Atmiņās atklāj izcilus kordiriģentus

2021. gada 5. oktobris 00:00

257

Gulbenes novada bibliotēkas projektā “Laimes bērni. Kokariem 100” apzināja leģendāro kordiriģentu Kokaru studentus, koristus un laikabiedrus, apkopoja viņu atmiņu stāstus un fotogrāfijas. Neliela daļa no savāktajiem materiāliem ir skatāma izstādē, kas sākusi ceļojumu pa Latviju.
“Tikšanās reizēs ar koru dalībniekiem un pierakstot atmiņas, sapratām, ka kaut kā pietrūkst, jo nevar uz papīra uzlikt noskaņu, nav jūtams tas īpašais “kokariskais”, tāpēc aicinājām klātienē tikties Imanta studentes Rotu Salmiņu un Airu Birziņu,” teica Gulbenes novada bibliotēkas galvenā bibliotekāre Inese Kalēja.
Pirmā darbavieta – Gulbenes mūzikas skola
R.Salmiņa darba gaitas pēc Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas absolvēšanas sāka Gulbenes bērnu mūzikas skolā. Viņa vadīja Gulbenes kultūras nama vīru vokālo ansambli, senioru kori un jaukto kori.
Rota ir kurzemniece, muzikālo izglītību sāka apgūt Liepājas mūzikas skolā, kur viņas pedagogs bija Kārlis Ozols. Viņš bija arī I.Kokara pedagogs, kad Imants studēja Cēsu skolotāju institūtā. “Man šķiet, ka tieši no K.Ozola Imants ir mantojis savu iznesību, stāju, dziļu latviskumu un mīlestību uz darbu, uz cilvēkiem, uz dziedātājiem. K.Ozols uzskatīja, ka par saviem audzēkņiem ir jāzina viss. Varu apgalvot, ka par manu dzīvi un darbu tā ir bijis līdz pat viņa aiziešanai mūžībā,” uzsver Rota.
Uz visu mūžu R.Salmiņas atmiņā palikusi 1960.gada diena, kad bija nosvinēta uzņemšana konservatorijā. Viņai bija jābrauc strādāt uz Madonu, bet aiz rokas paņēma Gulbenes mūzikas skolas direktore, kas topošo skolotāju un diriģenti atveda uz Gulbeni. R.Salmiņa (toreiz Saliņa) te strādāja septiņus gadus, neklātienē mācoties konservatorijā.
“Tajā gadā konservatorijā sāka strādāt Imants un Gido. Abas ar draudzeni kļuvām par Imanta studentēm. Ja man nebūtu tāda pedagoga, tad droši vien nevarētu beigt konservatoriju. Ar katru gadu tās durvis kļuva arvien smagākas. Tiesa, specialitātē Imants bija ļoti stingrs, nepieļāva, ka kaut ko varētu nezināt no galvas un diriģēt. Viņš jebkurā brīdī varēja pateikt: nodziedi vai nospēlē no šīs vietas! Ja to nevarēja, tad nezināju, kur no kauna slēpties. Tomēr nevienu skarbu vārdu nedzirdēju, tiesa – arī uzslavas nedzirdēju,” atceras Rota.
Stabils pamats ir I.Kokara diriģēšanas skola
Kad I.Kokars sāka strādāt ar Cēsu kori “Beverīna”, Rota mācījās pēdējos kursos, tāpēc viņai divas reizes mēnesī vajadzēja braukt uz Cēsīm uz kora mēģinājumiem. “Tā bija mana īstā konservatorija, jo varēju redzēt, kā Imants strādā, kā veido attiecības ar koristiem. Viņa diriģēšanas skola ir manas dzīves pamats,” atzīst R.Salmiņa. Viņa uzsver vienu no I.Kokara atziņām: “Kas savu darbu mīl, tas ļoti daudz strādā.”
Kad Rota mācījās pēdējā kursā, Gido uzaicināja dziedāt “Dailē”. Kopā ar kori viņa devās mēnesi ilgā koncertturnejā pa Gruziju. “Biju pieradusi pie Imanta stingrās disciplīnas. Kad viņam teicu, ka pēc peldes bez mēģinājuma “Daile” gāja uzstāties, viņš ļoti sadusmojās. Es sapratu – par brāli neko sliktu teikt nedrīkst nekādā gadījumā,” secina R.Salmiņa.
Novērtē “Ave Sol” īpašo nozīmi
A.Birziņa uzsver, ka brāļi savu dzimto pusi – Gulbeni, Stāmerienu un Ozolkalnu – allaž pieminēja sarunās. “Viņu patība un tas gulbeniešu gēns bija visiem zināms un dzirdams,” atceras Aira.
Kad viņa studēja konservatorijā, I.Kokars bija rektors, Gido – diriģēšanas un mūzikas pedagoģijas profesors. “Ieraugot rektoru augstskolas gaiteņos, bija liela bijība un respekts. Vēlējos, lai viņš neko man neteiktu. Tomēr reti pagāja garām, nepajautājis: “Meitene, kā klājas?” – ne tikai savām studentēm,” norāda A.Birziņa.
