“Ej dillēs!”

2021. gada 26. oktobris 00:00

212

Paradoksālākais bija tas, ka Normunds jau kopš bērnības necieta dilles, tāpēc dienā, kad dusmās piesārtusī Ilze meta viņam ar istabas čību un pāri slieksnim pavadīja ar skaļu norādi doties dillēs, samulsināja ne pa jokam. Dillēs? Tā vietā loģiskāk būtu bijis pasūtīt pie Ilzei labi zināmās Signijas, ar kuru abi bija pieķerti skūpstoties autobusa pieturā, vai arī pie Lauras, ar kuru Normunds bija ticies pirms Ilzes. Sliktākā gadījumā pie viņa pirmās sievas Vēsmas, ar kuru Normunds vēl joprojām mēdza ilgi sarunāties pa telefonu, vai arī Normunda mātes, kura uzskatīja par vajadzīgu turēt roku uz jaunās ģimenes pulsa, bet – dillēs…
Normunds gan pats saprata, ka viņa māte nav nekāds paradīzes eņģelis, un Ilze viņu tik tikko spēja paciest un nebeidza brīnīties, kur tādai nešpetnai sievelei radies tāds brašs un izskatīgs dēls. Eleonora dēlu aptekalējot kā tādu bebi, bet vedeklu pie katras iespējas rājot par sliktu un nevērīgu attieksmi pret vīru, apsaukājot par slinku un laisku slieku – tā Ilze sprēgāja dusmu brīžos. Normunds pāris reizes bija dzirdējis abas kašķējamies un steidzīgi mucis laukā pa durvīm, lai nevajadzētu izvēlēties, kuras pusē nostāties.
Māte vienmēr tika uzskatījusi, ka rīkojas pareizi, un iebildumus necieta. To viņš bija sapratis jau agrā bērnībā, kad sākās zēna nemīlestība pret dillēm. Māte tās dāsni kaisīja gan salātos, gan zupās, gan mērcēs, gan pāri svaigi vārītiem kartupeļiem un sacepumiem, jo tā garšoja tēvam un pašai Eleonorai arīdzan, bet puikam sasmalcinātie zaļumi ķērās zobu spraugās, un viņš spītīgi atteicās ēst jebko, kam klāt bija dilles. Tad māte gari klāstīja par vitamīniem, kas nepieciešami uzturam, un Normunds, aizspiedis ausis, metās prom no galda neēdis. Māte izlikās, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis, un turpināja Normundu “indēt” ar dillēm. Zēna nepatika pret dillēm pakāpeniski pārvērtās par naidu. Pamanījis mazdārziņā augam skarainos zaļumus, viņš, labi apzinādamies nedarba sekas, ne reizi vien izspārdīja rūpīgi koptās vadziņas. Pēc tam tēvs bez taisnas tiesas un advokāta lika puiku pār celi un ārstēja ar “bērziņdakteri”, pie viena audzinoši klāstot par abu vecāku ieguldīto un tagad izpostīto darbu, par necieņu pret viņu paveikto, par apzinātu vandalismu un citām svarīgām lietām. Jāatzīst, ka pēriens vairāk bija simbolisks, tomēr nepatiku pret dillēm tas nemazināja, gluži otrādi – Normundā nostiprinājās apņemšanās uz visu mūžu ienīst dilles. Tieši diļļu pēc izbeidzās tik tikko iesākušās attiecības ar modeli Lauru (to, ar kuru viņš tikās pirms Signijas), kura vēl nebija paspējusi noklausīties stāstu par puiša nepatiku pret dillēm un mīļotajam bija pagatavojusi “smūtiju” jeb dārzeņu kokteili. Sajutis mutē diļļu garšu, Normunds steidza uz vannas istabu izskalot muti, bet pēc tam steidzīgi atvadījās.
