Kopējā sabiedrības atbildība

2021. gada 1. oktobris 13:33

1135

Gulbeniete Gunta Krevica, kura ir sabiedrisko attiecību speciāliste Gulbenes novada pašvaldībā, ar Covid-19 saslima šī gada sākumā. Lai arī slimības gaita bija salīdzinoši viegla, viņai nebija šaubu, ka ir jāvakcinējas.
Gunta domā, ka, visticamāk, inficējusies veikalā. ““Burbulī”, kurā es apgrozījos, visi bija veseli. Arī darbavietā tajā brīdī visi bija veseli. Šķetinot gaitu, kur es tajā laikā gāju un biju, pieļauju, ka inficējos veikalā,” stāsta Gunta.
Sākumā šķita, ka tā vienkārši ir saaukstēšanās – nedaudz klepus, paaugstināta ķermeņa temperatūra, kas, viņasprāt, ziemā būtu pilnīgi normāli. Tomēr drošības labad Gunta veica Covid-19 testu, kas bija pozitīvs. “Lai arī Covid-19 apkārt bija un cilvēki slimoja, kad saņēmu pozitīvu Covid-19 testa rezultātu, bija izbrīns. Par sevi tik ļoti nebaidījos, satraukums bija par to, vai neesmu šo slimību kādam nodevusi tālāk. Visvairāk baidījos, ja gadījumā es saslimstu, lai to neapzināti neaiznesu savai ģimenei – vecvecākiem vai vecākiem, kuriem, iespējams, šī slimība varētu kaitēt vairāk nekā man, proti, lai manis dēļ necieš kāds cits,” atzīst Gunta.
Pirms Jāņiem viņa saņēma Covid-19 vakcīnu. “Man nebija ne šaubu, ne dziļu pārdomu. Es biju pārliecināta, ka vakcinēšanos. Tā tomēr ir kopējā sabiedrības atbildība, un tas nav tāpēc, ka es varēšu iet uz kino, veikaliem vai apmeklēt pasākumus. Protams, cilvēks pamatā domā par sevi, bet es tomēr uzticos zinātnei un aicinu to darīt arī visus pārējos. Es nevaru oponēt vai argumentēt par šo vakcīnu zinātniskiem un medicīniskiem spriedumiem - tas nav manā kompetencē, tomēr, ja pasaules lielākajā daļā to dara, tad tas ir droši un ir vajadzīgs. Tajā brīdī, kad infekcija izplatījās, visi gaidīja vakcīnu. Mani izbrīna, ka tad, kad vakcīna parādījās, cilvēki tomēr nevēlējās ticēt. Es gan nenosodu ne vienus, ne otrus - katram savi apsvērumi, bet tomēr aicinu uzņemties kopējo sabiedrības atbildību, uzticēties zinātnei un medicīniskiem spriedumiem,” uzsver Gunta.
Viņa novērojusi, ka ir cilvēki, kas domā, kā viņu organisms reaģēs, kad saņems vakcīnu, bet tajā pašā laikā viņi nezina, kā reaģēs organisms, kad patiešām saslims ar šo vīrusu. “Iespējams, var saslimt smagi un būs jānonāk slimnīcā, bet, ja tajā brīdī slimnīca būs pārpildīta, nebūs vietas un mediķi nespēs glābt. Labāk paciest blaknes, ja tādas rodas pēc vakcīnas saņemšanas, bet neriskēt ar savu dzīvību,” aicina aizdomāties Gunta.
Viņa saņēma “Janssen” vakcīnu, kurai nepieciešama viena deva. Pēc vakcīnas saņemšanas viņai bija neliels nogurums un neliela temperatūra vienu vakaru, bet nākamajā dienā viss jau bija kārtībā.

