Mana jaunība sākās Sibīrijā

2021. gada 15. oktobris 00:00

838

Kad Līgai Babrei bija deviņi gadi, viņa kopā ar tēti, vecāko brāli un jaunāko māsu nakts vidū tika izsūtīta uz Sibīriju. Atgriezās atpakaļ dzimtajā Gulbenes novadā tikai 17 gadu vecumā un, neņemot vērā piedzīvoto, nolēma, ka jāīsteno sirdī noglabātie sapņi. Viens no tiem bija sapnis par ģimeni un bērniem. Tas īstenojās kopā ar vīru Jāni, un šodien, kuplās ģimenes mīlestības ieskauta, Līga spēj priecāties gan par savu 82 gadus bagāto mūžu, gan Mālmuižā pie mājas izloloto rožu dārzu, gan lielo pūralādi ar noadītajām zeķēm, kuru visvairāk trūka aukstajās Sibīrijas dienās un naktīs.

Izrāva mūs no gultām

Līga stāsta, ka tētis Jānis Sviklis pirms kara esot bijis turīgs saimnieks ar savu zemi un daudz lopiem. Kara laikā viss tika izputināts, vācieši māju atņēmuši, ģimene tikusi izdzīta no mājām. “Mēs iebēgām mežā. Atgriežoties no bēgļu gaitām, ieraudzījām, ka mūsu māja vēl kūp. Tā bija nodedzināta, un visur bija saliktas mīnas. Mana mamma uz vienas no tām arī uzkāpa un stipri savainoja kājas. Viņu aizveda uz slimnīcu. Man toreiz bija kādi pieci gadi. Kad meklējām pēcāk, kur ir mamma, cilvēki stāstīja, ka tas hospitālis atradies Daugavpils Atašienes pagastā un esot vēlāk it kā uzspridzināts. Neviens vairāk neko nezināja par mūsu mammu.”
Kad pienāca liktenīgā 1949.gada 25.marta nakts, no tuvākās apkaimes esot paņemtas kopā kādas desmit ģimenes. Tētim Jānim gan iepriekš zinātāji esot teikuši, ka viņš netiks izsūtīts, lai neuztraucas. Tomēr pie durvīm klauvēja, un ar trīs maziem bērniem un to, kas pie rokas, nācās doties nezināmajā virzienā. “Viņi iebrauca pie mums naktī, izrāva no gultām. Tētis paspēja vēl māsu satīt segā, un tādus mūs izveda,” atceras Līga.
Pa ceļam uz galamērķi māsa ar brāli smagi saslima ar šarlaku un tika nošķirti. Kad 9.maijā nonākuši galapunktā, nav sapratuši, kas par svētkiem tiek svinēti Krievijā, kā arī to, vai kādreiz satiks vēl brāli ar māsu, jo viņi tikuši aizvesti uz kādu slimnīcu.
Viņa nenoliedz, ka tik ļoti daudzi latvieši piedzīvojuši lielu netaisnību, tomēr viņā šodien naida nav ne pret vienu. “Protams, ka smagi bija, bet mēs tur bijām visi vienādi, arī paši krievi nebija nekādi bagātnieki. Mums, bērniem, tur aizgāja visa bērnība, citas mums nebija. Mūs sākumā ielika dzīvot vienās mājās, tur saimniece bija tāda “špetna”. Viņa novilka apli, un tur mēs kaktiņā ar tēti drīkstējām tupēt. Bet arī viņiem pašiem nekā daudz nebija,” atceras Līga.
Neizsakāms prieks bijis atkal satikt jau izveseļojušos brāli un māsu. Arī pati Līga ar šarlaku ir saslimusi, bet vairākus gadus vēlāk. “Man bija kādi trīspadsmit gadi, brālim bija piecpadsmit. Bija ziema ar vairāk nekā mīnus 30 grādu aukstumu, un brālis mani veda uz slimnīcu ar iejūgtu bulli. Līdz slimnīcai bija kādi 40 kilometri, un varat iedomāties, cik lēnām gāja bullis! Kaimiņš krievs man bija iedevis savu suņādas kažoku un cimdus, tajā brālis arī mani satina. Lai ko šodien saka kāds par krievu cilvēkiem, es atceros sibīriešus kā pašus atsaucīgākos.”