Pirmā sieva Vēsma tādā ziņā bija ļoti iztapīga – kā Normunds vēlējās, tā viņa darīja, un viņu virtuvē trīs gadu laikā netika manīta neviena dilles lapiņa. Ja arī māte sākumā kādu sava mazdārziņa zaļumu vedeklai atnesa, tad Vēsma viņai prata izskaidrot, cik svarīgi jaunās ģimenes dzīvei ir ievērot šo Normunda uzstādīto noteikumu: “Nekādas dilles!” Viņu virtuvē iecienītas bija Vēsmas gatavotās pikantās mērces, vircoti sacepumi un visvisādi līdz šim neiepazīti gardumi. Šīs kulinārās prasmes viņai nodrošināja pārtikas tehnologa izglītība un darba pieredze – Vēsma strādāja par pavāri iecienītā restorānā. Lai gan dienas ritms bija spraigs, viņa izrādījās nenogurstoša un spēja rūpēties arī par vīra labsajūtu, un šī laime rādījās būt negaistoša. Eleonora vedeklu sāka godāt par Vēsmiņu, jo saprata, cik ļoti viņas dēlam paveicies.
Kādā vakarā Vēsma priecīgi satraukta vīram paziņoja, ka gaida ģimenes pieaugumu, un Normunds pēc ilgām pārdomām saprata, ka nav gatavs šādai laimei. Pirmā doma bija bēgt, lai gan prāts teica – vajag izrunāties. Vēsma ilgi klusēja, līdz lepni pieņēma lēmumu no bērna neatteikties: audzināšot viena pati, ja jau Normunds vēl tikai “briestot”.
Par laimi, Eleonora nostājās vedeklas pusē, kaut arī neko nespēja izmainīt Normunda uzskatos – saruna ar māti drīzāk panāca pretējo efektu. Topošais tēvs apzinājās, ka viņam nevajag nedz brēcošu mazuli, nedz negulētas naktis un vēl mazāk pastaigas ar ratiņiem. Viņam vēl gribas nesteidzīgi baudīt dzīvi, aizlidot uz dienvidu kūrortu un pavizināties ar jahtu. Restorānā satiktā modele Laura par šo visu stāstīja tik krāsaini un aizraujoši, ka Normunds jau iztēlojās sevi viņas apskāvienos, smaragdzaļas jūras krastā, zem palmām un siltu vēju matos. Samelojies Vēsmai un mātei par mēnesi ilgu komandējumu uz Krētu, Normunds steidzīgi sakravāja ceļa somu un… iegrima dzīves baudās.
Atgriešanās mājās prasīja risinājumus. Pareizāk, tos prasīja gan Laura, gan Vēsma. Viena gribēja nepiesātināmo, seksīgo puisi paturēt tikai sev, otra – bez skandāliem, klusi un mierīgi nokārtot šķiršanās dokumentus. Normunds piekrita, lai gan māte centās viņam atvērt acis uz dzīves praktisko pusi:
– Šī nu gan nedz tevi baros, nedz aprūpēs. Tici man – labākas par Vēsmiņu tev neatrast!
Normunds neklausījās, parakstīja šķiršanās dokumentus un pārvācās pie Lauras. Pirmais mēnesis aizsteidzās kaislīgi un medaini, pārtiekot no blakus esošās kafejnīcas dārzeņu salātiem un svaigi spiestajām sulām, kas arī līdz šim bija Lauras ēdienkartes neiztrūkstoša sastāvdaļa. Bankā, kur strādāja Normunds, sātīgas pusdienas piegādāja uz vietas, tāpēc Lauras diētiskās vakariņas, kas atbilda viņas veselīgajiem uzskatiem, attiecīgi spēja novērtēt arī Normunds. Viņš saprata: lai saglabātu tik nevainojamu modeles augumu un maigu ādu, jābūt lielam gribasspēkam. Turklāt viņam arī derētu nomest kādu lieku svara kilogramu…
Šīs pārliecības pietika tieši mēnesim, lai naktī pamostoties uz mēles sajustu Vēsmas gatavoto pikanto mērču un vircoto sacepumu garšu. No rīta, izdzēris kafejnīcā svaigi spiestu apelsīnu sulas glāzi un apēdis tvaicētu dārzeņu porciju, Normunds jokojot ieminējās, ka labprāt nogaršotu kaut ko pašas Lauras rokām gatavotu, kaut ko sātīgāku, daudzveidīgāku... Viņa silti uzsmaidīja un apsolīja padomāt. Vakariņās viņa mīļotajam pagatavoja dārzeņu kokteili. To, ar diļļu garšu, pēc kā Normunds steidzās uz vannas istabu izskalot muti. Nelabuma sajūta tomēr nepameta pakrūti, tāpēc, lieki nerunādams, viņš sameta somā nedaudzās drēbes un steidzīgi atvadījās.
