Dzirkstele.lv ARHĪVS

Logo

Tapis romāns par vienu no dižajiem Druvienas dēliem

Diāna Odumiņa
Laikraksta arhīvs

2021. gada 26. oktobris 00:00

1405
Tapis romāns par vienu no dižajiem Druvienas dēliem

“Druvienas dzejnieka Jāņa Poruka (1871-1911) jubilejas vasarā un nu jau arī rudens cēlienā mūs visus pavada tādi bezgalīgi lielumi – ceļš, laiks un mīlestība,” sacīja vietējās kultūrvēstures pētītāja un sargātāja Ligita Zvaigznekalne, 16.oktobrī pagastmājā (kungu mājā jeb pilī) atklājot bibliotekāres Daigas Apsītes organizēto tikšanos ar rakstnieci Ingu Žoludi.
Uz Druvienu rakstnieci pavadīja izdevniecības “Dienas grāmata” direktore un galvenā redaktore Dace Sparāne-Freimane. Par muzikālo noskaņu pasākumā rūpējās muzikanti Zane un Normunds no J.Poruka jaunības dienu zemes Liezēres, kur viņš mācījies draudzes skolā. Skanēja J.Poruka dzejas un prozas lasījumi L.Zvaigznekalnes un Jolantas Zirnes izpildījumā. Arī I.Žolude druvēniešiem priekšā nolasīja vairākus fragmentus no sava jaunā romāna par J.Poruku. Beigās bija arī J.Poruka 150. dzimšanas dienas torte, kā arī cienāšanās ar Buņģa zupu, Druvienas saldskābmaizi un debesmannu.
Iekļūt šajā pasākumā varēja tikai tie, kuri uzrādīja Covid-19 sertifikātu un personu apliecinošu dokumentu. Šādas kārtības ievērošanai līdzi stingri sekoja Druvienas Latviskās dzīvesziņas centra pārstāve Velga Černoglazova.
Pasākuma apmeklētāji varēja arī nopirkt I.Žoludes jauno grāmatu, par kuru Druvienas vecās skolas-muzeja vadītāja Anita Graumane iepriekš “Dzirkstelei” jau stāstījusi – grāmata ir sarakstīta pirmajā personā. Tātad stāstītājs ir pats J.Poruks – tā ir liela intriga.
Izdevēja par romānu: “Tas ir neiedomājams piedzīvojums.”
L.Zvaigznekalne atgādināja par vasarā izsludinātajām daudzajām reizēm, kad vietējie un jebkurš interesents pievienojās pastaigām pa senajām pagasta takām, lai iepazītu Druvienas māju un dzimtu vēsturi. Šajos mazajos ceļojumos piedalījusies arī I.Žolude. Drīz pēc tam klajā nācis rakstnieces četrus gadus lolotais romāns “Vendenes lotospuķe” par J.Poruku. Tas gaismu ieraudzījis izdevniecībā “Dienas grāmata” sērijā “Es esmu…”. Romānam ir vairak nekā 500 lappušu. “Mēs ļoti un sen gaidījām, vai tāda grāmata par J.Poruku būs. Un mēs sagaidījām!” priecājās L.Zvaigznekalne.
D.Sparāne-Freimane par I.Žoludi uzsvēra: “Milzīgu lomu spēlē tas, ka autorei ir ne tikai vēstītājas talants, bet ir arī mākslinieces talants, un ka viņa ir arī akadēmiski izglītota filoloģe. Tas nozīmē sava mērķa skaidru izvirzīšanu, noteiktas prioritates, neļaujoties visādiem viltus gājieniem, viltus straumēm, kas, piemēram, J.Poruka gadījumā būtu varējušas aizvest sazin kur. Un daudzus arī aizved sazin kur.”
D.Sparāne-Freimane pieminēja senāk lasītu kāda autora publikāciju par J.Poruka daiļradi un secinājumu: “Viņš bija nojūdzies, vienkārši izsakoties”. Viņas pašas reakcija uz to bijusi: “Kāpēc?! Kā var uzdrīkstēties?” Palaikam viņa atgriežoties pie šā jautājuma. I.Žoludes romāns ļauj uzināt to, “kā ir būt J.Porukam”, sacīja D.Sparāne-Freimane. Viņa aicināja lasīt romānu: “Jūs tikai uzticieties! Un tās 500 lappuses jūs iznesīs cauri tā kā uz viļņa. Kā tādos pārdabiskos atrakciju kalnos. Tas ir neiedomājams piedzīvojums. Kopš es strādāju “Dienas grāmatā”, es pat neatceros… Šis patiešām ir viens no tādiem darbiem, kur es noliecu galvu milzīga talanta priekšā!”
Arī I.Žolude pati druvēniešiem pauda, ka, rakstot romānu, iegūtā izglītība viņai ir ļoti palīdzējusi un viņa sajutusi tai reālu pielietojumu. Tas ietver pētniecību un iegūtās informācijas “sakausēšanu vienā veselumā”, iegūstot “labestības un mīlestības esenci”. Uz “Dzirksteles” jautājumu par to, vai I.Žolude romānā ir pieskārusies arī J.Poruka dvēseles sāpēm un slimībai, viņa atbildēja: “Es negribēju to uzsvērt.” Sava romāna pēcvārdā autore arī šajā sakarā raksta: “Daudzi man ir jautājuši, vai man nebija psiholoģiski grūti tik ilgu laiku (pie romāna I.Žolude strādājusi piecus gadus – red.) apdzīvot Poruka pasauli, ņemot vērā viņa gara stāvokli, bet es uz Jāni vienmēr esmu lūkojusies kā uz apveltītu ar īpašu (mākslinieka) jūtīgumu, nevis slimības iezīmētu.”