Izdzīvojām, jo viņi palīdzēja
Nokļuvuši galapunktā Tomskas rajonā Lavrovas sādžā, kur mājas bijušas blakus viena otrai. Līga atceras, ka tētis uzreiz gājis strādāt, kopis zirgus, lai nopelnītu. Arī viņa pati slaukusi govis. Citām ģimenēm esot par atbalstu bijuši Latvijā palikušie radinieki.
“Mums tādu turīgu tuvinieku nebija. Visi kara laikā tika izputināti, jo pāri gāja fronte. Mums nebija, kas uz Sibīriju sūta paciņas. Bet bija arī tādas ģimenes, kas, zinot, ka tiks izsūtītas, bija kārtīgi sagatavojušās un līdzi paņēmušas daudz vairāk nekā mēs. Bija ģimenes, kam sūtīja naudu, apģērbu un pārtiku. Atceros, man bija tur viena draudzene, kas vienmēr, kad mammīte viņai izcepa maizīti, ar mani padalījās, jo man jau nebija. Vēl blakus mājai dzīvoja kāds vecs pāris. Viņiem jau bija divi izauguši un prom devušies dēli, un tas vīrs audzēja tabaku. Kad viņš ar to devās uz pilsētu, tā tante mani aicināja palikt pie viņas, jo bijis bail vienai palikt. Tad arī viņa mani vienmēr labi pabaroja, nekad man nežēloja piena krūzīti. Tieši pateicoties krievu tantītēm, mēs izdzīvojām, jo latvietis latvietim turpretī īpaši nepalīdzēja. Pret mums, bērniem, un arī mūsu tēti visi izturējās labi. Tētis nekad nenoniecināja citus,” stāsta Līga.
Kādā reizē no Latvijas saņēmusi dzijas sūtījumu, un tieši pazīstama sibīriete viņai ierādījusi, kā adīt. To Līga ātri apguvusi un, cik bijis dzijas, tik adījusi nepieciešamības dēļ. Šodien viņa adīt nav pārtraukusi, bet dara to sava prieka pēc.
Tētis solījumu turēja
Tētis Jānis vienmēr esot bijis īstens latvietis. “Lai arī tur pagāja mūsu bērnība un mans jaunības sākums, tētis teica, ka aizvedīs mūs atpakaļ uz Latviju. Brālis jau bija pilngadīgs, kad atgriezāmies, es vēl ne, un tētis teica, ja nepatiks, mēs varēsim braukt atpakaļ. Tāda arī bija mana pirmā sajūta, kad atgriezāmies pēc astoņiem tur nodzīvotajiem gadiem. Likās, ka nu tik strādāšu, sapelnīšu naudu un braukšu atpakaļ, jo no šejienes latviešiem sākumā izjutām tādu kā nepatiku. Atceros, pirmos divus gadus nodzīvojām Lizumā, jo nebija mums, kur palikt. Mēs Krievijā bijām paraduši lakatiņu apsiet ap galvu tādā veidā, lai ir silti. Es arī Latvijā tā sākumā sēju, un tad man pienāca klāt viena sieviete un rupji teica, ka es pēc krievenes izskatoties un ka latvietes tā nenēsājot. Mani tas aizskāra, bet vairāk arī lakatiņu tā nesēju. Sāku siet to kā latviete,” atceras Līga.
Skolu pabeigusi Latvijā neklātienē. Pēc 7.klases tālāk arī nemācījās, jo māsu palaida skolā, brālis aizgāja armijā un tēti vienu nevarēja atstāt. “Kad no Lizuma atgriezāmies te dzimtajā pusē, sākām kopt teliņus. Un tad es kādā ballē iepazinos ar savu vīru. Viņš mani uzlūdza uz deju. Tāpat kā tētis, arī viņš bija Jānis,” smaidot saka Līga.