Domāt par to, kurp doties, Normundam ilgi nevajadzēja. Simpātiskā kolēģe Ilze jau pāris gadus cienāja viņu ar pašceptiem pīrādziņiem un kūkām, Normunds pāris reizes bija viņu apciemojis, vēl dzīvodams kopā ar Vēsmu. Ilzes simpātijas bija ne tikai acīm redzamas, viņa ne reizi vien bija ilgpilni čukstējusi:
– Ak, kāpēc mēs nesatikāmies agrāk…
Normundu vienmēr bija piesaistījušas sirsnīgas, uzmanīgas un rūpīgas sievietes, viņu tuvums bija tik ērts un mājīgs. Būt blakus Ilzei bija tik patīkami... Normunds to nebija aizmirsis un vēl pirms pāris dienām bija pārkāpis viņas dzīvokļa slieksni, lai uzcienātos ar pašceptām kotletēm. Dziedējot vīrieša “diētiskās brūces”, Ilze krāsnī sacepa kartupeļus un pagatavoja pikantu tomātu mērci – tieši tādu, pēc kuras ilgojās Normunds, un, vērojot viņu pilnu muti tiesājam azaidu, atkal maigi nopūtās:
– Ak, kāpēc gan mēs nesatikāmies agrāk…
Tieši tobrīd Normunds pirmoreiz iedomājās: “Un kāpēc gan ne?”
Kaut arī Ilze nebija tik apsviedīga kā Vēsma, nedz arī tik kaislīga ēst gatavotāja un mīlas prieku sniedzēja, tomēr viņā bija kas cits – izcila humora sajūta, kas bieži lika abiem kopīgi smieties, un tāds pats aristokrātisks lēnīgums kā Normundam. Viņa nekad nesteidzās, visu darīja mierīgi un nosvērti. Ilzei tāpat kā viņam patika spēlēt šahu, lasīt vēsturiskas grāmatas un apmeklēt teātrus.
Ilze nerunāja par ilgām pēc bērna, laikam jau tāpēc, ka Normunda māte ik pārdienas atgādināja dēlam par tēva pienākumu pret pirmdzimto, kuram pēc pāris mēnešiem jānāk pasaulē. Normundu šīs sarunas nomāca, Ilzi – kaitināja, līdz reiz viņa to atļāvās izteikt skaļi:
– Nu, cik var! Vienu un to pašu! Kā bojāta skaņuplate!
Eleonora, protams, nepalika atbildi parādā, un no šīs dienas viņas nepatika pret Ilzi sāka izpausties arī citos izteikumos – par ēdienu, dzīvokļa iekārtojumu, attieksmi pret dēlu, un viņa arvien biežāk sāka daudzināt Vēsmiņas vārdu. Normunds izvēlējās nostāties Ilzes pusē un viņu bildināja. Pēc mēneša abi klusi salaulājās, un dienā, kad māte atkal uzbruka Ilzei, Normunds izvilka no atvilktnes laulības apliecību:
– Liec mierā manu sievu!
Šis neapstrīdamais fakts mātes dedzību mazināja, lai gan – ieraduma spēks darīja savu. Turklāt sakāvi bija cietusi Eleonoras iecere Normundu atgriezt pie Vēsmiņas un gaidāmā mazdēla.
