Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atgriežas skolā, tikai citā lomā

Inita Savicka

2021. gada 22. oktobris 00:00

1485
Atgriežas skolā, tikai citā lomā

Gulbeniete Elija Tiltiņa ir viena no tām jaunajām un spējīgajām skolotājām, kur, jau dodoties studēt pedagoģiju, zināja, ka atgriezīsies darbā par skolotāju savā dzimtajā novadā.

Strādāt par skolotāju noteikti nebija Elijas bērnības sapnis. Tas arī neesot bijis tāds apzināts lēmums. Pēc vidusskolas viņai bija jāizlemj, kur doties studēt, un vienīgā profesija, kur Elija sevi redzēja, bija darbs ar bērniem. “Man ļoti patīk bērni! Sāku skatīties dažādas studiju programmas, ko piedāvā Latvijas Universitāte, un ieraudzīju studiju programmu “Sociālais pedagogs”. Palasīju aprakstu, un mani ieinteresēja. Iesniedzu dokumentus. Ja pirmajā studiju gadā es vēl nebiju pārliecināta, vai tas ir tas, ko es gribu, tad ar katru studiju gadu man arvien vairāk iepatikās studijas un sapratu ka, jā, es vēlos strādāt šajā profesijā. Visus studiju gadus sekoju līdzi aktuālajām darba vakancēm Gulbenes novadā. Un vakanču nebija. Bet, dodoties studēt uz Rīgu, zināju, ka vēlos atgriezties Gulbenē. Nebija domas, ka palikšu Rīga. Zināju, ka atgriezīšos. Te ir manas mājas. Man te patīk,” uzsver Elija.
Bērni man ir ļoti mīļi
Studiju laikā divas vasaras Elija strādāja savā bērnudārzā, proti, Gulbenes 1.pirmsskolas izglītības iestādē kopā ar savām bijušajām audzinātājām, un darbs bērnudārzā viņai ļoti patika. Praksi viņa guva arī Gulbenes novada sociālajā dienestā. Kā pati atzīst, ļoti labu pieredzi guva arī, strādājot par auklīti kādā ģimenē. “Kad bija pandēmijas laiks, atnācu no Rīgas, un studijas bija attālināti. Paralēli strādāju kā auklīte ģimenē. Man ļoti patika! Bērni man ir ļoti mīļi. Tā bija ļoti laba pieredze, bet zināju, ka ar septembri vēlos strādāt savā jauniegūtajā profesijā,” stāsta Elija.
Viņa atzīst, ka šovasar, kad absolvēja Latvijas Universitāti, sākusi satraukties, ka Gulbenes novadā vēl joprojām nav vakances, kur viņa varētu strādāt ar atbilstošu izglītību. “Vakance parādījās vasaras beigās. Iesūtīju CV. Aizgāju uz pārrunām, un mani pieņēma darbā par sociālo pedagogu Stāķu pamatskolā. Viss salikās pa plauktiņiem tieši tā, kā vajag,” priecājas Elija.
Gatava izaicinājumiem
Viņa zina, ka skolotāja darbam un attieksmei pret bērniem skolas vidē ir ļoti liela nozīme. Elija vēlas strādāt ar jauno paaudzi un ir gatava arī izaicinājumiem. Viņasprāt, lielākais izaicinājums pedagogiem ir atrast kontaktu ar bērniem un viņa ģimeni. “Reizēm ir tā, ka ģimenes ne labprāt uztur kontaktu ar skolu, un tas būtiski traucē skolēna veiksmīgai socializācijai. Es pašlaik bērnus iepazīstu, mēģinu iegūt viņu uzticību. Negribu, lai viņi no manis baidās, gribu, lai skolēni apzinās, ka skolā es esmu atbalsta plecs jebkurā situācijā. Ar sākumskolēniem ir vieglāk, jo viņi ir atvērti komunikācijai, labprāt nāk un runājas. Grūtāk ir ar pamatskolēniem. Pusaudžu vecums, kuram ir sava specifika, tas man ir izaicinājums. Ar bērniem esmu strādājusi, bet tieši ar pirmsskolas un sākumskolas,” stāsta Elija un uzsver, lai strādātu par skolotāju, bērni ir jāpatīk. “Viegli ir pamanīt bērnos