Vardarbību piedzīvojušajiem ir jābūt cīnītājiem, kas neklusē

2021. gada 8. oktobris 00:00

938

Vardarbību piedzīvojušajiem ir jābūt cīnītājiem, kas neklusē

Vardarbīgas epizodes var notikt arī ģimenēs, kurās iepriekš nekad nav bijusi aktuāla vardarbības problēma, atzīst sertificētā klīniskā un veselības psiholoģe Liene Āboliņa. Viņa savā praksē pieņem arī Gulbenē. Vardarbības jautājums sabiedrībā vienmēr ir bijis aktuāls, taču tas īpaši ir saasinājies tieši pandēmijas apstākļos.

Vardarbības problemātikai vajadzētu uztraukt katru sabiedrības locekli, jo ilgtermiņā tā ārkārtīgi ietekmē tieši bērnus. “Bērni, kuri pieredzējuši vardarbīgas attiecības savu vecāku starpā, statistiski daudz biežāk atkārtoti nokļūst vardarbīgās attiecībās gan kā upuri, gan kā varmākas,” secina L.Āboliņa.
Vardarbība ģimenē –
joprojām tabu tēma
Covid-19 laiks iezīmē vairākas krīzes situācijas lielai sabiedrības daļai. “Cilvēki ir nomākti, ir lielāks depresijas un trauksmes risks, pastiprinās alkohola lietošana un citas atkarības, cilvēki zaudē darbu, notiek būtiskas izmaiņas ikdienas ritmā, ir bailes par veselību, neskaidrība par nākotni. Šie ir apstākļi, kas var būtiski ietekmēt vardarbības pieaugumu ģimenēs, kurās jau iepriekš ir bijusi vardarbība. Ar ģimenēm es domāju arī pārus,” skaidro L.Āboliņa.
Viņa saka, ka fiksētie dati, ko ikdienā lasām kā statistikas datus, atšķiras no vardarbības ģimenē reālā apjoma. Tiek fiksēti gadījumi, par kuriem ir ziņots policijai vai sociālajam dienestam, bet gadījumu skaits, par kuriem netiek ziņots, paliek nezināms.
Pasaulē ir liels skaits pētījumu, daži no tiem stāsta, ka katrs septītais cilvēks ir cietis, citi – ka katrs ceturtais ir cietis no vardarbības ģimenē. Patiesais skaits esot tikai nojaušams, bet ir skaidrs, ka vardarbība ģimenē met ēnu pār lielu skaitu ģimeņu Latvijā.
Lai gan tā ir bieži sastopama un psihologa darba ikdienā atpazīta problēma, šī tēma aizvien tiek uzskatīta par tabu. “Pieņemts, ka to nedrīkst apspriest ārpus ģimenes, ciest no vardarbības tiek uzskatīts par pašu sieviešu vainu. Ir tik milzum daudz mītu, kas padara grūtāk vardarbības upuriem runāt par šo tēmu un pat apzināties to. Sieviete jūtas pakļauta, vainīga, apkaunota, izolēta, sagūstīta, izmisusi un bieži vien zaudē cerību izkļūt no vardarbīgām attiecībām,” saka L.Āboliņa. Viņa ir pārliecināta, ka tieši sievietes un bērni visvairāk cieš no vardarbības.
Vardarbība aiz izmisuma
Psiholoģe skaidro, ka agresija un dusmas ir katrā cilvēkā, – tās kalpo kā psiholoģiskās aizsardzības mehānisms un ļauj cilvēkam pastāvēt par saviem mērķiem un interesēm, vajadzībām. Tomēr ir situācijas, kurās agresija un dusmas samilzt un tiek izreaģētas kā agresīva, vardarbīga uzvedība pret sevi vai citiem.
“Tie pārsvarā ir apstākļi, kuros varmāka izjūt izmisumu, bezspēcību. Piemēram, kā iepriekš minēju, krīzes situācija, darba zaudējums, parādsaistības, ekonomiskas grūtības, veselības problēmas var radīt izmisumu un līdz ar to izaudzēt tādu agresiju, kas izpaužas kā vardarbība. Tāpat arī psihiskās veselības grūtības, trauksme, depresija, personības traucējumi un cits bieži vien kalpo par iemeslu vardarbībai,” stāsta L.Āboliņa.
Viņa uzsver, lai arī vēl joprojām sabiedrībā runā par vardarbību, biežāk apstājamies pie fiziskajiem pārinodarījumiem, bet tam līdzās pastāv arī emocionāla, seksuāla vardarbība, nerūpēšanās par bērniem. Arvien biežāk tiek runāts arī par ekonomisko vardarbību. Psiholoģe definē, ka varmākas ir cilvēki, kuri ir paši nonākuši emocionālās, fiziskās vai psihiskās grūtībās. Lielākoties tās nav uzreiz ievērojamas.