Jau pēc pusgada, tieši ap to laiku, kad pasaulē nāca mazais Edgars un Vēsmiņas vārds mājās tika daudzināts krietni biežāk, Normundu jaunajā sievā sāka kaitināt viss – no apnikušās, stīvās lokās ieturētās frizūras (kas reiz bija viņu tik ļoti valdzinājusi un izraisījusi poētisku apbrīnu) līdz pat paradumam krāsot kāju nagus (tos, starp citu, viņš ne reizi vien bija klājis saldkairiem skūpstiem un devis katram savu vārdu). Turklāt vēl čīkstēt sākusi bija guļamistabas platā gulta, vannas istabā spoguļa stūrī parādījusies tikko pamanāma, tomēr neciešama plaisa, uz grūti noņemamajiem griestu lampu kupoliem sākuši krāties putekļi, un tam visam klāt vēl visvisādas pēdējā laikā pamanītas sadzīves “katastrofas”. Pats trakākais tomēr bija fakts, ka mīlējoties Ilze izdvesa smilkstošas skaņas. Sieva gan iebilda, ka savulaik viņam tas pat sagādājis īpašu baudu un vīrs ne vārda nav bildis par iespējamu nepatiku, bet Normunds bozās un palika pie sava: neko tādu viņš neesot teicis, jo tās skaņas griežot ausīs un atsitot visu apetīti.
Parasti Ilze ar iecietīgu smaidu uzklausīja visas Normunda žēlabas un no sirds centās novērst vīra minētos trūkumus. Tikai krietni vēlāk, kad pilnīgi nejauši viņai gadījās noklausīties kādu telefona sarunu, Ilze saprata, ka vaina ir pavisam kur citur – Normunds katru dienu zvanīja pirmajai sievai.
– Ja tu, Vēsmiņ, zinātu, cik man ar Ilzīti ir labi! Viss joprojām ir vienkārši kolosāli! Viņa gatavo tik brīnumgardus ēdienus, daudz neatpaliek no pieczvaigžņu restorāna ēdienkartes! Arī šorīt viņa pamodās agrāk par mani, pagatavoja brokastis un aizsteidzās uz skaistuma salonu, kā nekā – darbs ar bankas klientiem vienmēr prasa izcilu ārējo izskatu. Es jau gan tev to vakar teicu, bet nekas – atkārtošana ir zināšanu māte. Un, ja tu zinātu, cik tīrs mums ir dzīvoklis! Ilzītei pietiek spēka ik pārdienas nospodrināt logus un mēbeles, nu, patiešām – čakla kā skudriņa. Bet gultā… Eh, ko tik viņa nedara gultā. Īsta dieviete…
Vēsma atbildēja atturīgi un lakoniski:
– Man prieks, ka tev viss ir kārtībā.
Šķiet, tie bija vienīgi vārdi, ko Normundam pateica bijusī sieva. Saklausot šo kluso atbildi, Ilze paspēja nodomāt: “Tad redz, kādi mēs esam…” Viņa zināja, ka jau pēc īsa mirkļa Normunds iedrāzīsies virtuvē un ātri vien atradīs, kā izpaust savu nepatiku pret Ilzi: karbonāde ne tā sacepta, šķīvis nav pietiekami sasildīts, alus nav labi atdzesēts… Sastopot Ilzi istabā, pretenzijām bija cits raksturs: istabas čības neērti novietotas, zeķes nepareizi saliktas, gultai spilvens nav sabužināts un galu galā – priekšspēles glāsti nepietiekami uzbudinoši…. Ilze centās visu uzklausīt un uzlabot savas iemaņas, bet izmaiņas šajā scenārijā nesekoja.
Tajā rītā, kad Ilze viņu pasūtīja dillēs, Normundam kafija šķita par vāju un atdzisušu, brokastu tortilja – par cietu un nebaudāmu, lai gan žokļi turpināja to košļāt un lūpas šmakstināt. Ilze paņēma vīra vēl neizēsto šķīvi un maigi, bet stingri noteica:
– Ej dillēs!
Pirmajā brīdī Normundam šķita, ka viņš ir pārklausījies. Vai Ilze patiešām viņu sūtīja dillēs?! Dillēs, ko viņš necieta ne acu galā, lai neteiktu – ienīda! Sastindzis pie galda, Normunds vēroja, kā brokastu šķīvja saturs iztukšojas atkritumu spainī, bet Ilzes lūpas atkārto jau dzirdēto:
– Ej taču tu dillēs!
Jau pēc īsa brīža, sametis somā savu nelielo mantību, Normunds atstāja Ilzes dzīvokli. Tagad viņam bija pilnīgi skaidrs: ideālu sieviešu nav.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Ej dillēs!”

Kategorijas