Brīvības atņemšanas riski – zaudēt saikni ar sociālajiem procesiem

2021. gada 19. oktobris 00:00

Laikraksts “Dzirkstele” iepazīstina ar neparastu sievieti, personību, vienu no Latvijas divām ģenerālēm sievietēm – Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieci Ilonu Spuri.
Ilona Spure Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) priekšniece ir no 2013. gada, bet ieslodzījuma vietu sistēmā strādā kopš 1994. gada, kad sāka darbu Ieslodzījuma vietu departamentā par Mācību metodiskā centra inspektori. Plašsaziņas līdzekļos nesen Ilona Spure pavēstīja, ka ar 15. oktobri viņa atstāj IeVP priekšnieces amatu pirms oficiālā pilnvaru termiņa beigām. Vēlējāmies noskaidrot iemeslus šim lēmumam, iepazīties ar darbu Ieslodzījumu vietu pārvaldē un sievietes lomu iekšlietu un tieslietu sistēmā.
– Esat ieguvusi maģistra grādu pedagoģijā. Kā izlēmāt strādāt Ieslodzījuma vietu pārvaldē?
– Es biju skolotāja, un tolaik es mācīju pirmo klasi. Pirmklasnieki, manuprāt, ir visgudrākā sabiedrības daļa, viņi nav sabojāti ar dažādiem stereotipiem un ietekmēm. Es pati apzināti nenācu strādāt cietumu sistēmā, tas nebija gluži mans sapnis un aicinājums. Tas notika nejauši – strādājot skolā, mani uzrunāja cilvēki, kas mani pazina, aicinot mani palīgā strādāt par inspektori, kas nodarbojas ar metodisko darbu, vēl tolaik jaunā veidojumā, kurā apmācīja cietuma personālu. Tajā laikā, kad nesen tika mainīta valsts un sabiedrības iekārta, bija jāveido jauna cietumu sistēma, kas padomju laikos saucās labošanas darbu kolonija, un daudzi dokumenti bija krievu valodā. Lai sāktu darbu, vajadzēja normatīvos aktus, mācību materiālus latviešu valodā, un nodrošināt oficiālos tulkojumus latviešu valodā bija sarežģīti un laikietilpīgi. Tad devos palīgā, tulkojot un izstrādājot latviešu valodā lekciju materiālus. Noteicošākā cietuma sistēmas darbinieku daļa tolaik bija krievvalodīgie. Sākumā brīvprātīgi palīdzēju, un mani mēģināja pierunāt strādāt uz pilnu darba slodzi Metodiskajā mācību centrā. Pirmās divas reizes nepiekritu, bet ar trešo reizi ļāvos izaicinājumam. Cietums man likās kas neiedomājami grūts, man nezināms un noslēpumains. Ne tikai gāju strādāt mācību centrā, bet jau 1994. gada martā stājos dienestā.
– Cik liela ir Ieslodzījuma vietu pārvaldes saimniecība?
– Tad, kad es sāku strādāt cietumu sistēmā, tad Latvijā bija 15 ieslodzījuma vietas, un 2008. gadā, kas saistīts ar ekonomisko un finanšu krīzi, bija jūtams ieslodzīto skaita samazinājums, apvienojām Matīsa cietumu ar Rīgas Centrālcietumu, Daugavpils cietumu ar Grīvas cietumu, tika izveidots Daugavgrīvas cietums un likvidēts Pārlielupes cietums. Gadiem ejot, ieslodzījuma vietu skaits samazinājās, un nākamais optimizācijas solis bija tad, kad es stājos priekšnieces amatā. Veicām apjomīgu saimniecības inventarizāciju, kurā pētījām, no kā Latvijā sastāv cietumu sistēma. Darīju to tādēļ, lai plānotu darbus turpmākajām pārmaiņām. Jau 90. gados tika nomainītas izkārtnes no labošanas darbu kolonijas pret cietumu. Kolonija ir baraku tipa būves, kur padomju laikā vienā telpā varēja izvietot 50 – 60 cilvēkus, nedomājot par sadzīves apstākļiem, psiholoģisko un fizisko ietekmēšanu. Bija toreiz vajadzīgs darbaspēks, vajadzēja izpildīt noteiktus darba plānus. Cietums ir vieta, kur nomitināt cilvēku noteiktos apstākļos – kameru tipa telpas, kurās pēc būtības jāatrodas ne vairāk par diviem cilvēkiem kamerā. Jaunajā sistēmā jau no pirmās dienas, kad cilvēks nonāk cietumā, viņš tiek gatavots tam, lai cietumu atstātu kā likumpaklausīgs sabiedrības loceklis. Infrastruktūra to ļoti ietekmē. Veicot auditu, pārmērījām platības, mēs inspicējām visus sadzīves pakalpojumu rādītājus – apgaismojums, ventilācija, santehnika u. c. Ja redzējām, ka vieta absolūti neatbilst un līdzekļus ieguldīt būtu bezjēdzī-gi, tad sapratām, ka konkrētas telpas, vietas ir jāslēdz. Pēc audita varējām veikt grozījumus Latvijas sodu izpildes kodeksā, jau nosakot, ka notiesāto kamerā vienam cilvēkam nevar būt mazāk kā četri kvadrātmetri daudzvietīgajā. Vienvietīgajā kamerā tie ir deviņi kvadrātmetri.
