No tiltiņa uz tiltiņu – lai piepildās!

2021. gada 12. oktobris 00:00

Jēkabpils novada Zasas pagasta pērle ir 23 hektārus lielais Zasas muižas parks, kuram piešķirts vietējās nozīmes īpaši aizsargājamā objekta statuss.
Zasas muiža savu vārdu ieguvusi 17.gadsimtā no sava īpašnieka barona Heinriha fon Zasa, kuram piederējusi gan zeme šeit, gan Rīgā, kur atrodas Zasulauks. No 19.gadsimta līdz Latvijas agrārajai reformai muiža piederējusi Krievijas Carskoje Selo pārvaldniekam baronam Greigam. No pirmās Zasas pils ir palikusi tikai neliela mūra daļa ar divām “acīm”. “Diemžēl Latvijā nav saglabājušies nekādi attēli, kā šī ēka izskatījusies, bet zināms, ka tā bijusi vienstāva mūra pils, kas celta terasveidīga un šī plānojuma dēļ pa gabalu izskatījusies kā divstāvu ēka. Nav zināms, kas šis ir par fragmentu. Pilij arī nav bijis garš mūžs – ap 60 gadiem, jo Ziemeļu kara laikā 1708.gadā pils tiek nopostīta un vairs netiek atjaunota. Bet baroniem tiek uzcelta otrā pils, kas jau atbilst muižas parametriem,” stāsta gide. Otrā muiža tiek nopostīta 1905.gadā. Pēc tam tiek uzcelta baronu vasarnīca, kas redzama arī šobrīd.
Tieši Greigs lika izveidot lielu parku abās pusēs Zasas upītei, ko parka teritorijā sauc par Dzirnavupīti. Parks veidots kā Gatčinas parka Krievijā miniatūrs atkārtojums. Uz parku dodamies pa vecu liepu aleju, kas veidota 18.gadsimtā. Otrā pasaules kara beigās vācieši atkāpjoties bija paredzējuši to uzspridzināt. Pie katras liepas bija piesiets vads ar spridzekli, bet kāds tālaika skolas vecuma puisis lielāko daļu liepu izglābis.
Pie ieejas parkā no 18.gadsimta vārtiem saglabājies tikai viens stabiņš. Gide stāsta, ka barona laikā ceļam abās pusēs gada siltajos mēnešos tika turētas podos augošas palmas, kas ziemā nestas pagrabos. Muižas parkā ir sešas mākslīgi veidotas saliņas un septiņi tiltiņi. Trīs dīķiem ir interesanti nosaukumi – Dzeltenais, Rozā un Baltais – atkarībā no tā, kādas ūdensrozes tajos stādītas.
Netālu ir vešerienes māja. Līdz 80.gadiem ēkā atradās skolas bibliotēka. Bibliotekāre sūdzējusies, ka viņai ļoti salst kājas. Reiz viņai zem kājas līdz celim ielūzusi grīda. Kad laboja grīdu, atklāja, ka apakšā ir tukšums un tālāk redzams ūdens. Viens no barona pēdējiem kučieriem zinājis stāstīt, ka šī baronu dzimta ļoti rūpējusies par saviem kalpiem. Lai vešerienei nebūtu ziemā jāiet ar aukstām un slapjām rokām ārā, aku ierīkoja mājā iekšā. Aka tur atrodas arī šobrīd, tikai pārklāta ar dēļiem.
Kādas akmens mūra sienas vēsta par to, ka baronam bijis arī ledus pagrabs. Starp divām mūra sienām ievietots pavasarī cirstais ledus, tāpēc vīns pagrabā visu vasaru bijis auksts.