Otrreiz ar Covid-19 saslimt negribētu
Gulbenietei Ilzei Viļumai, pārslimojot Covid-19, bija pārliecība, ka ir jāvakcinējas pret Covid-19. Ilze saslima ar bīstamo vīrusu maija vidū.
Faktiski Ilze bija gatava vakcinēties pret Covid-19, tiklīdz parādījās vakcīna, bet nepaspēja to izdarīt, jo sākotnēji tika vakcinētas prioritārās grupas, un tad viņa saslima ar Covid-19.
“Ģimenē jau bija saslimis vīrs, saslimu arī es. Sākotnēji šķita, ka saslimšanas simptomu nebūs, tomēr tā nenotika,” stāsta Ilze, kurai saslimšanas simptomi parādījās tikai astotajā dienā. Nedēļas garumā Ilzei bija ļoti augsta ķermeņa temperatūra - pat 39,5, citās dienās – 38. “Lai arī tika dzertas zāles, temperatūra nemaz tā nekritās. Man nepazuda ne oža, ne garša, bet man ļoti sāpēja āda. Sajūta bija tāda, ka būtu apdegusi saulē. Un šī sajūta bija kādas četras, piecas dienas, pat segu nevarēja uzklāt sev virsū. Šķita, ka sāp pat visi pirkstu gali. Ļoti sāpēja arī galva. Protams, bija nogurums un ļoti liels nespēks, un, ja godīgi, tad vēl tagad ir nespēks. Arī nervozitāte ir lielāka. Un tagad pēc pārslimotā Covid-19 vēl arī mati krīt ārā,” savā pieredzes stāstā dalās Ilze. Viņa domā, ka ģimenē infekcija, iespējams, tika “atnesta” pēc veikala apmeklējuma, lai gan vienmēr tiek ievēroti visi piesardzības pasākumi.
Lai arī Ilzei slimības gaita nebūt nebija viegla, neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu nenācās izsaukt, tāpēc viņa uzskata, ka vēl viegli ir tikusi cauri. Slimošanas laikā sazvanījusies ar ģimenes ārsti, kura arī devusi rīkojumus, kā rīkoties un kādas zāles dzert.
“Ja slimojot klepus man nebija, tad pēc tam, uztaisot kompjūtertomogrāfiju, tomēr atklājās, ka ir skarta gandrīz viena trešā daļa plaušu. Klepus parādījās vēlāk, un tas vēl nav pārgājis. Katrā ziņā otru reizi es ar Covid-19 saslimt negribētu. Esmu agrāk izslimojusi arī gripu, tad katrā ziņā to nevar salīdzināt ar Covid-19. Tas ir pavisam citādāk,” saka Ilze.

Savu izvēli izdarīju
Luterāņu mācītājs Ilgvars Matīss uzsver: “Kas attiecas uz veselību, jāatceras piektais bauslis – tev nebūs nogalināt. Mārtiņš Luters to “Mazajā katehismā” skaidro šādi: “Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka sava tuvākā miesai nedz kaitējam, nedz ciešanas radām, bet viņam palīdzam un kalpojam visās miesas vajadzībās.’’
I.Matīss skaidro, ka tas nozīmē, ka mēs esam aicināti neizaicināt Dievu, bet par visu pateikties. “Mūsu arhibīskaps Jānis Vanags, kā ķīmiķis pēc savas pirmās izglītības, bija pētījis šo lietu par vakcīnām un iedrošināja, ka no tā nevajag baidīties. Tajā pašā laikā arhibīskaps aicināja no kanceles uz to nespiest vai nesludināt vienu vai otru viedokli, atstājot to pašu cilvēku ziņā. Arī man ir bijušas šaubas un vēl tagad palaikam uznāk šaubas par to, kas un kā ir pareizi, taču savu izvēli izdarīju – vakcinējos pret Covid-19. Toreiz to darīju ne tikai pēc arhibīskapa iedrošinājuma, bet, pirmkārt, mēs vienmēr lūdzamies par citu cilvēku veselību, tad arī pašiem jādara viss iespējamais, lai tā būtu labāka. Otrkārt, lai varētu apciemot cilvēkus sociālās aprūpes centros un viņi justos drošāk, mani satiekot. Treškārt, es braucu arī ārpus Latvijas, un tas krietni atvieglo ceļošanu. Es nenosodu tos, kuri nav vakcinējušies. Manuprāt, būtiskākais ir saprast, ka apkārt nedzīvo tikai cilvēki, kuri viens otram vēlas nemitīgi ko sliktu, bet gan tieši otrādi – katrs cenšas to labāko – arī ārsti un zinātnieki. Aicinu šajā situācijā ar Covid-19 neaizmirst arī par citām cilvēku bēdām. Šis ir smags laiks mums visiem, tas ir veselības, bet vēl vairāk ticības pārbaudījums. Taču ar Dieva palīdzību, kurš darbojas gan tiešā, pārdabiskā veidā, gan arī dabiskā – caur cilvēku prātiem un spējām, to izdosies pārvarēt. Ja pazudīs ticība uz Dievu, tad gan vīruss nepazudīs – pat ar zālēm un vakcīnām. Mums jāmācās lūgt ne tikai dievkalpojumos, bet arī mājās – par ārstiem, zinātniekiem, valdību, garīdzniekiem un slimajiem. Kā rakstīts: aizlūdziet cits par citu, ka jūs topat dziedināti!” uzsver mācītājs.

Materiāls tapis sadarbībā ar Nacionālo veselības dienestu

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kopējā sabiedrības atbildība

Kategorijas