– Kurš un kā izvēlas, kurā kamerā cilvēks nonāks?
– Pats viņš neko neizvēlas, bet katrs cilvēks var rakstīt iesniegumu ar lūgumu noteikt kā ieslodzījuma vietu konkrētu cietumu, jo, piemēram, tuvinieki dzīvo tur. Pamatā lemj Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks. Likumā ir noteiktas normas, kuras tiek vērtētas, lai pieņemtu lēmumu, kur ieslodzītais tiks nogādāts.
– Kā pareizi būtu teikt – cietums vai ieslodzījuma vieta?
– Ir, piemēram, Daugavgrīvas cietums pēc sava nosaukuma, bet pēc tiesiskā regulējuma tā ir ieslodzījuma vieta, šīs vietas aptver visus režīma veidus – gan izmeklēšanas cietumus, gan jau vietas, kur izvietoti apcietinātie, gan notiesāto cietumi, tos iedalot slēgta, daļēji slēgta un atvērta režīma cietumos. Ieslodzījuma vieta ir arī Cēsu audzināšanas vieta nepilngadīgajiem. Valsts policijai ir īslaicīgās aizturēšanas vietas; ja kā drošības līdzeklis tiek piemērots apcietinājums, tad cilvēku no īslaicīgās aizturēšanas vietām pārved uz cietumu, kur ir izmeklēšanas nodaļas. Par viņu atbild procesa virzītājs, bet tad, kad ir tiesas spriedums un tas stājas spēkā, tad cilvēkam mainās statuss no apcietinātās uz notiesāto personu, tad viņš nonāk mūsu rīcībā un mēs sākam izpildīt sodu, kas ir brīvības atņemšana, kas ir galējais soda mērs.
– Kāda ir moderna sodu sistēma?
– Brīvības atņemšanas sods ir galējais soda mērs Latvijas valstī. Vispirms tiek realizēti visi iespējamie alternatīvie līdzekļi, ja to pieļauj konkrētais noziedzīgais nodarījums. No sākuma piemēro sabiedrībā izciešamu sodu, kas var būt, piemēram, naudas sods, piespiedu vai sabiedriskais darbs, noteikts mediācijas process, kas ir Valsts probācijas dienesta kompetence. Ja nekādi citi sodi nedarbojas vai tos nav iespējams piemērot, tad ir galējais sods – brīvības atņemšana. Sabiedrībā izciešamus sodus piemēro arī, lai cilvēks nezaudē kontaktu ar sabiedrību – nezaudē darbu, kas dod iespēju nodrošināt ģimeni un maksāt nodokļus kā valsts iedzīvotājam un nodokļu maksātājam tas pienākas. Brīvības atņemšanas laikā iespējams zaudēt sociālās saiknes – tā ir ģimenes zaudēšana, izolēšana no sabiedrības. Protams, brīvībā izciešamie sodi rada mazāku risku zaudēt saikni ar sociāliem procesiem, piemēram, dzīvesvietas nodrošināšanu. Šie iemesli var radīt negatīvas sekas, ar kurām jātiek galā gan pašam cilvēkam, gan sabiedrībai kopumā.
