Katram savu vīnogulāju!

2021. gada 19. oktobris 00:00

‘Veldze’, ‘Supaga’, ‘Sukribe’, ‘Guna’, ‘Zilga’, ‘Veina’, ‘Spulga’, ‘Meda’, ‘Lauma’, ‘Agra’, ‘Rītausma’, ‘Dvietes zilā’ – tās visas ir vīnogu šķirnes, kuras radījis selekcionārs, biologs, dārznieks, literāts, novadpētnieks Pauls Sukatnieks (1914-1989). Viņa mājās Augšdaugavas novada Dvietes pagasta “Apsītēs” ir iekārtots muzejs un piemiņas dārzs. Tur var uzzināt Paula Sukatnieka stāstu no vīnogu dzimšanas brīža līdz viņa piemiņas dārza izveidei, nogaršot vīnogas vasaras noslēgumā un rudens sezonā, nobaudīt vīnu un vīnogu lapu tēju, aplūkot vīna popularizēšanas ekspozīciju.
Tas nebija vienkārši
“Sveicināti Dvietē, Latvijas vīnogu dzimtenē!” mājas pagalmā sagaida selekcionāra dārza un mājas-muzeja vadītāja Vanda Gronska. Kāds iebilst – bet kas tad ir Sabile? Viņa pasmaida: “Ja Dviete ir dzimtene, tad Sabile ir mūsu vīnogu galvaspilsēta.” Un nevar nepiekrist. “Sabile ir ierakstīta Ginesa Rekordu grāmatā kā vistālāk uz ziemeļiem augošais vīna dārzs, un tur, protams, Sukatnieka vīnogas – dienvidnieču ziemeļu māsas – jūtas vislabāk. Kāpēc tad mēs to Sukatnieku tā godā ceļam? Jā, vīnogas auga Latvijā arī hercoga Jēkaba laikā, bet tās nebija Latvijas vīnogas, tās bija atvestas no Vāczemes. Bet Sukatnieks bija pirmais, kurš izveidoja Latvijas klimatiskajiem apstākļiem atbilstošas vīnogu šķirnes, un tās ir Latvijas vīnogas. Un tas nemaz nebija tik vienkārši. Kad viņš cienāja ar vīnogām, tad katram apmeklētājam lika tūtiņā sēkliņu iespļaut iekšā un nemest ārā. Un tad to sēkliņu nesa uz ledusskapi, lika saldētavā, un jau mazajai sēkliņai lika saprast, ka viņai būs jādzīvo bargākos klimatiskajos apstākļos. Un tā mazā sēkliņa šeit ieziemojās, jauki pārcieta salu un sāka augt. Lai no sēkliņas būtu liels krūms, bija vajadzīgi seši gadi. Sukatnieks šinī pasaulē nodzīvojis tikai 75 gadus. Iedomājieties, cik nu tās sešgades tur bija... Kāda zinātniece ir teikusi, ka mūsu Sukatnieks ir burvis – viņš Latviju ir “pabīdījis” par 2000 kilometriem tuvāk uz dienvidiem. Un tas viss ir saistīts ar selekcijas darbu. Selekcionāri mūsu ziemeļu reģiona valstī ir ļoti nepieciešami. Ja nebūtu selekcionāru, tad mēs Latvijā varētu ēst tikai divus produktus, kuriem selekcionārs nav savu roku pielicis, – sēnes un skābenes,” saka Vanda.
Sukatnieks nodarbojies ne tikai ar vīnogu audzēšanu. Pie mājas esošie plašie ābeļdārzi arī esot Sukatnieka roku jutuši – tie stādīti kolhoza laikos. “Viņš piedalījās kartupeļu šķirņu izpētē. Pie mums Dvietē auga aprikozes, melones, mēs jau sen baudījām dažādus dienvidu augus, ko viņš šeit audzēja, arī nogatavināja. Un tas viss šeit auga brīnišķīgi un tika veidots apzināti. Plašā teritorija septiņu hektāru platībā ir apstādīta ar augstiem kokiem. Pareizi stādot aizsargbarjeras, viņš savā dārzā varēja nodrošināt par trim četriem grādiem siltāku gaisa temperatūru, tāpēc “dienvidnieki” šeit jutās ļoti labi,” stāsta Vanda.
