Karīnas bize

2021. gada 12. oktobris 00:00

Turpinājums no 5.oktobra
Tādu, nespēkā sakņupušu uz ietves malas, Manfredu atrada policijas patruļa. Sākumā viņš pinās vārdos un minējumos, nevēlēdamies atzīties savā vieglprātībā un muļķībā, vēlāk, sapratis, ka ar puspatiesībām tālu netiks, atzinās visos grēkos gandrīz kā pie bikts. Noskaidrojās, ka Jutas “liderīgā” brīvdienu attieksme pret dzīvi policijai nav noslēpums. Esot gadījies no viņas “gūsta” glābt pat vīrus apakšbiksēs, kuriem jau sācies “balto pelīšu” delīrijs. Kāds pēc kārtīgas izgulēšanās un atžirgšanas sadomājis vērsties tiesā, jo atklājis, ka no bankas konta nozuduši vairāk nekā tūkstoš eiro, bet pēc parunāšanās ar ietekmīgo Jutas papucīti atcerējies, ka laikam jau pa dzērumam apmaksājis vairākus ēdienu un dzērienu piegādes rēķinus. Kāds cits, laikam jau sievas vai radinieku mudināts, ierosinājis prāvu par cilvēka nolaupīšanu, ļaunprātīgu izmantošanu un vērā ņemamiem miesas bojājumiem. Kas tur patiesībā bijis, neviens tā arī neuzzināja, jo Jutas tēvs noklusinājis arī šo skandālu.
Noklausījies šādus un tamlīdzīgus stāstus par bēdubrāļiem, sapratis, ka izsprucis ar samērā sveiku ādu, Manfreds lūdza atļauju piezvanīt Karīnai – kurš gan cits viņu spētu izpestīt no šīs situācijas? Sieva atbildēja īsi:
–No rīta būšu.
Manfredam likās savādi, ka Karīna nedz ko jautāja, nedz pārmeta, vienīgi lietišķā tonī uzskaitīja sarežģījumus, ar kuriem viņam pašam tuvākajā laikā nāksies tikt galā: vecāki domā, ka dēls ir ārzemēs komandējumā; arhitektu birojā viņa vietā pieņemts jauns darbinieks; stāvlaukumā pamestā mašīna ar evakuatoru nogādāta laukumā pie policijas.
Šķiet, tikai tagad Manfreds tā pa īstam aptvēra savas neapdomīgās rīcības sekas. Noslēpies mazākās guļamistabas tumšākajā kaktā, viņš tur pavadīja divas dienas. Ilgāk Karīna neatļāva. Lika celties un doties ieskatīties acīs vecākiem, kuru uztraukumu viņa bija nogurusi kliedēt.
Manfreds attapa, ka vispirms vēlas izrunāties ar sievu, izstāstīt viņai savu neprātu, savu vājumu un stulbumu, taču Karīna viņa runas plūdus pārtrauca jau pēc pirmajiem teikumiem:
–Neapgrūtini mani ar tādām detaļām. Tā bija tava izvēle, tagad pats sakārto savu dzīvi.
Nedēļu nonīcis dzīvoklī, iestudējot veiksmīga arhitekta atgriešanos no tāla ceļojuma, Manfreds beidzot bija izstrādājis versiju, ko attaisnojumam par savu ilgstošo prombūtni pasniegt vecākiem un paziņām. Dāsnām dāvanām no “ārzemēm” gan līdzekļu nepietika, kaut arī Karīna viņam žēlsirdīgi bija izsniegusi simts eiro “situācijas risināšanai”. Melot viņš neprata, tāpēc, lai izvairītos no garām sarunām, attaisnojās ar izdomātu nevaļu. Vecāki tāpat jutās priecīgi, ieraugot dēlu sveiku un veselu, turklāt vēl ar mazām dāvaniņām un, viņuprāt, kautrīgi pasniegtu stāstu par panākumiem ārzemēs.