– Redzētie seriāli par dzīvi cietumā rāda dažādu iekšējo «hierarhiju» ainu… Kas notiek tad, kad cilvēks nonāk cietumā, kādi ir piedāvājumi?
– Ja mēs nerunājam par to, kādu iekšējo subkultūru rada ieslodzītie paši, bet par to, ko piedāvā cietuma personāls, tad noteikti ir jāteic, ka no pirmās dienas, kad cilvēks nonāk cietumā, jau sākas darbs ar to, lai sagatavotu viņu atbrīvošanai. Katram notiesātajam tiek veikta risku un vajadzību novērtēšana, pamatojoties uz ko tiek izveidots resocializācijas plāns, pēc kā visu soda izpildes laiku strādā. Vispirms identificē deficītus, piemēram, uzvedības traucējumus – vai notiesātais ir vardarbīgs, agresīvs. Tad plānā iekļauj resocializācijas programmu. Iespējams, notiesātais cieš no alkohola vai narkotiku atkarības, un tas ir iemesls, kādēļ viņš ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu. Tad notiesāto iesaista atkarību mazinošās programmās. Šāda programma darbojas Olaines cietumā. Cietumā strādā sociālie darbinieki, psihologi, cietumos tiek organizētas ģimeņu dienas, kur tiek mācīts, kā savu brīvo laiku organizēt saturīgi, kā darboties ar bērniem u. c. Tad svarīgs faktors ir izglītība – notiesātie mācās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības pakāpē, ir arī notiesātie, kas mācās augstskolā. Ļoti liels akcents tiek likts uz profesijas ieguvi. Profesionālās izglītības iestādes cietumos piedāvā plašu spektru izglītības ieguvei. Cietumos ir arī iespējams strādāt – notiesātais var piedalīties saimnieciskās apkalpes darbos, kur cietums ir darba devējs, vai arī komersants ienāk cietumā un piedāvā darbu dažādās nozarēs. Galvenokārt tie ir šuvēji, mēbeļu izgatavotāji un galdnieki. Cietumā strādā arī kapelāni, kas piedāvā garīgo aprūpi notiesātajiem. Ļoti lielu darbu ar ieslodzītajiem iegulda arī brīvprātīgie, kas nodrošina sociālo atbalstu, līdzgaitniecību.
– Modernais cietums nav iespējams bez modernas infrastruktūras. Daļa cietumu
ir novecojuši, kas notiek ar Liepājas cietuma būvniecības plānu?
– Latvijā ir trīs veidu infrastruktūru cietumi – cara laika būves, kas celtas vēl 19. gadsimta beigās. Te mēs varam minēt Daugavgrīvas cietuma Grīvas nodaļu, kas ir nocietinājuma forta sastāvdaļa, un infrastruktūru mēs nedrīk-stam pārbūvēt, jo ēka ir vēsturisks arhitektūras piemineklis. Tad ir padomju laiku būves, kas tika celtas līdzīgi kā armijas daļās. Tāds mums bija jau likvidētais Šķirotavas cietums, vēl strādā Jēkabpils cietums. Problēma tur ir tāda, ka telpas nevar sadalīt mazākās telpās. Ir 2021. gads, un mums vajag izpildīt mūsdienīgu sodu, bet mēs nevaram runāt par efektivitāti un resocializāciju. Tas drīzāk rada riskus, ka mēs tērējam līdzekļus neefektīvi. Trešais cietuma tips ir tas, ko mēs esam paspējuši pēdējo desmit gadu laikā, vai kādus korpusus būvēt no jauna, pārbūvēt. No jauna būvēta ir Cēsu audzināšanas vieta nepilngadīgajiem. Liepājas cietums ir akūti sen nepieciešams, un ar to strādājam jau 15 gadus. Pašlaik termiņš ir 2021. gada 21. decembris, kad iepirkuma konkursa pretendentiem jāiesniedz piedāvājumi, pēc tam būs nepieciešams valdības lēmums. Tagad ir saprotams, ka būvniecībā gan materiālu, gan cilvēkresursu ziņā ir labi redzams cenu pieaugums, un tas noteikti ietekmēs šo projektu. Atlikšana rada pretējo efektu, jo cena arvien vairāk projektam palielinās, lai kā mēs pārskatītu nepieciešamās izmaksas. Vecie cietumi sevi ir fiziski un morāli nodzīvojuši līdz tādai pakāpei, ka atkāpties vairs nav, kur. Mēs varam turpināt tērēt valsts budžeta līdzekļus veco cietumu uzturēšanai, komunālo pakalpojumu apmaksai, lai gan šajās ēkās ir lieli enerģijas zudumi un ir grūti pārveidot tā, lai ēkas atbilstu normāliem energoefektivitātes standartiem. Ieguldot remontos un saprotot, ka telpas tāpat neatbilst normālai cietuma sistēmai, jāapzinās, cik ilgi mēs to darīsim, pašreizējais modelis nav saimniecisks un lietderīgs. Kopš esmu priekšnieces amatā, virzīju priekšlikumu tieslietu ministra lēmumam par triju cietumu – Šķirotavas, Vecumnieku un Brasas – likvidāciju tādēļ, lai mazinātu nelietderīgos izdevumus valsts budžetā. Uz slēgto cietumu rēķina ieeko-nomētu naudu iz-mantojam citu veco cietumu uzlabošanai. Brasas cietuma izdevumi gadā bija aptuveni trīs miljoni eiro.