Kad viņa bija beigusi bakalaura studijas, iznāca tuvāk iepazīt I.Kokaru “Ave Sol” ārzemju braucienos un koncertos Rīgā, kad Aira aizvietoja kādu soprāna dziedātāju. “Tas bija sirdi plosošs laiks, jo vajadzēja ātri apgūt gan notis, gan kustības, bet reizē tā bija arī laba skola. “Ave Sol” bija koris, kas veidots augstiem mērķiem un eksperimentiem. Var tikai brīnīties, ka jau toreiz, dzīvojot Padomju Savienībā, Imanta vīzijas un idejas bija tik tālu no tālaika situācijas, caurmēra koru kustības un pat profesionālo koru darbības. Vēl tagad sirds sitas straujāk, atceroties koncertus un uztraukumus piecu nedēļu braucienā pa Franciju,” stāsta Aira.
Jūt trešo aci pakausī
Kad bija pabeigtas bakalaura studijas, A.Birziņa turpināja izglītoties maģistrantūrā pie I.Kokara. “Kad sākās mācības, viņš atzina: es nezinu, kā tev jādiriģē – tu esi sieviete. Stundās viņš bija ļoti prasīgs un stingrs, bet nekad agresīvs vai uzbrūkošs, noliedzošs. Viņš varēja nebūt “maigs un pūkains”, jo es arī tāda neesmu,” spriež Aira.
“J.Mediņa mūzikas vidusskolā četri gadi, mūzikas akadēmijā pieci gadi – tātad jau deviņus gadus biju mācījusies diriģēšanu, bet maģistrantūrā izrādījās, ka ir vēl tik daudz, ko tehnikā mainīt, ko labot un kontrolēt. Diriģentam vienmēr ir jābūt atvērtai trešajai acij pakausī un jājūt klausītāji zālē, lai zinātu, kā skanējums runā uz zāli,” atzīst A.Birziņa. Tikai vēlāk koncertējot viņa sajuta, ka ir tā trešā acs. To var just gan Dziesmu svētkos, gan nelielos koncertos. Turklāt var sajust dažādi – ne tikai kā klausītājus zālē, bet arī kā kaut ko lielāku un augstāku. Aira atceras Imanta vārdus: “Meitenes, nekad nezaudējiet ideālus!” Diriģenti nereti atgādina sev šo aicinājumu.
Savējiem atklāj cilvēciskās šķautnes
Pirms 1985.gada Dziesmu svētkiem Aira iestājās korī “Daile”. Pirms koru finālskatēm dziedātājiem vairākas dienas bija nometne Jūrmalas mūzikas skolā. A.Birziņa stāsta, ka dienu pirms skates Gido aizbrauca uz skates dziesmu izlozi.
“Viņš atgriezās ar noslēpumainu izteiksmi sejā, bija izlozējis krievu tautasdziesmu “Sveķit mesjac”. Sapratām – ir galīgi garām, turklāt krievu valodā. Bet viņam jau bija skaidrs plāns, kā dziesma skanēs, turklāt ar kustībām, ar milzu kontrastiem. Tad nu bija tādi treniņi! Turklāt viņš diriģēja ar vienu pirkstu, pats paliekot taisns kā zīmulis,” atceras Aira.
Toreiz “Dailes” dziedātājām pirmo reizi bija melnās Spīdolas kleitas ar metāla rotājumiem. Tāda ir redzama Kokaru muzejā Ozolkalnā. “Nometnes laikā paši darinājām visus metāla rotājumus. Bija maisiem ripulīši, kurus vērām un skaitījām. Tagad es saprotu, cik tas bija pamatīgi,” atzīst A.Birziņa.
Viņa secina, ka kļūt par Kokaru “savējo” bija īpaši, tad atklājās viņu pavisam citādas cilvēciskās šķautnes – dzīves garša un azarts it visā – gan darbā, gan sadzīvē, maksimālisms, neizsīkstoša enerģija, radošums, līderība, arī vienkāršība un sirsnība. Diriģentu žesti ir kā rokraksts – katram savs, vienreizējs, neatkārtojams un specifisks. Imanta žesti – spēcīgi un temperamentīgi, Gido žesti – aizraujoši un radoši.
A.Birziņa uzsver, ka Latvijas kordiriģēšanas skola ir augstu novērtēta pasaulē. Viņai Japānā ir gadījies redzēt Imanta diriģēšanas žestus, kas tiek kopēti.

Uzziņai
● Rota Salmiņa ir viena no pirmajām I.Kokara studentēm.
● Kopš 1967.gada strādā J.Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā par diriģēšanas pasniedzēju. Koru “Saskaņa”, “Ezerzeme” un “Trejkola” diriģente.
● Aira Birziņa Latvijas mūzikas akadēmijā ieguvusi bakalaura grādu E.Račevska un I.Bērziņa klasē, maģistrā grādu – I.Kokara klasē. Ir kora diriģēšanas profesore Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, diriģente Rīgas doma meiteņu korī “Tiara”, VEF Kultūras pils sieviešu korī “Dzintars” un Ogres kultūras centra sieviešu korī “Rasa”.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atmiņās atklāj izcilus kordiriģentus

Kategorijas