Pāris sastaptie draugi, kuri bija pamanījuši Manfreda prombūtni, garus paskaidrojumus par vīrieša ilgo prombūtni neprasīja, jo bija sakrājies gana daudz pašiem stāstāmā, toties bijušie kolēģi izturējās vēsi, atturīgi un nevaļīgi. Protams, Manfreds apzinājās savu vainu – pameta komandu tieši pirms projekta aizstāvēšanas, bet kāpēc tad viņi paši lecās? Tas neesot saprotams, tas – realizējams… Ja tā padomā, varbūt tieši šo nesaskaņu pēc Manfreds izlēma visam tā pēkšņi atmest ar roku? Turklāt vēl tās nomācošās sarunas ar Karīnu… Bet ko nu vairs, jādzīvo tālāk. Cītīgi jāpēta sludinājumi, varbūt kaut kur būs atbrīvojusies kāda arhitekta vieta.
Kad pēc divām nedēļām Karīna apjautājās vīram, kā veicas ar darba meklējumiem, Manfreds spēja vienīgi noplātīt rokas. Viņa specialitātē piedāvājumu neesot, uz tālbraucējiem viņš neiešot un celtniecībā par nabaga grašiem arī muguru neliekšot. Lai kaut kā attaisnotu savu uzturēšanos mājās, Manfreds apņēmās rosīties pa virtuvi un uzturēt kārtībā dzīvokli. Par bērna ieņemšanu Karīna vairs nerunāja, līdz ar to vakaros mājās valdīja nosacīts klusums. Tēmu sarunām nebija, ja nu vienīgi kāds komentārs no Manfreda puses par meditatīvo mūziku, ko bija pasākusi klausīties Karīna. Noskaidrojās, ka sieva sākusi apmeklēt jogas nodarbības. Varbūt tāpēc viņai tik labi izdevās savaldīties?
Kādā vakarā Manfreds iegāja sievas istabā brīdī, kad viņa trimo priekšā ķemmēja garos matus. Tā lēni un nesteidzīgi, līgani un plūstoši kā mūzikas skaņas… Rudu matu vilnis. Kupla bize. Un atkal tā savādā dūmakainā gaisma, kas tikko samanāmi lauzās cauri kuplo matu rūsganajam plīvuram. Tas viss izskatījās tik neaptverami skaisti, ka Manfredam sagribējās raudāt. Gluži tāpat kā kādreiz, pirms Jutas.
Pēkšņi viņš sajutās tik nožēlojami, ka sagribējās pašam sev iebelzt pa pieri: kādos gan neceļos bija aizklīdis viņa prāts brīdī, kad, visu aizmirsis, viņš metās pašā peklē? Absolūts muļķis! Karīna ir viņa vienīgā un īstā! Tikai viņa un neviena cita! Šādu domu spārnots, Manfreds uz īsu brīdi apskāva sievas plecus, kaut arī viņa bija aizliegusi jebkādus pieskārienus.
–Es labošos, nudien, – Manfreds klusā balsī solījās un patiešām ticēja – viņam tas izdosies.
Kad pēc trim dienām sieva viņam rokās iespieda kādas arhitektu kompānijas telefona numuru, vīrs metās viņu apskaut un atkārtot:
–Tu mana vienīgā! Pati labākā! Mana dieviete!
Jau nākamajā dienā pēc īsas telefona sarunas Manfreds steidzīgi kravāja čemodānu, lai dotos iepazīt savu jauno darbavietu. Nepilnas divas stundas ilgajā braucienā viņš domās un pusbalsī sūtīja neskaitāmas pateicības Dievam: vispirms par to, ka sievietēm tiek piešķirts bērna kopšanas atvaļinājums, tad par to, ka viņa vārds ticis pamanīts starp daudziem citiem, kas šajā gadījumā deva zināmas priekšrocības, un vēl par to, ka Karīna kaut kādā veidā bija atradusi viņam šo iespēju. Nelielās arhitektu kompānijas direktore Nora pēc balss šķita lietišķa, lakoniska un ieinteresēta, kas lika domāt: ar viņu būs viegli sadarboties. Internetā iegūtā informācija liecināja: šajā kompānijā strādā pieredzējuši arhitekti.