Druvēniešiem I.Žolude par pētīšanas un rakstīšanas laiku un J.Poruku teica: “Mēs sadraudzējāmies kā cimds ar roku. Viņs kļuva tiešām par tuvu draugu. Tas, ko es gribēju, bija ieklausīties un saprast.”
Rakstniece pateicas daudziem druvēniešiem par atbalstu
I.Žolude vispirms pateicās L.Zvaigznekalnei un visiem druvēniešiem, kuri snieguši atbalstu aizvadītajā vasarā un vēl iepriekš. Rakstniece atcerējās – ir bijusi Druvienas vecajā skolā-muzejā, kad to vēl vadīja L.Zvaigznekalne. Tā tikšanās ir iespiedusies atmiņā un mudināja atgriezties šajā vietā. Rakstniece pateicās par atbalstu savai draudzenei Hertai Pugačai, jo tieši viņas rosināta I.Žolude daudzreiz ir bijusi šajā pusē, vēl pirms dzima ideja rakstīt romānu par J.Poruku. Tieši vienā no šādām ciemošanās reizēm pie draudzenes Hertas arī kopā apmeklēta Druvienas vecā skola-muzejs pašu pirmo reizi mūžā.
Rakstniece teica, ka 16.oktobrī nokavējusi autobusu braukšanai uz Druvienu, bet tad “visa pasaule sadevās rokās”, lai viņa nonāktu pasākuma norises vietā. I.Žolude personīgi pateicās vēl vairākiem druvēniešiem, ne vienam vien dāvājot savu jauno grāmatu. Viņa teica – aizvadītās vasaras pastaigas Druvienā, sarunas ar vietējiem viņai “atklāja kaut ko jaunu vai apliecināja”, ko I.Žolude pēc tam pielabojusi romānā, kurš tobrīd praktiski jau bijis gatavs. Tāpēc romāna beigās ir autores pateicība L.Zvaigznekalnei un viņas vīram Valdim, D.Apsītei, A.Graumanei, Druvienas kultūras nama vadītājai Valdai Putenei, J.Poruka radiniecei Andai Ošiņai un Vivitai Ošiņai, Ainai Zvaigznekalnei, Paijai Gulbei, Lidijai Pušpurei, Lizuma bibliotēkas vadītājai Evitai Dārzniecei, ka arī H.Pugačai.
Rakstniece pastāstīja, ka pirmā iedziļināšanās J.Poruka personībā un daiļradē viņai bijusi pirms apmēram pieciem gadiem, kad rakstījusi garstāstu par Emīla Dārziņa (1975-1910) “Melanholisko valsi”. “Es biju ļoti pārsteigta, ka ideja par šo kompozīciju pie E.Dārziņa atnāca, viesojoties pie J.Poruka Cēsīs! Es vēl nodomāju: ja kādreiz dzīvē būs iespēja, es varētu vairāk papētīt J.Poruku,” stāstīja I.Žolude. Un tad tāda iespēja radusies.
Bija jācīnās, lai tiktu pie romāna rakstīšanas par druvēnieti
I.Žolude tikusi uzaicināta kļūt par vienu no autorēm “Dienas grāmatas” izdodamo biogrāfisko romānu sērijā “Es esmu…”. Viņa saņēmusi sarakstu ar latviešu autoriem, par kuriem tiks veidotas grāmatas. I. Žoludes vārds bijis iedalīts iepretim Anšlavam Eglītim. Savukārt J.Poruks bijis iedalīts rakstniekam Mārim Bērziņam. “Es nodomāju, ka man vajag kaut kā tikt pie J.Poruka,” iecirtās I.Žolude. Sākusi interesēties “Dienas grāmatā”. Tur atbildēts, ka tas tikai radīšot haosu, jo visi autori savā starpā sākšot samainīties. I.Žolude vērsusies pie paša M.Bērziņa ar jautājumu, vai jau ir sācis pētīt J.Poruka daiļradi. Par laimi, tas vēl nebija noticis, un I.Žolude pārliecinājusi – viņa to jau ir darījusi iepriekš un gribētu turpināt izpēti. Tā notikusi samainīšanās. M.Bērziņš pēc tam vēl turpinājis mainīt pētāmos literātus un ticis pie Viļa Lāča, par kuru uzrakstīja romānu “Nākotnes kalējs”. Savukārt Laima Kota uzrakstīja romānu “Cilvēks ar zilo putnu” par Anšlavu Eglīti.
Kad I.Žolude sāka strādāt pie romāna, viņa bijusi neziņā, kā rakstīt. “Līdz pēdējam brīdim es domāju, ka nekas nav sanācis vispār… Un te liels paldies izdevniecībai “Dienas grāmata”,” viņa teica. Izdevniecības darbinieki bijuši viņas grāmatas pirmie lasītāji un pirmie kritiķi, kā arī iedrošinātāji, kamēr I.Žoludei “drebēja ceļi”. Licies – varbūt vajag saīsināt romānu, jo kurš gan tik daudz lasīs. Viņa uzsver, ka romāna tapšana ir bijis “komandas darbs, jo šā romāna tapšanā ir piedalījušies ļoti daudzi cilvēki ar savu plecu, atbalstu, palīdzību un dalīšanos ar informāciju” Rīgā, Druvienā un Cēsīs. Veidojot savu grāmatu, I.Žolude vispusīgi iepazina un pētīja J.Poruka daiļradi, tajā skaitā arī ne tos tautā zināmākos viņa literāros darbus, ka arī viņa rakstus, kas bijuši publicēti presē. Autorei bijis svarīgi, lai lasītājs “dzirdētu J.Poruka” balsi romānā. 