Kā pamanīt riskus?
L.Āboliņa skaidro, ka lielākoties vardarbība sākas ar emocionālu spiedienu, lēmumu ietekmēšanu, dažādu brīvību ierobežošanu, psihoemocionālo vajadzību neapmierināšanu.
“Protams, tas uzreiz nenozīmē, ka šādām situācijām sekos vardarbīgas epizodes, tomēr, lai saskatītu riskus, nepieciešams ievērot brīdi, kad sieviete zaudē brīvību pati pieņemt lēmumus par ikdienišķām lietām. Tās var būt, piemēram, ģērbšanās, izglītība, darbs un tamlīdzīgas lietas. Ikviens pāris par noteiktām lietām savstarpēji vienojas, piemēram, par profesionāliem mērķiem, kopīgo un individuālo izaugsmi, bērnu ienākšanu ģimenē – par gandrīz ikvienu dzīves jomu. Tāpēc “sarkanos karodziņus” ir grūti ievērot. Pāra lēmumiem būtu jābūt iespējami abpusējiem, balstītiem uz uzticēšanos un kompromisiem.”
Viņa norāda, ka par “sarkano karodziņu” uzskatāma vienpusēja ģimenes ikdienas noteikšana, apreibinošo ķīmisko vielu lietošana, kā arī agresijas, vardarbības epizodes pagātnē. Jāsaprot gan, ka ne visos gadījumos šie novērojumi vai pagātnes lietu konstatēšana paredz vardarbību nākotnē, bet šīs lietas vēsta pašu būtiskāko – esi uzmanīga!
Ir iespējams pārtraukt
“Ir pieņemts uzskatīt, ka vardarbību piedzīvojušas personas ir vardarbības upuri, bet tas, ko es piedzīvoju, runājot ar vardarbībā cietušām personām, – viņi ir izdzīvojušie. Cilvēki, kuri ir nonākuši neapskaužamākajos apstākļos, kuros tiek izdarīts milzīgs spiediens uz psihi un ietekmēti fiziskie apstākļi, ir cīnītāji. Šajos apstākļos viņi ne tikai spēj izdzīvot un funkcionēt, bet arī pārtraukt vardarbības ciklu, izkļūt no šīs vardarbīgās sistēmas cilpas. Laikam ejot un neko nedarot, tā var savilkties arvien ciešāka. Tomēr ir iespējams atkārtoti nenonākt vardarbīgās attiecībās,” stāsta L.Āboliņa.
Piedzīvojot vardabību, cilvēks izjūt paralizējošas emocijas un izjūtas. Tā atnes kaunu, vainu, bailes, paniku, trauksmi, dusmas un citas degradējošas izjūtas. Tieši tās, tāpat kā fiziskie apstākļi, bieži vien neļauj vardarbībā cietušām sievietēm par to runāt. Tāpēc būtiskākais ir sabiedrības, tuvinieku, kolēģu atbalsts. Īpaši L.Āboliņa uzsver, ka tuvajiem cilvēkiem ir jābūt atbalstošiem brīdī, kad sieviete ir spērusi pirmo nopietno soli – sākusi ar kādu runāt par savu vardarbības pieredzi.
“Lai saņemtu atbalstu un informāciju, noteikti var vērsties policijā, sociālajā dienestā, zvanīt uz informatīviem tālruņiem. Svarīgi šo informāciju neatstāt neievērotu un nesadzirdētu! Šobrīd ir atbalsta programmas gan vardarbībā cietušajiem, gan arī varmākām,” uzsver L.Āboliņa.

Kur vērsties pēc palīdzības?
● Pašvaldības sociālais
dienests – Gulbenē Dīķa ielā 1, e-pasts: nsd@gulbene.lv, 64497611, 64497614.
● Valsts nodrošināta juridiskā palīdzība – bezmaksas informatīvais tālrunis 80001801.
● Centrs “Dardedze” (psiholoģiskās konsultācijas un atbalsts bērniem un ģimenēm, kas saskārušās ar vardarbību) – 67600685, 29556680.
● Krīžu un konsultācijas centrs “Skalbes” (psiholoģiskā un juridiskā palīdzība) – 67222922, 27722292.
● Resursu centrs sievietēm “Marta” (psiholoģiskā un juridiskā palīdzība, speciālistu konsultācijas) Rēzeknē – 25648595.
● Krīzes centri ārpus Rīgas – atbalsta tālrunis cietušajiem 116006, “Cietusajiem.lv”.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vardarbību piedzīvojušajiem ir jābūt cīnītājiem, kas neklusē

Kategorijas