Stikloto ēku pilsētas centrā atrast nebija grūti – tā jau iztālēm piesaistīja uzmanību. Tikšanās ar kompānijas vadītāju izvērtās sirsnīga, jo Nora patiešām bija papētījusi Manfreda veikumu. Tas ļoti sasaucoties ar viņas pašas redzējumu – arī viņa stiklu uzskatot par ļoti daudzsološu materiālu mūsdienu pilsētu izskata radīšanā. Pirms gadiem četrdesmit, piecdesmit mājas no stikla un betona gan tikušas uztvertas kā kaut kādi futūristiski simboli. Tagad priekšroka tiek dota konstruktīvismam, un arhitektiem pavērušās jaunas iespējas. Vieglas, gaišas, bagātīgi stiklotas fasādes, stiklotu ģeometrisku formu kompleksi…
Manfreds juta, ka paceļas spārnos. Noras spilgtā iztēle un prasme to ietērpt profesionālos terminos viņu burtiski apbūra. Enerģiskās jaunās sievietes žesti un mīmika liecināja: viņa ir pārņemta ar savu profesiju! Laiku pa laikam atglauzdama savus īsos, blondos matus, Nora ar prieku izrādīja Manfredam jauno darbavietu. Viņa no sirds priecājoties, ka nelielajā sieviešu kolektīvā beidzot būšot arī kāds vīrietis. Tas darbam piedošot zināmu stimulu un asumiņu.
Manfredam gan bija citas domas, jo viņš jau ienākot pamanīja, kā trīs dažāda vecuma sievietes iztaisno muguras un pieglauž matus, bet lai jau. Viņš ir atbraucis strādāt! Turklāt viņam taču ir Karīna, un tas nekas, ka abus šķir gandrīz divi simti kilometru.
Paziņojis sievai, ka ir pieņemts un jau nākamajā dienā var stāties darbā, Manfreds attapās, ka no prieka aizmirsis padomāt par naktsmājām. Nora laipni atļāva pāris naktis pavadīt viņas mājās, līdz atrodas īrējams dzīvoklis. Manfreds kādu brīdi atrunājās un taisījās doties uz viesnīcu, bet Nora pierādīja, ka arī šis viņas lēmums nav apstrīdams, turklāt – iebilst savai jaunajai priekšnieci jau pirmajā tikšanās reizē nudien nebūtu prāta darbs. Vēl nodomās, ka jaunais arhitekts ir nepakļāvīgs dumpinieks.
Jau nākamajā dienā atklājās, ka kādai no jaunajām kolēģēm zināms izīrējams dzīvoklis. Tā īpašnieki aizbraukuši uz ārzemēm un neiebilstot pret īslaicīgiem īrniekiem. Pateicīgs par Janīnas piedāvājumu, Manfreds, patiesi atvieglots, ievācās mēbelētajā dzīvoklī. Tas viens vakars Noras mājā bija spilgti atsaucis atmiņā Jutas grezno mitekli, un vīrietis saprata: šīs neveselīgās izjūtas var nopietni traucēt darbam... Turklāt – kur tad apmetīsies Karīna, kad atbrauks ciemos? Manfreda uzturēšanos Noras mājā, kaut vai ar atsevišķu ieeju, vannas istabu un plašiem izolētiem apartamentiem, viņam būtu grūti izskaidrot.
Pēc pieciem mēnešiem gan kāds no aizbraucējiem negaidot atgriezās, bet tad jau bija skaidrs, ka Karīnai allaž būs grūti izkārtot divas brīvdienas, lai apciemotu vīru. Ja ilgojoties pēc mājām, varot pats atbraukt jebkurā brīdī, viņa teica, Manfredam taču patīkot vizināties. Mazliet aizkaitināts par sievas divdomīgo piezīmi, kā arī viņas mūžīgo nevaļu, Manfreds bez ilgas pierunāšanas pieņēma Noras piedāvājumu būt par kaimiņu viņas plašajā mājā.