slikto. Grūtāk saskatīt labo, bet pilnīgi katrā bērnā ir arī labais, ko var un vajag izcelt, un tas ir tik ļoti svarīgi – iepazīt bērnus un izcelt viņos to labo, tas viņus spēj ļoti motivēt. Mūsu skolā starp skolēniem un skolotājiem valda laba komunikācija, un skolotāji katram bērnam mēģina atrast individuālu pieeju, un katrs bērns tiek ļoti atbalstīts. Man patīk, ka mazajās skolās visi viens otru pazīst un jūtas droši. Tas ir liels pluss,” saka Elija, kurai ir pusslodze kā sociālajam pedagogam un pusslodze kā pedagoga palīgam. “Esmu kopā un palīdzu arī pirmklasniekiem,” saka jaunā skolotāja.
Jūtas novērtēta
Viņu pašu pārsteidz tas, cik ļoti labi viņa šajā neilgajā laikā ir spējusi iejusties jaunajā darba kolektīvā, un priecājas, ka ar studiju izvēli nav nokļūdījusies, jo ar katru dienu arvien vairāk pārliecinās, ka ir īstajā vietā. 
“Kad mācījos vidusskolā, zināju, ka man pietrūks skolas dzīves. Tagad man ir iespēja atgriezties skolas dzīvē, tikai citā lomā. Man ļoti patīk dzīvība, kas valda skolā. Es zināju, ka ir tāda Stāķu pamatskola, bet neko vairāk par šo skolu nezināju. Sākot strādāt šajā skolā, esmu ļoti patīkami pārsteigta par tik pretimnākošu direktori, kolēģiem. Es nebaidos kaut ko nezināt, jo zinu, ka varu droši visu neskaidro jautāt kolēģiem, kuri mani atbalsta un dos pareizāko padomu. Jūtos novērtēta. Atbalsts no apkārtējiem sniedz lielu motivāciju censties. Ir labi, ja skolā ienāk jauni pedagogi, bet, manuprāt, svarīgi, lai viņi var ienākt pieredzējušu pedagogu pavadībā kolektīvā, jo pieredzējuši pedagogi daudz ko var iemācīt. Mana darba specifika ir sekojoša – skolā jādiagnosticē, jāmazina vai jānovērš dažādi riski, kas traucē mācību procesam, tie ir konflikti, stundu kavēšana, nesekmīgas atzīmes un tā tālāk. Lai es varētu strādāt, man jāiegūst bērnu uzticība. Un es nevaru pieprasīt pēc pirmā mēneša darbā, lai viņi man uzticas. Uzticību iegūst ar laiku,” saka Elija.
Sarunas laikā ar “Dzirksteli” viņa uzsver, ka svarīgi, lai bērniem ir iespēja mācīties klātienē, jo attālinātās mācības – tie ir zināšanu robi skolēniem Arī pašai nav pieredzes, kā ir strādāt par skolotāju attālināti, līdz ar to valdības šobrīd pieņemtā “mājsēde”, stingrie ierobežojumi un attālinātās mācības viņai būs jauna pieredze un savā ziņā arī izaicinājums. “Saprotu, ka noteikti vēl nenojaušu, kādi izaicinājumi man stāv priekšā, bet es sevi nākotnē redzu darbā ar bērniem,” ir pārliecināta Elija.
Viņai joprojām spilgti atmiņā arī savi skolotāji, jo tas nemaz nav tik sen, kad pati absolvēja Gulbenes 2.vidusskolu. “Klases audzinātāja Tatjana Pētersone – atraktīva, ar dzirkstelīti iekšā. Arī tagad priecājos satikt viņu uz ielas un parunāties. Pati skolas laikā nebiju paraugbērns. Diezgan liela palaidne, bet ne ļauna. Tas man palīdz izprast bērnus labāk, atceroties pašai sevi skolas laikā,” smaidot paskaidro Elija.


Elija Tiltiņa turpina studijas maģistrantūrā, studējot izglītības zinātnes izglītības vadību. Pēc bakalaura darba aizstāvēšanas sapratusi, ka nav īsti tādas gandarījuma sajūtas, nav pabeigtības sajūtas. Bija sajūta, ka jāmācās vēl. Pētot studiju programmas, atradusi sev vistīkamāko, kura visvairāk uzrunāja.