Parkā tika stādīti dažādi koki, piemēram, sudrabapses, baltegles, sudrabvītoli, valriekstkoki, lapegles, ciedri, melnā un Veimuta priede, sarkanie kārkli. Savukārt Sahalīnas sūreni jeb neīsto bambusu atveda no Krimas 18.gadsimtā. Pavasarī tā dzinumus var izmantot salātos, bet rudenī, kad nobirst visas lapas, no tā stumbriem taisīja salūtu. Stumbrus nocirta, sakrāva lielās kaudzēs un divas nedēļas žāvēja. Tad vakarā kaudzes aizdedzināja un varēja vērot savdabīgu salūtu, jo stumbriem vidus ir tukšs, bet gaiss karstumā izplešas un pārplēš stumbru. Degošie gabali lidojuši augstu gaisā un atspīdējuši upē.
No sešām saliņām lielākā ir Mīlestības sala. Ejot pāri Mīlestības tiltiņam, jāvēlas kaut kas saistīts ar sirdslietām. Dārznieks esot uz salas sastādījis sarkanas rozes pretī muižkunga meitas logiem, lai savai mīļotajai, ar kuru viņam bija liegts tikties, atgādinātu, ka mīl viņu. Pēdējā roze esot nokaltusi 1956.gadā.
Cukurkalniņā liepas bijušas stādītas divos apļos – iekšējā aplī bijušas astoņas, ārējā sešpadsmit. Bet trešajā aplī augušas duglāzijas. Cukurkalniņā barons esot dzēris kafiju ar cukuru un cienājis savus viesus. Tur dauzīta lielā “cukurgalva”. Gide stāsta – dziednieki teikuši, ka zem kalniņa atrodas atvērta sudraba ādere, kas dod enerģiju un palīdz atjaunot spēkus.
Tālāk dodamies pa Pērļu tiltiņu. Barona draugs grāfs Tolstojs, kurš bijis slavenā krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja radinieks, Zasā ir bijis diezgan biežs viesis. Kādā vasarā viņš vēlējies bildināt savu mīļoto tieši uz šī tiltiņa. Viņš dāvājis meitenei īstu pērļu krelles. Pērles bijušas savērtas smalkā diedziņā. Meitene nervozējot virteni virpinājusi pirkstos, diegs pārplīsis, bet pērles sabirušas upē. Kad tika atrasts barona dzimtas koks, secināts, ka viena barona meita tik tiešām bijusi grāfiene Tolstoja. Ejot pāri Pērļu tiltiņam, dāmām ir jāvēlas sev jaunas rotaslietas, bet kungiem – ārkārtīgi daudz naudas, lai varētu savai dāmai šīs rotaslietas nopirkt.
Kad nonākam līdz skatu platformai, upes otrā krastā paveras skats uz barona peldvietu. Baronam nav paticis, ka smiltis salien starp kāju pirkstiem, tāpēc peldvieta tikusi noklāta ar māla plāksnēm. Kalpiem esot regulāri bijis jātīra plāksnes ar garos kātos piesietām slotām. Pavisam nesen šajā vietā uzbūvēti divi jauni tiltiņi, bet soliņu starp tiem vietējie iesaukuši par bučošanās soliņu.
Kas to būtu domājis, ka baroni audzējuši arī dažādas aļģes – Sūnu dīķī pat viskarstākajās dienās esot tikai 5-7 grādi. Dīķī sākoties 12 lieli un vairāki mazi avotiņi, turklāt tam neesot dibena.
Akmens tiltiņš kādreiz bijis no koka ar izliektu formu, bet apmēram pirms simts gadiem tas pārbūvēts. Izrādās, muižā ciemiņi ieradušies ar auto, kas uz tiltiņa noslāpis un aizripojis atpakaļ. Vietējie sākuši smieties: “Mūsu zirgi visur tiek, bet kungu mašīna – nē...” Tad nu barons otrā dienā licis tiltiņu nolīdzināt un pārbūvēt. Apsēžoties uz šī tilta margām, jāvēlas sev jauns transportlīdzeklis.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

No tiltiņa uz tiltiņu – lai piepildās!

Kategorijas