–Bet tikai līdz dienai, kad atradīšu ko piemērotu, – viņš vairākkārtīgi uzsvēra Norai.
–Protams, tikai atceries: arhitekts nedrīkst dzīvot sērkociņu kārbiņā, – ar smaidu pamācīja namamāte, jaunajam īrniekam izrādot lielās ēkas kreiso spārnu.
Tikai laižoties miegā, Manfreds attapās, ka tā arī nezina, kur palicis Noras vīrs. Tik vien darbā bija dzirdējis runājam – abi kopā strādājuši, izprojektējuši un uzcēluši kopīgo māju, bet tad šis pazudis. Kāda iemesla pēc – pats aizbēdzis vai kāds palīdzējis nozust – neviens īsti nezināja. Nora par to negribēja runāt, un tā viss arī noklusa.
Darbā dzirdēja smejam, ka Nora Manfredam kā pielipusi, bet tas jau saprotams – abiem tik ļoti saderīga domāšana.
–Tāds neparasts tandēms, – daži atzinīgi izteicās, un pat Manfredam bija jāatzīst – viņiem labi sanāk, kaut arī ne allaž gludi un bez strīdiem, kas reizēm turpinājās arī vakaros mājās. Viņu gadījumā strīdos patiešām dzima patiesība – ģeniāli un neparasti projekti, kas tika augsti novērtēti.
–Mēs kā tāds precēts pāris, – reizēm smēja Nora, un Manfreds nojauta, ka tie nav tikai vārdi.
Bet viņam taču vēl joprojām bija Karīna, kura sestdienu vakaros gaidīja vīru atgriežamies, kaut arī liedzās to atzīt, īpaši pēc tās reizes, kad Manfreds viņai sāka stāstīt par Noru – gan par to, kas šajā sievietē viņu kaitina, gan par to, kas patīk. Viņš pats nepamanīja, kā šajos stāstos iespraucās arī Juta, bet, kad attapās, bija jau par vēlu. Karīna nolika pie malas iesākto darbu un aizslēdza savas guļamistabas durvis.
Nākamajā dienā tās, protams, atvērās, un Manfreds steidza ķert mirkli, lai baudītu apgaroto mirkli: gaiša istaba, trimo un sieviete pie tā. Rudu matu vilnis. Kupla bize. Karīna. Tāda savāda dūmakaina gaisma. Un Manfredam kā allaž sagribējās raudāt. Un pēc tam runāt. Nogludināt savas kļūmes, aizmālēt plaisas, sakot mīļus un atzinīgus vārdus, slavinot Karīnas sievišķību, iecietību un pacietību. Gudrību un mīlestību. Kura gan cita, ja ne viņa, gaidītu, piedotu un uzklausītu. Tikai Karīna… Tik mājīga un ierasta, tik mātišķa un sirsnīga, tik noslēpumaina un neizzināta...
Un tad vēl tā neizprotamā gaisma, kas tikko samanāmi lauzās cauri kuplo matu rūsganajam plīvuram. Bezgala fascinējoša un maģiska. Un slaikie pirksti, kas lēnām un plūstoši, it kā skarot arfas stīgas, gaisīgo matu plīvuru sagūstīja un savija resnā pīnē… Ja Manfreds būtu gleznotājs, viņš zinātu, kā to uzgleznot. Ja būtu dzejnieks, rakstītu odas un balādes. Varbūt vēl kaut ko prastu no māla vai akmens uzmeistarot… Bet arhitekts? Viņš par to padomās. Noteikti padomās. Varbūt kādā dienā radīsies doma, kā iemūžināt Karīnas bizi. Kādā īpašā vietā, kur neticami skaisti saulrieti…

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Karīnas bize

Kategorijas