Kāpēc tieši vīnogas?
Kāpēc Sukatnieks pievērsās tieši vīnogām? “Vīnoga – tā ir viena maza aptieciņa. Tas ir brīnišķīgs augs, tas ir pirmais ziedaugs uz zemeslodes, kas ir pieminēts pat Bībelē. Kad pie Ararata kalna piestāja Noasa šķirsts, tad viņš pirmo iestādīja, protams, vīnogulāju. Un vīnogulāju mēs izmantojam visu. Vīnogu kauliņu eļļa. Vīnogu kauliņu malums palīdz atveseļoties ap 70 slimību gadījumā. Ja cilvēka organismā sāk uzdarboties vēža šūnas, tad vīnogu kauliņu malums ir pirmais, kas spēj piebremzēt. Vīnogu etiķis. Rozīnes – ja katrs cilvēks apēstu gada laikā apmēram trīs kilogramus rozīņu, tad viņam sirsniņa būtu gaužām pateicīga. Vīnogu sula. Vīnogu vīni daudzām tautām ir nacionālā bagātība. Vīnogu lapas var saldēt, sālīt, skābēt, un tad cauru gadu dolmas gatavot. Un mēs vēl tās žāvējām un nākamajā gadā pasniedzam apmeklētājiem tējas veidā. Ļoti vērtīgi vīnogu skaliņus izmantot aromātam, kad kaut ko grilē. Un pelnus atdodam vīnogu krūmam atpakaļ, jo tur vēl ir ļoti daudz mikroelementu. Tā ka vīnoga tiek izmantota pilnīgi visa!” uzsver Vanda.
Sukatnieks krājis akmeņus, pasaku grāmatas, zīmējis, rakstījis dzeju. Viņš teicis: es velku zīmuli ar degunu kopā, jo bijis tuvredzīgs. “Viņš tiešām bija neparasts cilvēks, bet arī ne īpaši mīļš un pūkains. Viņš bija diezgan skarbs. Viņš nesagājās ar kaimiņiem, nelietoja alkoholu, nesmēķēja. Viņš teica: nu nav ko velti laiku tērēt. Bet, lai sasniegtu šajā dzīvē kaut ko dižu un varenu, protams, kaut kas ir jāupurē. Un Sukatnieku ģimenē upuri nesa bērni, sieva, jo attiecības – kādas bija, tādas bija,” saka Vanda.
Interesanti Sukatnieks veidojis vīnogu šķirņu nosaukumus. Piemēram, nosaukums ‘SuPaGa’ veidots no pirmajiem burtiem – Sukatnieki, viņš pats Pauls un sieva Gaida; ‘SuKriBe’ – Sukatnieki, tēvs Krišs, māte Berta.
“Sukatnieks ir teicis: vai es dzimis par agru būtu, ka mani šodien saprast par grūtu? – jo viņš savā laikā netika novērtēts, viņš netika saprasts. Un vēl viņš ir teicis: gan jau nāks nākotnes ļaudis, man jāatstāj viņiem tikai savi sapņi un ilgas,” saka Vanda.
Oktobrī Sukatnieka dārzā pēc salnām palikušas ‘Dvietes zilās’ vīnogas – tās nogatavojas pēdējās. Vīnogas gan nav zilā krāsā, bet ļoti garšīgas. “Vīnoga nav gurķis, vīnogu nedrīkst pārlaistīt. Tai jāsaprot, ka viņai pašai jāmeklē mitrums. Tā var pat sešu metru dziļumā atrast mitrumu. Citādi ziemā vīnoga izsals. Tāpat arī rozēm jāliek pašām meklēt mitrumu,” piebilst Vanda.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Katram savu vīnogulāju!

Kategorijas