņi, krēsli, bet no kafijas ne miņas, tāpat no muzeja darbiniekiem. Durvis slēgtas un, šķiet, jau pasen. Muzejs iekārtots romantiski vēsturiskā namiņā, kas celts 1887. gadā un sākotnēji kalpojis kā poniju stallis, bet vēlāk pārtapis par “vešas māju”.
Pasmējušies sēžamies auto un braucam meklēt Jaungulbenes luterāņu baznīcu. Nevienu torni gan neredzam, tāpēc lūkojam norādes. Maza ceļa zīmīte aicina mūs braukt pa mazu, šauru celiņu, brīžam liekas, ka tūlīt tas beigsies, sāksies purvs vai iebrauksim kādā no pils parka attālākajiem dīķiem. Aiz līkumu līkumiem pārsteigums – mazītiņa baznīciņa. Virs ieejas durvīm arī redzams Tranzē-Rozeneku dzimtas ģerbonis.

1892.–1893. gadā baznīcu cēlis Jaungulbenes muižas īpašnieks Pauls fon Tranzē-Rozeneks. 1904. gadā viņš to lika pārbūvēt kā laukakmeņu kapelu savas mirušās sievas Adas piemiņai. Pēc Pirmā pasaules kara ēka netika izmantota, bet 1936. gadā izveidota Jaungulbenes luterāņu draudze, kura atdalīta no līdz tam vienīgās – Gulbenes (Vecgulbenes) – draudzes. 1990. gadā Jaungulbenes dievnamu atjaunoja, un septiņus gadus tajā kalpoja mācītājs H.Grigols. 1999. gada aprīlī par draudzes un baznīcas labvēļu ziedotajiem līdzekļiem tika iesvētītas vitrāžas. Vitrāžas izgatavojusi māksliniece Elga Grīnvalde.

Netālu no baznīcas atrodas Jaungulbenes Tranzē-Rozeneku muižas pirmo īpašnieku Ēriha Johana un baroneses Barbaras von Ceimeres kapliča. Tā celta ap 1892. gadu no ķieģeļiem, ar akmens kāpnēm, tai ir akmens parketa grīda no iegareniem akmeņiem un velvēti griesti. Kapličā atrodas divi kapi, pārsegti ar pelēka, pulēta granīta plātnēm un ar uzrakstiem.

Vieta ir sakopta, tomēr mežu ieskautās kapenes izraisa nedaudz neomulīgu sajūtu, tāpēc nolemjam doties prom – uz Gulbeni.

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vidzemes muižas meklējot

Kategorijas