Viņu mīlestību nepārtrauca arī trīs gadi, ko Jānis pavadīja armijā. Līga viņu sagaidīja. “Viņš atgriezās novembrī, un uz Jāņiem, 23.jūnijā, tieši manā dzimšanas dienā, mēs sarīkojām kāzas. Visus trīs gadus mēs viens otram rakstījām vēstules. Mums to bija pilns koferis, kuru ilgu laiku glabājām klētī. Smējāmies, ka kurināsim plīti un cepsim pankūkas ar tām. Tomēr vienā reizē izlēmām, ka koferis ir jāsadedzina. Varbūt nevajadzēja to darīt,” domīgi nosaka Līga.
Ar siltām atmiņām viņa atceras Jāņa mammu, kas kļuva par mammu arī pašai Līgai.
Rožu un liliju dārzs
Aukstajā Sibīrijā par dārzu ar daudz skaistām puķēm varēja tik sapņot. Tagad Līga ir laimīga, ka var kopt un rūpēties par īpaši izveidotu rožu dārzu, kas arī šajā vasarā koši uzplauka pie mājas. Tajā ir kādas septiņdesmit Līgas lolotas rozes. Viņa priecājas, ka pērnā aukstā ziema tās nebija ietekmējusi, un interesanti, ka šobrīd vairākas rozes atkārtoti dzen pumpurus.
“Izskatās, ka tomēr daudzas nepaspēs otro reizi uzziedēt. Tur tā lielā roze šovasar ziedēja gandrīz bez pārtraukuma. Šo man savukārt uzdāvināja kaimiņmeitene uz dzimšanas dienu, un to rozi saucot par ‘Daiļo spānieti’,” stāsta Līga.
Viņa atceras, ka pirms daudziem gadiem sākusi audzēt pa kādai rozītei, un tad bērni sākuši katru gadu uz Mātes dienu dāvināt stādus. Līgai šodien teju par katru rozi, kas ir dārzā, ir savs stāsts - zināms dāvinātājs, šķirne un arī stādiņa kaprīzes. Īpaši viņa dārzā izceļ mazmazdēliņa Noas dāvināto rozi.
Protams, gadu no gada ir jāiegulda liels darbs. “Viena otra ir cimperlīga, negrib labi pārziemot. Pie rozēm var apkārt sabērt nokritušās ozolu lapas. Ziemā tās līdzīgi kā skujas dod siltumu. Pavasarī rozes pamatīgi ir jāapgriež līdz pat daļai, kas ir zaļa,” Līga rāda, cik tālu rozes parasti tiek apgrieztas.
Uzmanība tiek veltīta arī liliju dārzam. “Ar puķēm es darbojos pa vasaru savam priekam. Kad šogad ziedēja lilijas, kas tā bija par smaržu! Daudzas no tām ir baltas,” Līga rāda uz vienu īpaši lielu stādu, kuram šovasar saskaitījusi piecpadsmit ziedus.
Pilna pūralāde siltuma
Kad vien ir laiks, Līga ada. Vienmēr atceras, ka pirmais zeķu pāris noadīts lielajos Sibīrijas mīnusos. Atvērusi pilnu pūralādi un rādīdama veikumu, viņa stāsta, ka dzijas veikalā viņu jau pazīst. Labākie laiki adīšanai ir dienas gaisma, bet arī vakaros pie elektrības top jauni zeķu pāri.
“Man jau latviskas tās zeķes. Ir gan šaurākas, gan platākas, arī ar latvju zīmēm ir. Kādreiz adīju sarežģītus rakstus, vairs to nedaru, jo tā redzēšana nav vairs tik laba. Tomēr man patīk spēlēties ar pašām krāsām, lieku vienu otrai blakus un izdodas reizēm pat ļoti koši. Dēlam Gunāram esmu uzadījusi arī siltas garās zeķes - pāri celim, ko vilkt uz medībām. Pārdot gan es nepārdodu, vien atdāvinu un tāpat dodu citiem,” stāsta Līga.
Viņa secina, ka mūsdienās arvien retāk cilvēki ada, un ļoti priecājas, ka gan meita, gan vedekla, gan arī mazmeitas ada. Līgas adījumus pirms vairākiem gadiem varēja aplūkot īpašā izstādē turpat Mālmuižā. “Es bez darba nekad neesmu varējusi iztikt. Arī tagad, vasarā, man ir puķes, ziemā es adu,” saka Līga.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mana jaunība sākās Sibīrijā

Kategorijas