Atbildības sajūta – vai deficīts?

2021. gada 26. oktobris 00:00

341

Diez vai kāds apšaubīs – atbildība un pienākuma sajūta ir īpašības, kas raksturo krietnu cilvēku. Tādu, uz ko var paļauties, kurš nepievils. Tomēr, biežāk tiek runāts par bezatbildību jeb atbildības trūkumu, turklāt dažādos kontekstos un situācijās. Kā bezatbildīgas rīcības iemeslu parasti minam egoismu, taču viss nav tik viennozīmīgi.
Psiholoģe Lelde Kokaine atbildību formulē kā indivīda apzinātu darbību, ko viņš pauž caur attieksmi pret sevi, līdzcilvēkiem, darbu un citiem procesiem. Speciāliste ir pārliecināta – atbildības sajūta galvenokārt rodas no audzināšanas ģimenē, jo uzskatu sistēma veidojas mazotnē. Ja bērnībā nav nostiprināta pienākuma apziņa, atbildības sajūta neizveidosies.
Faktoru ķēdīte
Diezgan bieži bezatbildība ir saistīta arī ar iekšējiem psihes procesiem, papildina psiholoģe.
“Reizēm cilvēki ambīciju dēļ uzņemas pienākumus, lietas, ko nepārzina un nespēj veikt. Iespējams, katram ir savi argumenti, piemēram, vēlme pēc popularitātes, statusa.”
Speciāliste novērojusi vēl kādu aspektu. Pēdējā laikā daudzi, pat tie, kuriem piemīt atbildības sajūta, ir nomākti, izdeguši – sevi izsmēluši. Iekšējo resursu trūkums gan neatbrīvo no atbildības, bet pārguris cilvēks vairs nespēj uztvert un saprast informāciju un kvalitatīvi veikt savus pienākumus.”
Tā ir nopietna ķēdīte, tāpēc būtu jauki, ja cilvēks ne tikai rūpētos par fizisko veselību, bet arī laikus pamanītu un saprastu, ka spriedze novedusi tiktāl, ka viņš vairs nespēj veikt ierastās funkcijas, uzsver psiholoģe. Nav jākautrējas meklēt palīdzību! Bet varbūt pienācis pēdējais brīdis mainīt paradumus, pārkārtot ikdienas ritmu?
Ir vairākas svarīgas dzīves jomas, kam nepieciešams atrast laiku: ģimene, darbs, hobiji, garīgā izaugsme un draugi. Bet, ja es visu laiku veltu tikai ģimenei vai tikai darbam, no kurienes būt iekšējiem resursiem?
Āboli un ābeles
Vai nav tā, ka vienam otram strādāt līdz spēku izsīkumam nākas dēļ neapdomīgi, bezatbildīgi paņemta kredīta? Sak, kaimiņu Jānim ir “kruta” mašīna un māja, man taču arī to visu gribējās.
Psiholoģe minēto situāciju komentē, pieminot indivīda vērtību sistēmu, kas vērsta uz ārējo novērtējumu – līdzcilvēku atzinību, apbrīnu. “Tas varētu būt saistīts arī ar domāšanas kļūdām – seku neapzināšanos, kritiskās domāšanas trūkumu.”
Daļu sabiedrības satrauc ievērojamais šķirto laulību skaits, izvairīšanās no alimentu maksāšanas, tāpat teju par sērgu kļuvusī atbrīvošanās no vieglprātīgi paņemtiem, pieradinātiem un pēc tam neaprūpētiem vai pamestiem mājdzīvniekiem.
Par bērniem, kas paliek bez abu vecāku aprūpes, gādā Valsts uzturlīdzekļu garantijas fonds, savukārt nelaimīgi dzīvnieki rod patvērumu dzīvnieku patversmēs. Taču tā ir cīņa ar sekām.
Jauna vīrieša rīcību, pametot ģimeni, tradicionāli dēvējam ar bezatbildīgu. Speciāliste skaidro, ka nespējai saglabāt attiecības var būt dažādi iemesli, piemēram, neprasme sarunāties, vienoties, arī pieredzes trūkums. “Vērtību sistēmas pamati cilvēkā tiek ielikti bērnībā. Ja zēns nav piedzīvojis un novērojis, kā tētis vai mamma risina situācijas, kā izrāda rūpes par ģimeni, kā tiek organizēta un plānota ikdiena, izstrādāti noteikumi un katra ģimenes locekļa pienākumi, nav no kurienes rasties pozitīvai pieredzei, kas veicina pienākuma apziņas attīstību. Tiesa, labvēlīgu iespaidu mēdz atstāt tuvinieku lokā pamanīts kvalitatīvs piemērs: bērnā pienākuma apziņa un atbildības sajūta veidojas ne tikai no vecāku sacītā, bet arī no tā, ko viņš redz sev apkārt. Ļoti svarīgi ir kārtības noteikumi ģimenē. Piemēram, prasība bērnam pēc paspēlēšanās nolikt vietā savas mantiņas. Ja mammai un tētim ir laiks gan savām darīšanām, gan kopā būšanai ar atvasēm, arī tad bērnā tiek ielikta skaidra struktūra, izveidojas gan atbildības sajūta, gan pienākuma apziņa.”