Kāpēc lotospuķe?
● Rakstniece Inga Žolude par sava romāna “Vendenes lotospuķe” nosaukuma izvēli publiski jau paudusi, ka, pētīdama J.Poruka daiļradi, ir pamanījusi – par sievietēm viņš runā kā par lotospuķēm. Viņa dzīvē svarīgākā persona ir Ernestīne Poruka (1875–1956), viņa sieva no Cēsīm jeb Vendenes (senais Cēsu nosaukums vācu valodā kopš Livonijas laikiem).
● I.Žolude, tiekoties ar sava talanta cienītājiem Druvienā, pastāstīja, ka viņas romāns “Vendenes lotospuķe” ir sadalīts trīs daļās. Pirmajā daļā ir par to, kā J.Poruks ierodas studēt Drēzdenē. Kad viņš pēc tam atgriežas Rīgā, par to vēstīts otrajā daļā. Trešā daļa veltīta posmam, kuru J.Poruks jau vada Cēsīs.
● Romāna pēcvārdā I.Žolude raksta: ““Vendenes lotospuķe” ir biogrāfisks romāns ar uzsvaru uz pirmo vārdu – visur, kur bijis iespējams, esmu turējusies pie biogrāfiskiem datiem un dokumentālām liecībām.”


Par Ingu Žoludi
●  2015.gadā Latvijas Universitātē ieguvusi filoloģijas doktores grādu, aizstāvot disertāciju “Grēksūdzes dzeja amerikāņu un latviešu literatūrā”.
●  Publicē prozu kopš 2002.gada. Prozas konkursos apbalvoti viņas stāsti “Netīrā veļa” un “Dzīvokļa jautājums”. 2010.gadā šie stāsti apkopoti viņas pirmajā stāstu krājumā “Mierinājums Ādama kokam”. Par šo grāmatu viņa saņēmusi 2011.gada Eiropas Savienības balvu literatūrā. Šīs grāmatas stāsti tulkoti citās valodās.
●  Vairākkārt piedalījusies festivālā “Prozas lasījumi”, 2013. gadā saņemot galveno balvu par stāstu “Rakstnieku nams”.
●  Viņas darbi: romāns “Silta zeme” (2008); stāstu krājums “Mierinājums Ādama kokam” (2010); romāns “Sarkanie bērni” (2012); romāns “Santa Biblia” (2013); stāstu krājums “Stāsti” (2015); romāns “Materia Botanica” (2018);  garstāsts “1904. Melanholiskais valsis” (2018); bērnu grāmata “Pirmo reizi uz Zemes” (2020); romāns “Vendenes lotospuķe” (2021).
+ 1
Kategorijas

Kategorijas