– Kādu slogu uzliek ģenerāles uzpleči?
– Cietumu sistēma vēsturiski ir saistīta ar vīriešiem. Pirms 20 gadiem nekad neiedomātos to, ka sieviete varētu vadīt šo jomu. Ar laiku cietuma sistēmas darbinieku sastāvs ir mainījies. Ja es raudzītos uz 1994. gadu, cik procentuāli cietumā strādāja sievietes un cik tagad, mēs noteikti redzētu atšķirību. Jau kopš tā laika, kad esmu priekšniece, kādreiz mēs runājām, ka cietuma sistēmā ir trīsdesmi procenti sieviešu, bet tagad noteikti dāmu ir par desmit procentiem vairāk. Tas, ka sieviete vada šo jomu, man neliekas nekas unikāls, jo mani darbi un pieredze acīmredzot ir ko vēstījuši. Pati nepiedalījos šajā konkursā, mani uzrunāja tieslietu ministrs. Mani zināja arī cietumu sistēmā, jo tajā strādāju vairākus gadus un dažādos amatos.
– Priekšnieces darbs, ģenerāles uzpleči un ģimene. Kā uz to skatās mājinieki?
– Viens cilvēks sēž kabinetā un vada cietumu sistēmu, bet otrs cilvēks ir mājās, šo nozari uz mājām nevedu. Galvu, protams, “atslēgt” nevar, bet es cenšos ģimenē to neizrādīt. Es saprotu, ka, vadot šo nozari, es daļu laika, uzmanības esmu atņēmusi savai ģimenei, bet es maksimāli šo laiku cenšos kompensēt brīvdienās un atvaļinājumā. Mājās es neesmu ģenerāle. Ģimene lepojas, un viņi pret to izturas ar sapratni un cieņu. Esmu ģimeni pieradinājusi pie domas, ka šis ir mans darbs noteiktajā periodā.
– Kas ir iemesls, kādēļ izvēlējāties atstāt priekšnieces amatu pirms pilnvaru termiņa beigām?
– Man darbā cietumu sistēmā rit 28. gads. Kā priekšniece strādāju devīto gadu. Apzinos, ka ir palicis gads un deviņi mēneši līdz pilnvaru termiņa beigām, bet esmu apsvērusi fiziskās spējas un nedaudz nogurusi. Lai turpinātu tikpat aktīvi un intensīvi vadīt šo jomu, ir vajadzīgi lieli personiskie resursi. Šajā laikā mani nedaudz «pieviļ» veselība, un apzinos, ka ir «jāliek punkts» un jādod iespēja jaunam, enerģiskam priekšniekam vadīt šo nozari. Pieļauju, ka varu būt noderīga Latvijas cietumu sistēmā ar savu izglītību un pieredzi. Man ir aizdomas, ka diez vai brīvā laika būs daudz. Mans mērķis ir līdz 2022. gadam neko neplānot un atrast spēku un iedvesmu jauniem darbiem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Brīvības atņemšanas riski – zaudēt saikni ar sociālajiem procesiem

Kategorijas