Milzīgu kaitējumu personības veidošanā nodara pārmērīga lutināšana ģimenē. Vēlāk, izejot sociumā, pārmēru aprūpēts bērns, jaunietis nesaprot, kāpēc no viņa kaut kas tiek prasīts. Pieaugot daudz vieglāk ir tam, kuram bērnībā nospraustas robežas – skaidri saprotami pienākumi un noteikumi.
Vecāku šķiršanos pavada citi procesi, arī pēcnācēju attīstībā ir savi krīzes periodi, jo sevišķi pusaudža periodā. “Situācija saasinās, ja bijušie partneri nevienojas par koncepciju, kā turpinās bērna audzināšanu, un katrs cenšas vilkt deķi uz savu pusi. Aizmirstot par savu atbildības daļu bērna audzināšanā. Problēma nereti rodas, kad viens ir prasīgāks, piemēram, liek izmācīties tūlīt pēc atnākšanas no skolas, bet otrs, gribēdams būt labais, neuzliek bērnam nekādus pienākumus.”
No kā tu baidies?
Pārmetumus par neapzinīgumu, atbildības trūkumu nākas dzirdēt līdzcilvēkiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nevēlas vakcinēties, ignorē epidemiologu ieteikumus un piesardzības prasības.
L. Kokaine pieļauj, ka viens no šādas rīcības iemesliem var būt bailes, bieži vien neapzinātas. “Katram ir izveidojusies sava uzskatu un domāšanas sistēma, un, ja kaut kas tiek uzspiests, jebkurā gadījumā sagaidāma pretestība, pat agresivitāte. Tāda pretreakcija visbiežāk saistīta ar iekšējām bailēm. Ja cilvēkam ir bail, viņš bēg vai uzbrūk. Dažs ieņem bravūrīgu pozīciju – uz mani “kovids” neattiecas, viss ir kārtībā, nekas slikts nevar notikt, bet patiesībā arī tas liecina par iekšējām bailēm. Piemēram, par bailēm, ka vakcīnai var būt blaknes u.c.
Ne viens vien aktīvi diskutē par lietām un notikumiem, neanalizējot, detalizēti neiedziļinoties situācijā. Secinājumi tiek izdarīti, balstoties uz savu zināšanu kopumu, kas reizēm var būt arī visai sekls, nepietiekams.
Daļēji to sekmē arī tehnoloģiju laikmeta piedāvātā straujā informācijas plūsma, kam grūti izsekot. Ne velti daudzi ikdienā “pārtiek” lielākoties no spilgtiem, skandaloziem virsrakstiem un komentāriem. Cilvēka smadzenes pēc būtības ir slinkas, tāpēc sākas atrunas: gudrības ir domātas citiem, man jau to nevajag utt.
L. Kokaine uzsver, ka par vecākiem nepiedzimst. Lai pilnveidotu sevi, lai izaudzinātu personību ar atbildības sajūtu, vēlams meklēt alternatīvas. Mūsdienās netrūkst iespēju apgūt prasmes un iemaņas, arī Latvijā ir pieejami lieliski kursi par bērnu audzināšanu un zinoši speciālistu, pie kā vērsties. Ļoti labi šajā jomā strādā kognitīvi biheiviorālā terapija, tomēr vispirms ir jābūt paša vēlmei kaut ko mainīt un aktivizēt gribu.
Ja ir problēma ar atkarībām, nesaskaņām ģimenē, iespējams apmeklēt speciālistu gan individuāli, gan grupu nodarbības. Arī valsts par to rūpējas, nozīmējumu pie psihologa var saņemt, vēršoties pie ģimenes ārsta vai sociālajā dienestā.
Epidemioloģiskajai situācijai izdevies nopietni sašķelt ne tikai Latvijas, bet arī pasaules sabiedrību. Protams, demokrātiskā valstī indivīdam ir tiesības izraudzīties savu dzīves ceļu, tomēr būtu jāievēro arī sava atbildības daļa – lai nekaitētu citiem. Tam, kurš jūtas slims, ir jāpaliek mājās, nevis jāiet ciemos, jāapmeklē sabiedriskas vietas.
Vienlaikus mums katram ir jāizdara izvēle – samierināties un ciest, vai kaut ko mainīt kopēja mērķa vārdā. “Jebkurā gadījumā pienākuma apziņa ir vērsta uz pozitīvu rezultātu. Draugs, ģimenes loceklis, kurš apgalvo, ka “kovida” nav, un atsakās saņemt poti, runā par savām neapzinātām bailēm. Varbūt pajautājiet viņam: no kā tu patiesībā baidies?”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atbildības sajūta – vai deficīts?

Kategorijas